APRITĒ: Kārļa Zāles dzīvā dzīve

«Mēs visi esam ievainojami, dzīvojam ievainoti no dzīves, no citiem cilvēkiem, no traģiskiem notikumiem, no pārpratumiem, nenovīdības, nekrietnas rīcības... Savukārt jātnieks vienmēr ir kustībā, dodas uz priekšu. Un Zāle vienmēr bija kustībā. Kārļa Zāles pirmais skulpturālais ansamblis Brāļu kapu celtniecībā bija Ievainotais jātnieks, ko daudzi profesionāļi uzskata par viņa labāko darbu,» tā savas jaunākās filmas nosaukumu Ievainotais jātnieks raksturo tā scenārija autore un režisore Ilona Brūvere.

Šovakar pirmizrāde dokumentālajai spēlfilmai Ievainotais jātnieks, kas tapusi projektā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, kas tiek veidots par godu Latvijas valsts simtgadei. No piektdienas tā skatāma kinoteātros Rīgā, pirmizrādei sekos izrādīšana desmit pilsētās Latvijā (reģionālo pirmizrāžu turnejā iekļauta Rēzekne, Madona, Smiltene, Jēkabpils, Kuldīga, Cēsis, Valmiera, Ventspils, Liepāja un Sigulda), jau no novembra to būs iespējams redzēt arī tālākās vietās valstī.

Filma Ievainotais jātnieks ataino Brīvības pieminekļa celtniecību un stāsta par tā autora tēlnieka Kārļa Zāles (1888-1942) dzīvi un daiļradi. Ievainotais jātnieks ir tēlains vēstures un dzīves notikumu kaleidoskops, kas ļauj sajust Brīvības skaudro garšu un iepazīstina ar izcilākajiem klasiskās tēlniecības piemēriem iestudētajās kinoarhīva ainiņās. Filma nav tikai Latvijas vēstures grāmata ekrāna vīzijās, tā uzdod vairākus eksistenciālus jautājumus, kas mūsdienās nav zaudējuši aktualitāti, un svarīgākais no tiem ir Brīvības jēdziens. Režisore Ilona Brūvere filmu strukturē kā dokumentālu spēlfilmu, rosinot skatītāju domāt un just kinohronikas un inscenētas ekrāna patiesības sintēzē. Galveno lomu - Kārli Zāli - atveido aktieris Imants Strads, filmas operatore ir Elīna Bandēna, skan Ērika Ešenvalda mūzika.

Filma Ievainotais jātnieks veltīta Latvijas simtgadei un tēlnieka Kārļa Zāles 130. dzimšanas dienai.

Zāle nebija paipuisītis

«Kad izsludināja tā saukto simtgades filmu konkursu, es atcerējos, ka 2018. gadā arī tēlniekam Kārlim Zālem būs jubileja - apritēs 130 gadu. Domāju, ka šāds piedāvājums varētu ieinteresēt šo konkursa žūriju, vēlāk - publiku,» saka filmas režisore Ilona Brūvere. Tā kā ir neskaitāmi daudz materiālu par pašu Brīvības pieminekli, viņa vēlējusies veidot filmu, kuras centrā būtu Brīvības pieminekļa celtniecība. «Ne tikai Kārlī Zālē, bet vispār ikvienā cilvēkā mani saista tas, vai viņš savu dzīvi dzīvo kaislīgi, un Zāle savu dzīvi ir dzīvojis kaislīgi ar visu sirdi un dvēseli. Viņš nekad nav bijis paipuisītis, viņš bijis arī negodīgs, ne īpaši krietns, varēja nodot draudzību... Cilvēka vājības viņam piemita, tajā pašā laikā viņš bija ļoti vīrišķīgs un liels dzīves baudītājs. Tas man šķiet interesanti cilvēkā, man personīgi nekas cits nav interesants. Arī dzīvē man patīk tādi cilvēki, kas dzīvo stipri un īsti, lai gan tādu nav daudz, jo to daudzi nemaz nevar atļauties. Tā ir ļoti liela uzdrīkstēšanās, tas arī nav ērti un ir bīstami. Cilvēku, kas dzīvo dziļi un skaisti, kā Zāle to darīja, ir maz,» saka Ilona Brūvere. Režisore ir pārliecināta, ka, noskatoties šo filmu, daudziem pazudīs dažādi stereotipi. «Stereotipi ir bīstami. Brīvvalsts laiku mēdzam glorificēt, es filmā saku - varbūt tā nedarīsim, jo arī tajā laikā bija dažādu veidu vājības, nelietības... Režisors tomēr ir atbildīgs par to, ko sabiedrība domā, kā jūtas, ko dara. Un es uzskatu, ka jābeidz tā glorifikācija - sevis, vēstures, dzīves, jo tā mēs nekad neattīstīsimies. Ja gribam attīstīties, mums jāredz lietas tādas, kādas tās ir, un jāspēj reāli darīt kaut ko, lai lietas uzlabotu, nevis priecāties, pozitīvot par sevi, redz, kādi kruti mēs esam. Glorifikācijā vienmēr ir ļoti daudz melu, patiesībā - tā mēs uzceļam pjedestālu, un tas nevienam dzīvē nekad nav palīdzējis. Glorifikācija neved tālāk.

Man gribējās parādīt, ka Zāle ir dzīvs cilvēks. Mākslīgie pjedestāli man šķiet ļoti bīstami, vecmodīgi un padomiski, jo padomju varai jau visu vajadzēja apjūsmot, ko tā dara.»

Par Bērziņu, par Mauriņu

Filmai Ievainotais jātnieks Ilona Brūvere veltījusi trīs gadus - vispirms rakstīts scenārijs, tad notikusi filmēšana, pēc tam montāža. Jau iesākta ir nākamā filma Konstrukcijas, par dzejnieku un tulkotāju Uldi Bērziņu. «Un viņa māju Maskavas forštatē. Viņš dzīvo trīsstāvu daudzdzīvokļu mājā, kuru mantojis, tur dzīvo visa viņa ģimene. Par šo filmu par agru stāstīt,» saka Ilona Brūvere. Pirms turpat ceturtdaļgadsimta viņa jau veidoja īsfilmu par Uldi Bērziņu. «Uldis, protams, ir interesants cilvēks, dzejnieks, arī - nebūt ne vienkāršs. Pirms 25 gadiem viņa bērni bija mazi, tagad viņi ir pieauguši, viņiem pašiem ir bērni, ir pienācis laiks taisīt filmu. Nevarētu teikt, ka tas būs portrets. Drīzāk - tā ir filma, kā zem viena jumta var sadzīvot cilvēki ar tik dažādiem uzskatiem, kurus viņi arī pauž. Katram ir savs dzīvoklis, katrs dzīvo savu dzīvi, bet, kad tiekas, pauž arī savus uzskatus. Un uzskatu daudzveidība ir ļoti interesanta, arī valodu daudzveidība, kurā komunicē šajā mājā, tā nav tikai latviešu valoda, tieši tāpat kā Ulmaņlaikos Latvijā, vismaz noteikti - Rīgā, tas nebija iespējams. Bērziņu namā runā latviski, krieviski, ķīniski, lietuviski, angļu un franču valodā... Un vectētiņam šobrīd ir neliels uzdevums mazajām meitenēm iemācīt čehu valodu, un viņš viņām lasa pasaciņas čehu valodā... Meitenes ir ļoti muzikālas, jo Ulda Bērziņa znots Ričards ir mūziķis, un domāju, ka viņš arī rakstīs filmai mūziku,» par topošo filmu stāsta Ilona Brūvere.

Vasarā viņa uzrakstījusi scenāriju vēl vienam darbam - aktierfilmai Dzīves vilcienā, kas būs veltīta Zentai Mauriņai. «Zinu, ka mans kolēģis Andis Mizišs veido dokumentālu filmu par Mauriņas dzīvesbiedru Konstantīnu Raudivi. Es nekad nebiju plānojusi veidot filmu par Mauriņu, taču [tekstilmāksliniece] Edīte PaulaVīgnere ikreiz, kad mani satika, teica, ka man noteikti jāveido filma par Mauriņu. Vienmēr atteicu, aizbildinoties ar laiku un to, ka es īsti viņu nejūtu. Vienā brīdī man apnika, nodomāju - man vieglāk būs uzrakstīt, nekā atteikt. Šim darbam finansējuma vēl nav, turklāt nākamais konkurss, kurā tos varētu iegūt, būs tikai nākamajā pavasarī.»

Jūra noskalo visu

«Tādu mani Dieviņš ir uztaisījis - man nevajag uzlādēt baterijas, man arī nekad nekas nav jādomā, es uzreiz zinu. Man iekšā pārāk daudz griežas, un tas ir slikti. Un es varu strādāt ļoti daudz un ilgi, bet - tad aizbraucu pie jūras, un tā man visu, kas ņemams, noņem nost. Uz Enguri,» atzīst Ilona Brūvere. Ne jau no pārguruma esot jātiek vaļā, bet «jānoņem netīrība, kas pielīp, dzīvojot sabiedrībā, kurā cilvēki reizēm izturas ar necieņu pret citiem, jo tā tas ir - šī sabiedrība ir tā uzbūvēta, ka tajā cilvēkiem nav jāciena cits cilvēks. No tā es nogurstu. Ir darba vietas, kurās cilvēki nodarbojas ar mobingu, ar darba imitāciju, bet nevis ar darbu. Es nekad nenogurstu no darba. Man apkārt nav čīkstētāju, man apkārt ir cilvēki, kas dzīvo, pārdzīvo, kuriem, iespējams, reizēm arī sāp, bet ņerkstētājus un tukšus pļāpātājus es sev tuvumā nelaižu. Esmu prasīga pret sevi, tāpēc apkārt gribu redzēt tādus pašus cilvēkus».

Nu tuvojas gadalaiks, kas Ilonai ne īpaši patīk, - ziema. Tad viņa staigājot satuntulējusies, gaidot pavasari.

Tuvojas arī valsts svētki, kuru laikā daudzviet Latvijā tiks izrādīta filma Ievainotais jātnieks, bet Ilona pati tos īpaši neatzīmē. «Labākais patriotisms ir pašsaprotamais - labi izdarīt savu darbu. Kā profesionālis es neapšaubāmi sniedzu patriotisko sajūtu šajā filmā, jo tā skatītājam ir vajadzīga. Jo filma jau nav domāta man, tā ir domāta skatītājam. Protams, ka tajā ir patriotisma nots. Un arī Kārļa Zāles dzīvā dzīve.»

***

Ilona BRŪVERE

• Žurnāliste, scenāriste, producente, režisore

• Dzimusi 1954. gada 10. jūnijā Līvānos

• Precējusies, dēls Matīss Rutks (23)

• Mācījusies Rīgas 50. vidusskolā (1961-1972) Apmeklējusi Rīgas Kinostudijas Kinoaktieru studiju Strādājusi Rīgas Kinostudijā par režisoru un montāžas asistenti (galvenokārt kinožurnālā Padomju Latvija)

• Studējusi žurnālistiku Latvijas Universitātē, strādājusi par ārštata korespondenti Latvijas Radio

• 1979. gadā pārcēlusies uz dzīvi Vācijas Federatīvajā Republikā, kur strādājusi par montāžas režisori un veidojusi filmas Und hiess Adam sein Weib Eva, Applausordnung 1982, V20. Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde, Das Haus der Begierde

• 1990. gadā atgriežas Latvijā, atsāk strādāt Rīgas Kinostudijas Dokumentālo filmu studijā

• Strādājusi Latvijas Televīzijā, laikrakstā Nakts, Literatūra. Māksla. Mēs, Neatkarīgā Rīta Avīze u.c. Bijusi daudzu kultūras pasākumu producente un režisore

• Veidojusi filmas Ievainotais jātnieks (2018), Tapieris (2013/2014), Versija Vera (2010), Sirreālisma gultā. Sukuts (2007), Trakonams ar Dāvi (1993), Uldis Bērziņš (1993) u.c.