Daugavai būt! - Atskats izstādē, kā cīnījāmies par savu likteņupi
 
Izstādē skatāmi arī Jāņa Ivara Padedža savāktie materiāli. Viņš ir samontējis 15 minūšu garu filmu par to, kas Daugavas dzelmē dzīvo. Izstādē apskatāmas arī gleznas no galerijām un privātajām kolekcijām ©F64

Nacionālajā vēstures muzejā (NVM) skatāma izstāde Daugavai būt, kas veltīta Latvijas likteņupei, akcentējot divus ar to saistītus notikumus – sabiedrības cīņu pret Pļaviņu HES, lai saglabātu Staburagu un gleznaino senleju, un pret Daugavpils HES, kas būtu iznīcinājusi Daugavas lokus. Šogad aprit 30 gadi, kopš pirmo reizi Padomju Savienībā publiski tika atzīts, ka sabiedrības spiediena dēļ tikusi apturēta kāda būve, un tā bija Daugavpils HES.

«Šī izstāde ir par cilvēku, garu un Daugavu. Par iznīcināto un zaudēto, par saglabāto un izcīnīto. Tas ir stāsts par Dabu, cilvēku, ekonomiku, politiku,» izstādes atklāšanā teica muzeja direktors Arnis Radiņš, īpaši izceļot viena no izstādes autoriem, žurnālista un politiķa Daiņa Īvāna paveikto. Tieši Daiņa Īvāna publikācija (kopā ar Artūru Snipu) Par Daugavas likteni domājot 1986. gada 17. oktobra laikrakstā Literatūra un Māksla ievadīja ne tikai pret Daugavpils HES būvniecību vērsto kampaņu. Tā saliedēja lielu sabiedrības daļu vienam mērķim, kas patiesībā nebija tikai Daugavas aizstāvība, bet kaut kas vairāk, jo likteņupe latviešiem vienmēr bijis Latvijas simbols.

LAIKS. «Patiesībā izstādes autors ir pats laiks. Izejot loku pa telpām, var izdzīvot to, kas ir vēl palicis un kā vairs nav,» uzsvēra viens no izstādes autoriem Dainis Īvāns / F64

Staburags, senleja un vecmāmiņas cimdi

Dainis Īvāns atklāja, ka viņam esot arī tīri personīgas attiecības ar Daugavu, proti, viņa vectēva mājas esot netālu no Daugavas - pie Pļaviņām. Viņam izdevies vēl pusapzinīgā vecumā redzēt, kā Daugavas tarzāni lec no upes kraujas ūdenī. Tāpat atminoties, kā sēdējis ekskursantu mašīnā, kas braukusi uz Staburagu, un kā daudzi raudājuši, atvadoties no tautai tik nozīmīgās vietas. Tikpat skumjas bijušas atvadas no Pērses ietekas Daugavā un akmens skulptūras Pērses meitene (tās īstais nosaukums esot Salst), kas šobrīd skatāma izstādē. Zīmīgs esot bijis arī viņa vecāku iegādātais radioaparāts Daugava. Tēvs regulāri klausījies Amerikas balsi, kas ļāvusi uzzināt to, kas ir padomju režīma aizkara otrajā pusē, bet pats kopā ar draugu klausījies Luksemburgas radio, dodot iespēju iepazīt Rietumu mūziku. Ekspozīcijā sava vieta ir arī Īvāna vecmāmiņas adītajiem cimdiem, kas tapuši pie Pļaviņu noslīcinātās ielejas. «Tā stīga ir joprojām dzīva, un tā vibrēja arī manī pat tad, kad to nejutu,» atzina izstādes autors.

Savu artavu izstādei devis arī žurnālists un mākslas kolekcionārs Aleksandrs Mirļins, kuram iešāvies prātā izlikt apskatei Staburaga bildes. Atklājies, ka pagājušā gadsimta 60. gados bijis milzīgs tā iemūžināšanas bums. Par spīti tam, ka PSRS Enerģētikas ministrija gribēja iznīcināt Daugavu, mākslinieki bojā ejai nolemtās vietas gleznojuši ja ne ar asinīm, tad asarām, it kā pavēstot - jūs noslīcināsiet, bet mēs saglabāsim uz audekla.

ATSKATS PAGĀTNĒ. Uz šādām rakstāmmašīnām savulaik tapa gan raksts Par Daugavas likteni domājot, gan protesta vēstules / F64

Gleznas un grēku nožēlošana

Dainis Īvāns mudināja pievērst uzmanību divām gleznām, kas satriecoši parādot Daugavas nozīmi: viena ir latviešu klasiķa Staņislava Kreica atraitnes dāvinājums viņam. Pēdējos mūža gadus gleznotājs pievērsies Staburagam un solījies gleznu atdot žurnālistam. Saprotot, ka tādu vērtību nevar turēt mājās, izstādes autors to atdāvinājis NVM, «lai tas skaistums tiek visiem». Otru Staburaga gleznu, kas ir Vitālija Kalvāna darbs, atradis rakstnieku Roalda Dobrovenska un Veltas Kaltiņas mājās. Gleznā redzētais brīnišķīgi sasaucies ar Veltas Kaltiņas dzejoli, kurā ir rindas, ka tautai ir tiesības prasīt, lai ūdeņi atpakaļ lejas.

«Izstāde ir arī par cilvēka grēcīgumu, kas varbūt nav labi, bet ir dabiski. Tomēr pats svarīgākais ir grēkus nožēlot,» teica Dainis Īvans, vēršot uzmanību uz Aleksandra Mirļina izvēlēto Marka Šagāla (kurš arī dzimis un audzis Daugavas krastos - Vitebskā) gleznu Grēku nožēlošana. «Tā ir kā atgādinājums tam, ko esam nodarījuši savai videi, paši sev un cilvēcībai. Mēs bieži runājam par kultūras kanoniem - lugām, rakstiem, arhitektūru, gleznām, kas būtu jāpasargā, taču maz esam runājuši, ka pirmavots tiem visiem ir ainavu kanons. Tāpēc jāpateicas visiem tiem māksliniekiem, kas to ir saglabājuši,» akcentēja izstādes autors. Viņš norādīja, ka daudzas te skatāmās gleznas nākušas no privātām kolekcijām un galerijām, tāpēc tā ir lieliska iespēja aplūkot to, kas bijis citu acīm apslēpts. Starp citu, 60. un 70. gados izkārt redzamā vietā Staburaga gleznu bijis kas līdzīgs sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanai.

Vācbaltieša grāmata un saules pulkstenis

Īpaši jāizceļ arī izstādes mākslinieka Ģirta Baranovska veikums - uz grīdas viņš attēlojis nogremdētās Daugavas senleju ar bagātīgajiem vietvārdiem, ko savulaik zināja visi plostnieki. Jo Daugava kādreiz bija plostnieku upe, kas bagāta ar lašiem. «Ja tie būtu saglabāti, ar tiem spētu nopelnīt tikpat, cik ar visu trīs spēkstaciju saražoto elektroenerģiju,» sacīja Dainis Īvāns. Te vietā esot pieminēt arī grāmatu Mūsu baltā Daugava, ko sarakstījis vācbaltietis Harijs Marnics. Viņš tajā ar šausmām vēstījis par HES celtniecību, vaicājot: kā drīkst iznīcināt ko tādu? Zīmīga ir grāmatas autora atbilde uz jautājumu, kāpēc tā sarakstīta latviski: jo Daugava runājot latviešu valodā. «Arī to ir svarīgi apzināties, tāpēc mēs esam atbildīgi, lai Daugava dzīvo,» uzsvēra D. Īvāns.

Kā liecība tam brīdim, kad ūdeņi aprija Daugavas senleju, ir 15. gadsimta saules pulkstenis no Altenes pilskalna, kurš nostādīts uz pulksten 11.10. Tas ir brīdis, kad Padomju Latvijas kinohronika ziņoja, ka «beidzot Latvijas darbaļaudīm ar brālīgo republiku atbalstu izdevies savaldīt latviešu likteņupi Daugavu» - tā esot aizsprostota. Tas notika1965. gada 16. jūlijā - par godu Latvijas PSR 25. gadadienai. Tagad šo datumu nodēvētu par Latvijas okupācijas gadadienu, piezīmēja izstādes autors.

PROTESTA VĒSTULES. Daugavas muzejs ir saglabājis protesta vēstules pret HES celtniecību / F64

Ikona, paraksti un Atmodas ieskaņa

Savus materiālus izstādei nav liedzis arī Aizkraukles vēstures un mākslas muzejs - ieskaitot Krievkalna pareizticīgo baznīcas svētbildi (to iecerēts lūgt iesvētīt tēvu Aleksandru), kas ir izglābta atradusies kāda cilvēka mājās un tikai Atmodas laikā atdāvināta muzejam. Dievnama liktenis bijis baiss: tas tika uzspridzināts pirms applūdināšanas 1965. gadā. Tagad Daugavas ūdeņos manāma vien zemes strēlīte, kur kādreiz atradušies baznīcas pamati. Aiz dievnama uz austrumiem atradās kapi, un arī tie ir zem ūdens. «Tas bija zaimojoši, uzsverot, ka esam pārāki par dabu un visu pārējo. Tāda bija padomju cilvēka psiholoģija. Un ikona ir kā atgādinājums mūsu gribai nožēlot grēkus,» piebilda Dainis Īvāns.

Liels paldies jāsaka arī Daugavas muzejam, kas saglabājis protesta vēstules pret HES celtniecību. To parakstījuši arī tolaik nevienam nezināmi, bet nu Latvijā labi pazīstami cilvēki, piemēram, Edvīns Šnore, Dzintars Ābiķis, Kārlis Šadurskis, Vents Armands Krauklis, Nora Rubene (tagad Ikstena). Dainis Īvans pauda, ka šie savāktie paraksti bija būtisks atbalsts, jo sākumā viņam un viņa uzsāktās cīņas labvēlīgam iznākumam, izņemot draugu, publicistu un scenāristu Artūru Snipu, neviens neticējis.

Kārlim Šadurskim vēstuli, kuras kopiju viņš te ieraudzījis, bijis interesanti apskatīt - «mazliet naiva, mazliet viltīga, mēģinot starp rindām pasacīt ko vairāk». Bet uzrakstīta tā, lai visi tolaik Arvīda Pelšes Rīgas Politehniskā institūta Augstākās matemātikas speciālā kursa katedras 27 darbinieki to parakstītu. Atceroties arī tās bažas, ko vairāki neslēpuši pirms parakstīšanās: vai to drīkst? Vai netiks atlaisti no darba? Izrādījās, ka var. «Tā bija nepieredzēti plaša akcija, kas ļāva saliedēties. Tā bija kolosāla iedvesma visam turpmākajam. Atmodas ieskaņai,» rezumēja Kārlis Šadurskis.

Zaudētais un nosargātais

Filmā Sirdsdaugava (1987. gadā), kam scenārija autors bija D. Īvāns, bet režisors un operators Rodrigo Rikards, uzņemta arī epizode ar Daugavpils universitātes (DU) rektoru Arvīdu Barševski, kurš tolaik bijis 2. kursa students. Viņam tolaik jau salnas skartajā rudenī vajadzējis tēlot, ka ir vasara, un ķert kukaiņus. Brīnums bijis tas, ka gar kameru tiešām nozumējušas dažas jūnija vaboles. Nu vienā no izstādes telpām redzamas gan šīs sugas vaboles, gan citas, arī tās, kas tiktu iznīcinātas, ja HES būtu uzcelta. Tāpat te ir pieminēti augi, kas tika pilnīgi zaudēti pēc Pļaviņu spēkstacijas palaišanas: pušķainā jāņeglīte, dzeltenā dzegužkurpīte, Alpu kreimule, zemeņu āboliņš. A. Barševskis atzina, ka Īvāns esot laimīgs, jo redzējis Staburagu, bet viņš tieši tajā gadā, kad tas pazuda dzelmē, piedzimis. Toties DU rektoram izdevies redzēt ko tādu, ko citiem nebija iespējas. Viņa vecāsmātes māsa dzīvojusi Daugavas loku krastā - Markovā, kur bērnībā bieži ciemojies. Kad 1986. gadā Literatūrā un Mākslā izlasījis rakstu par Daugavu, viņam sariesušās asaras acīs, jo to sirreālo skatu, ko abi autori aprakstījuši, pats redzējis - kā Markovas kapsētu rok un traktora piekabē aizved pārapbedīt tur apglabātos. Par to tagad liecinot vien trīs balti krusti. «Tam, ka vēl joprojām ir dzīva doma par HES celtniecību, vienreiz jāpieliek punkts. Redzam, kādu Baltkrievijas HES, kas nu jau sākusi darboties, atstāj iespaidu uz Daugavas lokiem, kur ūdens svārstības ik dienu ir ļoti ievērojamas. Un tas viss ļoti ietekmē upes mikroklimatu,» sacīja A. Barševskis.