Kas jauns un kā klājās mūsējiem - NRA sniedz ieskatu Frankfurtes grāmatu tirgū
Brīdī, kad jūs lasīsiet šīs rindas, 2017. gada olimpiskās spēles grāmatniecībā un literatūrā – Starptautiskais Frankfurtes grāmatu tirgus būs noslēdzies. Protams, ka statistiķi visu saskaitīs un izrēķinās, tomēr diezin vai Latvijā kādam lielu interesi radīs vācu ekonomiku sildošie rādītāji, kas saistīti ar starptautiskajām grāmatu tārpu aktivitātēm. Jauki, protams, reiz būtu uzzināt, cik uz tirgus rēķina uzvārījusi kaut vai Lufthansa un viesnīcas, kurās izstādes dienās cena ir pat trīskāršojusies salīdzinājumā ar pārējo laiku. Mūsu lasītājiem pamatjautājumi kā vienmēr ir divi: kas jauns un interesants un kā klājās mūsējiem? Sāksim ar visu pēc kārtas.
Tendence - zvaigznes
Laikam jau kaut kas grāmatu pasaulē tomēr ir mainījies. Šogad pēc pāris gadu pārtraukuma Frankfurte atkal kārdināja ar savām literatūras zvaigznēm. Turklāt dažādām. Solīta tika Mārgareta Atvuda - latviešiem labi pazīstamā Kanādas rakstniece, kuras jaunākais darba tulkojums - romāns Kalpones stāsts - nāca klajā apgādā Zvaigzne ABC. Atvudai nu jau diezgan pailgi, bet, manuprāt, bezcerīgi, prognozē Nobela prēmiju literatūrā. To nesen saņēma Alise Manro, dienaskārtībā ir vēl dažas kundzītes. Diezin vai tuvākā laikā viņai smaidīs laime šajā ziņā, bet Atvuda tiešām ir nopietna pasaules klases autore, un tā būtu cienījama izvēle.
NIKOLASS SPĀRKS. Amerikāņu rakstnieks šajā bildē knapi saskatāms ir kaut kur tur Agoras telts dziļumos. Ļaudis pie telts ir viņa fani. Tikt viņiem cauri nav iespējams. Tā Frankfurtes grāmatu tirgū sagaida zvaigznes / Arno Jundze
Par tādām franču literatūras zvaigznēm kā Mišels Velbeks (Latvijā izdod Jāņa Rozes apgāds) un Amēlija Notomba (apgāds Zvaigzne ABC) varētu arī nebrīnīties. Francija šogad bija viesu valsts Frankfurtē. Tomēr viņi te tiešām ciemojās un uzstājās, nevis lecās un ignorēja! Divi citi Frankfurtes viesi pieder superklasei. The New York Times topu līderi Dens Brauns un Nikolass Spārkss (Latvijā abus izdod apgāds Kontinents) pēdējos gados šai izstādei bija kaut kas ekstraordinārs. Rakstnieki miljonāri! Ja ne miljardieri.
Denu Braunu dabūja redzēt akreditētie žurnālisti preses konferencē, prieks, ka starp viņiem Ingvilda Strautmane no Latvijas Radio, un arī tie, kam izdevās nopirkt biļetes (to daudzums bija ierobežots, cena ap 30 eiro) uz prezentāciju. Pie Brauna kunga šoreiz nelauzos, ielūgums ar viņu tikties otrdien Barselonā ir manā epastā. Kā tas notiks, par to arī informēšu Neatkarīgās lasītājus jau šonedēļ. Savukārt uz Nikolasa Spārksa uzstāšanos Agorā ar mokām izstūmos cauri pūlim tik tuvu, ka varēju Spārksa kungu dzirdēt un pa lielu gabalu arī caur brillēm saskatīt. Izrādījās ļoti asprātīgs runātājs, turklāt iejūtīgs - nu apmēram tāds pats kā viņa slavenie romāni, kas gan īsti nav manā gaumē.
Vai varat iedomāties? Uz šo abu superstāru fona sirmot sākušā intelektuāļa Salmana Rušdi uzstāšanās palika kaut kur otrajā plānā. Rušdi kungs piedalījās TV tiešraidē slavenajā Zilajā sofā. Pēc tās beigām atskanēja nikni bļāvieni - nefotografēt! Tad Salmanu Rušdi kaut kur pa mazām durtiņām aiztransportēja prom. Jutos kā sasodīts paparaci, bet tomēr nofotografēju. Gribēju izspiest arī autogrāfu. Varbūt nākamreiz…
VĪNU DEGUSTĀCIJA. Vīnu cienītājiem tika lasītas lekcijas par vīna garšu un īpašībām. Protams, ka ar degustāciju. Šie kungi cildināja rīslinga labās kvalitātes. Degustētāji kā nu kurais, cits izlikās, ka klausās, cits tukšoja glāzes un smaidīja kā saulīt / Arno Jundze
Ja tā parakājās atmiņā, tad, šķiet, pērn vai aizpērn kā vienīgais Frankfurtes superstārs tika solīts Mihails Gorbačovs, bet tas pats saslima un uz mesi neatnāca. Esot kaut ko lasījis pilsētā. Šogad Krievijas stendā tika solīta Naina Jeļcina, Borisa Jeļcina atraitne, bet nekādas ažiotāžas ap to nebija. Diemžēl man tajā laikā bija paredzēta diskusija, netiku. Krievu stends vispār ir interesants - bedre starp tekstiem viņu TV raidījumos un starp demokrātiskajām runām Frankfurtē ir sirsnīga. Paši sēž un klausās, salīdzina un aplaudē. Bet rietumnieki tic.
Tendence - klausāmgrāmatas
Diemžēl man neizdevās piedzīvot Frankfurti laikos, kad modē nāca visi tie gadžeti, par kuriem pravietoja - to dēļ drukātajām grāmatām drīz pienāks bēdīgs gals. Nu jau šķiet, ka apgalvot kaut ko tādu spēj tikai atpalicis provinciālis, kurš nekā nesaprot no grāmatniecības mūsdienu tendencēm. Par egrāmatām neviens nerunāja. Muļķīgās planšetes, šis datora izdzimušais brālis, laikam bija pāris stendos, bet kā parasti tās darbojās slikti. Tas, kas pārsteidza - Frankfurtē vācu izdevniecību stendos garās rindās bija saliktas vecmodīgās klausāmgrāmatas. Tas ir tāds latviešu Radioteātra mūsdienīgs variants bez klasikas pieskaņas. Dzejniece Liāna Langa pirms kādiem gadiem mēģināja klausāmgrāmatas producēt Latvijā, bet kaut kas apstājās. Žēl! Diski bija interesanti. Vācijā tas notiek nopietni. Ja runā par nosaukumiem, viņu klausāmgrāmatās neskan vien dzeja vai pasaciņas bebīšiem, tur ir romāni. Ripulī izdots pat jaunais Dena Brauna romāns Origin (nosaukumu apzināti nelatviskoju, tas drīzumā iznāks apgādā Kontinents, nav ko jaukt mūsu lasītājiem galvu).
MOŠĶĪŠU DIENA. Sestdienā Frankturtes meses Agorā pulcējas jaunieši, kas saģērbušies kā viņu iemīļoto grāmatu varoņi. Burziņš te valda ļoti nopietns, nez ko par to saka mamma / Arno Jundze
Tendence - nešķiest naudu
Globālā krīze un vajadzība atkopties no gadžetu uzbrukuma Frankfurtē darīja savu. Tā vien šķiet, tirgus sašaurinās, kas vienā ziņā tikai priecē - vismaz profesionāļu dienās tas bija reāli pārskatāms, nemīcoties vājprātīgās drūzmās kilometriem garajos gaiteņos. Arī grāmatnieki ir kļuvuši laipnāki. Ja vēl nesen dažas labas Austrumeiropas valsts stendos stāvēja tādas smukas apģērbtas striptīzdejotājas, kas no literatūras nejēdza neko (ukraiņu stends), bet bildītēs izskatījās labi, tad šogad tādu brīnumu tikpat kā vairs nebija. Meitenes gan runāja, gan saprata, ko runā. Arī naftas šeihi ir piebremzējuši ar nebeidzamajām greznības izpausmēm. Elektromobiļu un hibrīdauto uzvaras gājiens dara savu, jāsāk krāt vecumdienām, tāpēc nekādas vājprātīgas greznības izpausmes nemanīju.
Viesu valsts - Francija
Frankfurtes grāmatu tirgu atklāja kanclere Merkele un prezidents Makrons. Tas visu izsaka. Ja jau abu valstu vadītāji pievērš notiekošajam tādu uzmanību, tad komentāri te ir lieki. Man ļoti patika tas Francijas stends, kas bija iekārtots izstāžu centrā. Viņi tiešām māk to darīt tikai sev raksturīgā manierē, kur šķietams bardaks un haoss izrādās daļa no ļoti perfekti izplānotas funkcionālas kārtības. Izcilas detaļas - no izdevniecību dzimtas koka līdz salami un siera tirgotavai, ļoti laba diskusiju telpa, kur simtiem klausītāju kā no rīta sāka, tā vakarā beidza debatēt par literatūru. Protams, viss franču valodā. Vai tad tiešām kāds nezina franču valodu? Ļoti simpātiska bija arī sadaļa par franču komiksa senajām saknēm. Skaidrs, ka Francijas puse (patiesībā arī franciski runājošā Beļģijas daļa) ieguldījusi šajā pasākumā milzu naudu. Ne lai šķērdētos, bet gan parādītu savas grāmatu pasaules bagātību.
PAVĀRU VALSTĪBA. Tā vien šķiet, ka pēdējos gados kulinārijas loma Frankfurtes grāmatu tirgū arvien pieaug. Šogad, kad viesu godā ir franču kulinārija, protams, ka bija daudz franču pavāru un vīnziņu, tomēr arī Āzijas virtuves pārstāvji nesnauž / Arno Jundze
Latvija var
Kad ceturtdien, saņurcīts pēc rīta lidmašīnas un ievākšanās viesnīcā, ienācu 5. paviljona apakšējā stāvā, intereses pēc nemeklēju telefonā piefiksēto Latvijas stenda numuru. Likās, ja jau varēs pamanīt, tad ieraudzīšu tāpat. Atradu bez problēmām. Ekselents stends! Beidzot grāmatu pasaulē nav jākaunas, ka esi latvietis, ar skaudību lūrot uz skandināviem vai igauņiem (mēs bijām reāli labāki). Otra lieta, kas pēc Literatūras centra epopejas, kopš kuras pagājuši divi gadi, šķiet pat neticama - pirmajās dienās nebija iespējams aprunāties ar mūsu literārajiem aģentiem. Viņi visu laiku veda pārrunas ar dažādu valstu izdevējiem. Naktī viesnīcā atvēru Latvijas Rakstnieku savienības mājaslapu - 18 darba mēnešos esam atbalstījuši vairāk nekā 70 latviešu autoru grāmatas, kas jau izdotas vai tiks publicētas ārzemju izdevniecībās. Stendā bija plaukts ar šiem tulkojumiem (tie, kuri bija Ķīpsalas grāmatu izstādē un šos izdevumus redzēja, zina). Mums nav jākautrējas, mēs tiešām varam, bet lielīties nevajag, procesiem jāseko rūpīgi, tomēr nav vairs iemesla vaimanāt.
Aģenta darbu īstā produktivitāte konservatīvajā grāmatu pasaulē sākoties pēc pieciem gadiem. Tad tevi sāk uzskatīt par stabilu partneri, ar kuru vērts runāt. Vienīgās bažas tagad ir tās, ka Kultūras ministrijas piešķirtais grants būs vēl tikai nākamgad, tālākais neziņā tīts. Ja viss apstāsies, tā tiešām būtu personiska mazā traģēdija cilvēkiem, kas grūtā brīdī pēc Literatūras centra bankrota apvienoja nozari un novērsa visas nepatīkamās starptautiskās kolīzijas, kuras varēja sekot. Tomēr tā būs daudz lielāka traģēdija latviešu literatūrai, jo Eiropas konservatīvā grāmatniecības vide pēc visa, kas noticis pēdējo pāris gadu laikā, diezin vai spēs sagremot paziņojumu 2018. gada beigās - sorry, viss ir beidzies. Jo šobrīd viss tikai pa īstam pamazām sākas. Aģenti stāsta - sākums bija no sērijas trīs izdevēju atbildes, viena reāla tikšanās ar ārzemju izdevēju uz katriem 300 epastiem. Tagad viņiem ir pavisam cita darbības aina un perspektīva, izdevēji sāk rakstīt epastus paši. Nebūtu gudri to zaudēt.
PAVILJONA KOPSKATS. Esot Frankfurtē ne pirmo reizi, nācās secināt, ka ainava nemainās. Ja nu kas ir savādāk, tad mazākas cilvēku masas grāmatu tirgus pirmajās dienās, kaut sestdien publika drūzmējās kā bišu stropā. Jāatzīst, ka prieks apmeklēt šo pasākumu nav no lētajiem. Tā sauktās profesionāļu biļetes visām piecām tirgus dienām maksā 128 eiro. Tiesa gan, šajā cenā ir iekļauta braukšana sabiedriskajā transportā, kurā dienas biļete maksā gandrīz 10 eiro. Parastajiem apmeklētājiem vienas dienas biļetes cena ir 19 eiro, divu dienu biļete - 30 eiro, bet ģimenes biļete (divi pieaugušie, trīs bērni) - 46 eiro / Arno Jundze
Iespējas, kas Latvijas Rakstnieku savienībai perspektīvā paveras kā vienai no tīklojuma ENLIT dibinātājām, vispār nav nopērkamas par naudu. Mēs šajā organizācijā kaut ko spēsim panākt tad, ja Latvijā darbosies atbalsta programmas ārzemju izdevējiem un tulkotājiem. Ja Latvija grib iegūt starptautisku atpazīstamību ar literatūru, kas, tavu brīnumu, kotējas itin labi, tad ir jāturpina iesāktais, rūpīgi grozot katru eirocentu un domājot, kā ar tā palīdzību labāk uzrunāt izdevējus visā pasaulē. Mēs nekad nevarēsim investēt kādā autorā tādu kaudzi naudas, kā norvēģi ir iegrūduši, mārketējot Jū Nesbē. Frankfurtē bija interesanta aina - viņa jaunās grāmatas reklāmas bilbordi karājās salikti ne jau stendā, bet piekārti pie griestiem garajos gaiteņos, kur pārvietojās lielākā ļaužu masa, - te nu viņš ir, mūsu detektīvžanra Pikaso. Bet kas Nesbē būtu bez masīvās reklāmas un nu jau gandrīz divdesmit gadus ilgstošās mārketinga kampaņas? Viens no neskaitāmajiem potenciāli interesantajiem autoriem. Ne vairāk. Tieši pareiza stratēģija viņu padarīja par Norvēģijas eksportpreci.
Es domāju, ka arī Latvijā, neraugoties uz to, ka esam desmitām reižu nabagāki, var būt savi veiksmes stāsti, turklāt ne jau viens vien. Indiešu, britu, kataloņu un franču izdevēju diskusijā Frankfurtē tika pieminēta mazā Islande (320 000 iedzīvotāju). Šī valsts Eiropas un Āzijas literatūras kartē ir daudz labāk saskatāma nekā lielā Latvija. Slovēnija (apmēram 2 miljoni iedzīvotāju) 2021. gadā būs viesu valsts Boloņā, bet 2022. gadā - viesu valsts Frankfurtē, investējot savas literatūras popularizācijā apmēram trīs miljonus eiro gadā. Vai tad viņi ir bagātāki un viņu rakstnieki kaut par gramu labāki nekā latviešu? Nav! Man nepiemīt tieksme uz urrāpatriotiskiem uzsaukumiem, bet mēs tiešām literatūrā varam izvest Latviju pasaulē. Ja vien būs iespēja.