«Grāmatas priekšvārdā esmu citējis Vistanu Hjū Odenu: «Lasīt īstenībā nozīmē tulkot, jo nav divu cilvēku ar vienādu pieredzi.» To es arī gribētu – lasiet un tulkojiet paši!» saka Armands Puče. Šajās dienās klajā nāk viņa jaunākā grāmata Kurtizānes apakšveļa.
- Tu esi labi zināms kā sporta žurnālists, bet viena no iepriekšējām grāmatām bija veltīta pretrunīgi vērtētajam Herbertam Cukuram, pirms tam rakstīji par aviokatastrofu, kurā gāja bojā Jaroslavļas Lokomotiv hokeja komanda, šajā grāmatā galvenā loma ir Venēcijai. Kā tu pats skaidro savu interešu šaudīšanos tik plašā spektrā?
- Sasniedzot noteiktu vecumu, kad aiz muguras ir kaut kas padarīts gan ģimenes dzīvē, gan profesijā, cilvēks saskaras ar pārdomu jautājumiem, un es aizdomājos par sabiedrībā valdošo kārtību. Arī tāpēc, ka Latvijas mērogi ir ne pārāk lieli, turklāt mēs vienmēr esam bijuši krustcelēs. Ārkārtīgi interesanti ir pavērot gan politekonomiskos, gan sociālos procesus - kā tie ir būvēti.
Šis ir laikmets, kad tehnoloģijas manipulē ar cilvēkiem. Notiekošais Latvijā ir daudzmaz paredzams, bet notikumi pasaulē man bija līdz galam neizprasti. Es jau nepretendēju uz to, ka šobrīd esmu viedais atklājējs, kuram tagad pēkšņi viss ir apskaidrojies.
Esmu liels Venēcijas fans, un reiz, esot šīs pilsētas Lielā kanāla malā, man radās pārdomas - no kurienes viņiem tas viss? Pasaules kultūras mantojumā tieši Venēcija ir atstājusi nopietnus nospiedumus, bet - no kurienes šim muzejam, kas atrodas uz ūdens, «aug kājas»? Šobrīd Venēcija ir tikai čaula - skaista, ar dažādām fasādēm, bet tās vēriens, atļaušanās un drosme lika uzdot jautājumu - kas par «putniem» tur dzīvo? Iedziļinoties es saskāros ar to Eiropas vēsturi, ko mums skolā nemācīja. Skolā gāju krievu laikos, un mums mācīja Eirāzijas vēsturi, bet izrādījās, ka Eiropas vēsture ir citāda nekā manai paaudzei veidotie stereotipi. Iegrimstot šajā tēmā, Eiropu vai to pasaules daļu, kas faktiski ir pamats cilvēces modernās fāzes attīstībai, ieraudzīju pavisam citā gaismā - ar liekulību, meliem, nekrietnību, ārkārtīgi daudz naudas visa pamatā. Skaidrs, ka nauda visos laikos ir bijusi dzinējspēks.
- No tava romāna izriet - pirms daudziem gadsimtiem veidotie principi funkcionē arī mūsdienās.
- Mana profesija liek atspoguļot notiekošo, bet arī uzdot jautājumus. Tad ir viens brīdis, kad saproti - atkārtojas klišejas, atkārtojas shēmas, eksistē labi iestrādātas metodoloģijas. Vienu brīdi pats nodomā - varbūt esi sadomājies, varbūt apsēdušas uzmācīgas idejas, bet tad saproti - tas ir tik pragmatiski būvēts, ka nevar teikt - pasaule plūst un mainās, jo - pasauli organizē. Protams, tā mainās, bet - mūs organizē, ieliek noteiktā kārtībā.
Kapitālisms neizbēgami šobrīd ir savā beigu fāzē, tā noriets ir acīmredzams, bet arī tāda eksperimentālā laboratorija - sociālisms - nebija stihisks. Kapitālisms ir klasiska verdzības forma, pielāgota laikmetiem. Tas ir acīmredzami - kapitālisms kalpo banku videi, tas tā bijis jau gadsimtiem ilgi, tikai rotaļīgi apspēlēts un iestāstīts, ka tā ir vislabākā sabiedrības esības forma, un būtībā - modernā verdzības forma ir padarīta par ārkārtīgi simpātisku.
- Atgriežamies pie Venēcijas.
- Vēsturnieki uzskata, ka pilsētas veidošanās sākusies ap sestā gadsimta vidu, kad, bēgot no iekarotājiem, vietējie reģiona iedzīvotāji paglābās Veneto lagūnas salās. Būvējot sev apmetni uz ūdens, kur viņiem tik viegli klāt netiek, viņi izdzīvo, paglābjas no barbaru ciltīm. Tomēr ne tikai ģeogrāfiskais novietojums ir svarīgs. Venēcijas republika bija maza saliņa, kas, neskatoties uz to, ka daudzi gribēja to noslaucīt no lagūnas virsmas, prata izķepuroties, atrada kompromisu, viltību un arī zināšanu apjomu, ļoti pragmatisku izpratni par pretinieku un par sabiedroto, kas ļāva izdzīvot starp mežonīgām impērijām.
Venēcieši visos laikos ir bijuši izglītotāki un gudrāki, tāpēc apspēlēja savus apdraudētājus, prasmīgi izmantoja tieši zināšanas, vairoja savu kapitālu un pēc tam to izmantoja savu mērķu sasniegšanā. Pirms viņi stiprināja savu valsti, viņi ļoti pragmatiski stiprināja izglītības sistēmu. Viņi liek pamatus modernajai universitāšu sistēmai. Arī diplomātijai. Tā diplomātija, ko tajā laikā piedāvā venēcieši, nepārtraukti atrodoties konfliktos vai pat kara stāvoklī, bet ne reizi nekarojot ar saviem pretiniekiem Venēcijā, ir liela māksla. Viņi finansē Eiropas karaļnamu karagājienus, arī krustnešu karus Eiropā. Venēcija ir tā, kas veido gan modernās pasaules finanšu kārtību, gan augļošanas kultūru, gan korupcijas darba kārtību, gan tā saucamo informatīvo aģentūru, jo - informācija ir spēks. Un mēs runājam tikai par 100 tūkstošiem cilvēku tolaik (no kuriem 10 tūkstoši bija prostitūtas), kas noteica Eiropas politikas darba kārtību. Viņi, mazi būdami, saprata, ka tikai gudrība un viltība var padarīt viņus spēcīgus. Latvijai ir līdzīga situācija, bet mēs negribam būt gudri un viltīgi. Pārlecot uz mūsdienām - kas lika mūsu ārlietu ministram pirmajam no saviem amata brāļiem Eiropā paziņot, ka mēs neatzīsim Katalonijas neatkarību? Kāpēc? Kas tā ir par vēlmi izkalpoties? Venēcieši nekad nav bijuši pakalpīgi. Skaidrs, ka šobrīd Venēcijā redzam tikai ārējo čaulu no kādreizējās Venēcijas, taču būtiskākais ir tas, ka Venēcijas gars turpinās joprojām, tikai daudz rafinētākā veidā. Viņi, godīgi sakot, ir pārdzīvojuši laikus un ir sapratuši, ka, mazi būdami, var darīt lielas lietas.
- Kā?
- Venēcieši centušies saprast, pētīt, analizēt un izmantot cilvēka īpatnības, uzvedības modeļus, domāšanas veidus, paradumus. Ir pārliecības, ir burta kalpi, ir naudas kalpi, ir fanātiķi, ir aprobežoti cilvēki, ir vienkārši vergi... Tas viss ir izpētīts. Lielā mērā atrodoties pasūtītāju pozīcijās, viņi varēja veidot gan kustības, gan karus, gan provokācijas, viņi diezgan agri sāka formēt pasaules darba kārtību - kā cilvēks izturas pret mīlestību, naudu, kariem, pret klišejām...
Piemēram, Venēcijā rodas ideja, ka gleznās vajag materializēt vai iemiesot dievu kā cilvēkveidīgu būtni, viņi ir tie, kas ļoti atbalsta protestantisma kustību, jo saprot, ka baznīcas varenību var sakaut tikai ar zināšanām vai arī nezināšanu, piemēram, okultismu, kas arī šķeļ baznīcu. Venēcieši ļoti veiksmīgi pasaulē piedāvā stāstu par to, ka reliģija nav labi, bet viņi nesaka to tiešā veidā, bet pastarpināti - finansējot zinātni.
Aizdomājamies - kāpēc par žīdiem stereotips ir tieši tāds, kāds tas ir - bagātais, viltīgais žīds, ka daudzas nelaimes sākušās no viņiem... Ja iedziļinās - pirmais geto bija Venēcijā. Tieši venēcieši lielā mērā veicināja to, lai ebreju tirgotājus un augļotājus sabiedrība uztvertu tieši tā, kā mēs uztveram, jo zināja, kā manipulēt ar sabiedrību, kā tā reaģēs. Cilvēki, kam bija nauda un zināšanas, ļoti agri sāka paredzēt uzvedības modeļus, kas viņiem ģenerēs vēl vairāk naudas.
- Venēcieši vienmēr bijuši tikai uzvarētāji?
- 16. gadsimta sākuma Kambrajas līgas karš ir aizkustinošs - visa Eiropa bija pagriezusies pret Venēciju, šo mazo saujiņu uz lagūnas, bet kara beigās izrādījās, ka venēcieši kopā ar frančiem ir uzvarējuši šo pasākumu, jo kara gaitā viņi piekukuļoja, savstarpēji sanaidoja daudzus un ar viltību tika zirgā. Karš beidzās, bet nemiers un naids pret viņiem nezuda, bija skaidrs - otro reizi šāda manipulācija nebūs iespējama. Jā, nepatika pret venēciešiem veidojās tāpēc, ka viņi bija tik negausīgi savās manipulācijās. Un 16. gadsimtā ietekmīgie un bagātie venēcieši glāba savu ādu, bet gudri un mērķtiecīgi glāba - atstāja Venēciju, izklīda pa Eiropu, kur būtībā uzpotēja zarus, kas vēlāk atkal ir viņu impērijas būtiskas sastāvdaļas. Jo tā nauda, kas ir viņu kontrolē, ir milzīga.
Ja šo puzli lēnām liek kopā un izprot, tad ir ļoti viegli saprast, kas notiek mūsdienās. Teiksim, kāpēc šobrīd Katalonijas jautājums ir tā eskalējies un kāpēc kataloniešu līderis tik gudri šobrīd negāja līdz galam. Daudzi saka - redz, kataloniešu līderis nobremzēja, izspieda sajūgu, visi apjuka, bet - ja viņš būtu gājis līdz galam, tur būtu asinspirts. Šo karu kāds gaidīja, jo vienota Spānija nav interesanta noteiktiem grupējumiem. Un varbūt vajadzētu uzdot jautājumu - kāpēc šis konflikts tika eskalēts, kurš to finansēja? Angļiem ir ļoti daudz īpašumu Spānijā, un spāņi uzlika milzīgus nodokļus, sakot - jūs tajos nedzīvojat, bet izīrējat, ir jāmaksā lielāki nodokļi. Protams, ka angļiem tas nepatīk. Viņu izstāšanās no Eiropas Savienības, flirts ar Ķīnu... Kad saproti, kas ir apakšā britu karaļnama finansiālajai varenībai, un viss ir vienkārši - nauda nāk no venēciešiem, tad viss kļūst skaidrāks. Venēciešiem nav bijusi nepieciešamība stāvēt laukuma vidū un saukt - tas ir mūsu izgudrojums, viņiem tas nav svarīgi, viņi ir sapratuši cilvēka zemapziņas formas.
Suverēnas nacionālas valstis nav interesantas, lielai naudai interesantas ir bezpersoniskas masas, un Eiropas Savienība ir perfekts modelis, lai ar to manipulētu. Nacionāla suverēna valsts neder, jo tad cilvēki aizdomājas... Venēcieši saprot - viņi arī savulaik bija suverēna valsts, nevajag konkurentus pie tā katla, nevajag gudros un viltīgos, kas arī sāk shēmot, sāk izmantot metodiku, kas jau sen aprobēta. Un absolūti nav nejauši, ka savulaik radās Hitlers, Ļeņins, Gorbačovs... Var jau teikt, ka esmu nez ko salasījies, bet - ir fakti, kas pierāda, kas no kā izriet. Pirms sterilizāciju sāka Hitlers, Amerikā jau padsmit štatos bija spēkā sterilizācijas likums. Pirmie geto bija Venēcijā.
- Visa dzinējspēks ir nauda?
- Nauda, tikai nauda. Elementāra alkatība. Ja ir daudz naudas, gribas vēl vairāk. Primitīvā veidā - vienkārši atņemot - mūsdienās tas neiet cauri, ir jāpanāk, lai cilvēks strādātu un labprātīgi atdotu, un tāpēc jāmanipulē ar sabiedrību, stereotipiem, priekšstatiem par dzīvi...
Sazvērestības teorijas ir daļa no šīs pasaules kārtības, bet, ja mēs paskatāmies pragmatiski - pasaulē lielāko naudu apgroza, biznesu veido lieli grupējumi, ne jau valstis, kas kā institūcija arī ir izveidota, lai manipulētu. Kapitālisms ir mūsdienu verdzības forma, mēs esam atkarīgi no kredītiem, līzingiem, darba devējiem.... Un tajā pašā laikā mums ir iespēja brīvi izpausties, lai gan klišejas riņķī - demokrātija, preses brīvība... Vēl trakāk - tas someljē pateica, ka tas vīns ir labs, un tie džeki, kas izlemj kādas kinobalvas likteni, saka - šī filma ir laba, tādējādi norāda - vajag dzert šo vīnu, vajag skatīties šo filmu...
- Tas nozīmē - zināmai daļai cilvēku ir vajadzīgs, lai vairākums ļaužu ir darbaspēks, kas visu mūžu strādā, lai vairotu kāda cita labklājību, vēl atražo nākamo paaudzi un mirst, pārāk ilgi neuzturoties šajā saulē.
- Tieši tā. Pašreizējās Anglijas karalienes dzīvesbiedrs, kuram ir gana liela ietekme pasaules sabiedriski politiskajā telpā, ir teicis, ka, ja viņam otrreiz būtu jāpiedzimst, viņš piedzimtu par nāvējošu vīrusu, jo šī planēta ir pārapdzīvota, nav vajadzības pēc tik daudziem cilvēkiem.
Arī demokrātija ir vairogs, ar kuru var manipulēt, turklāt - ļoti skaisti, tieši tāpat kā var manipulēt, baidot ar komunismu. Piemēram, internets neradās 90. gados, to izgudroja jau 60.-70. gadu mijā. Un atkal stāsts par to, kā tiek izmantotas zināšanas - lielie konglomerāti domāja, kurā brīdī startēt ar šo ideju, ko tas viņiem dos. Šobrīd interneta platforma sabiedrību ir padarījusi tik viegli manipulējamu, ka izmet internetā jebkuru provokāciju, un tā aulekšiem aiznesas.
- Tu neizmanto sociālos tīklus?
- Esmu reģistrējies, lai mani varētu atrast tie, kas meklē. Es nezinu, ko nozīmē laikot, pieņemt draugus. Esmu pasīvs sociālajos tīklos, jo tas atņem man laiku. Es savu laiku varu veltīt lietderīgākām lietām.
- Cilvēks parastais domā - tas jau notiek ar citiem, ne ar mani, ar citiem manipulē, ne jau ar mani. Rakstot grāmatu, vai radi atbildi - vai un kāir iespējams izkāpt ārā no šīs sistēmas?
- Rakstot grāmatu, es gribēju izprast procesus. Es atradu ļoti daudzas matricas, kuras tika izmantotas arī manā profesijā. Labi atceros, kā viens no redaktoriem man iedeva pētījumu, var pat teikt - kompromatu, un es ar to nostartēju ļoti veiksmīgi kā žurnālists, un tikai pēc vairākiem gadiem es sapratu, kuram es nodarīju kaitējumu, kurš tajā brīdī piespēlēja manam redaktoram...
- Ir vieglāk kļuvis, kad saproti spēles noteikumus?
- Ir ļoti interesanti vērot sabiedriski politiskos procesus, paziņojumus, līgumus, tikšanās... Ir diezgan skaidra bilde, var nojaust turpinājumu un kurā brīdī provokācija ir tikai dūmi, lai gan pasaules mediji stāsta - mēs esam nopietnu pārmaiņu priekšvakarā. Un kāpēc Ziemeļkoreja pēkšņi ir tik aktuāla, un kāpēc Latvijai regulāri cauri brauc dalailama? Dalailama ir angļu projekts, un nav nekāds stāsts par mistiskām vērtībām, lielajā spēlē dalailama labi iederas.
- Kā projekts tu esi?
- Visas savas grāmatas es izdodu pats, līdz ar to nav tā bijis, ka izdevniecība man lūgtu kaut ko uzrakstīt vai arī otrādi - izdevniecība neņemtu pretī manis uzrakstīto. Man nav atkarības no kaut kā radošo projektu kontekstā.
- Un citā kontekstā?
- Es piecus gadus biju atkarīgs no zālēm, nevarēju saprast, kāpēc abas rokas tirpst. Bija divas mapītes ar labu ārstu ieteiktiem un veiktiem izmeklējumiem, un arī, protams, es tērēju labu naudu. Visi bija ieinteresēti risināt šo problēmu, tikai es no tās netiku vaļā. Reiz satiku paziņu, ķirurgu Jāni Zaržecki, un, sākot par to runāt, viņš teica - atnāc pie manis, tas prasa vien trīs minūšu operāciju, pārgriezīšu vienu saiti... Es teicu - nevar būt tik vienkārši, man ir divas mapes ar pētījumiem un pieci gadi pūrā ar staigāšanu pie ārstiem, viņš man atteica - man ir zināšanas, un vienīgā problēma tev - pēc šīs nelielās operācijas tev vairs nebūs jāiet pie ārstiem un jāmaksā.
Nevajag izlikties, runāt par vērtībām, pasaule ir pragmatiska, un tie, kam ir nauda, grib to vēl vairāk. Un viss.