Reveranss roka klasikai
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) vasarnīca ir nu jau ikgadējs pasākums. Tajā LNSO vienu nedēļas nogali rezidē Vidzemes koncertzālē Cēsis ar šogad žanru ziņā plašu, daudzveidīgu programmu, tostarp ar neakadēmisku piesitienu, izvērstāku piedāvājumu ģimenēm ar bērniem un vienkārši patīkamu izbraukuma sajūtu vasaras pēdējā nedēļas nogalē.
Atklāta ar jaundarbu - Kristapa Auznieka skaņdarbu Uguns un roze un baleta mākslu, ieskandināta ar mūzikas laboratoriju mazajiem bērniem, Jāņa Šipkēvica dziesmu ciklu Zenīts lielākiem, sniegusi patiesi augstas raudzes klasiskās mūzikas baudu Georga Sarkisjana un Georgija Osokina soloprogrammā, atspīdējusi Rišāra Galjāno, Astora Pjacollas un Artura Maskata tango ritmos, vasarnīca liks atkal ilgoties pēc siltiem vakariem un dārza ballītēm. Taču 26. augusta vakara koncerts Vakars kvadrātā atnāca ar roka klasikas kvalitatīviem aranžējumiem un izpildījumu. 60.-80. gadu hitus jaunā skanējumā aranžēja Latvijas Radio bigbenda diriģents un saksofonists Kārlis Vanags, iepludinot programmā arī savas kompozīcijas. Jaudīgā, profesionāli veidotā mūziķu komanda - Kārļa Vanaga džeza trio ar Arti Orubu pie sitaminstrumentiem un Edvīnu Ozolu basa ampluā ar kontrabasu un basģitāru, lieliskais ģitārists Matīss Čudars, LNSO stīgu grupa un lietuviešu rokstārs Jeronims Miļus nepilnas pusotras stundas laikā enerģētiski uzlādētā versijā atgādināja par laikmetu, kad grupām piemita individuāls rokraksts un skanējums, par mūziku, kas kalpoja personības pašizpausmei, nevis tirgus noteikumiem.
Tā ir ideoloģija, kas tuva arī Kārlim Vanagam, kura oriģinālkompozīcijās saklausāmas atsauces uz Džimiju Hendriksu un citiem grandiem, tomēr priekšplānā izvirzās individualitāte un kvalitāte, standartu pārzināšana un smalks radošums ar džezam piestāvošu smeldzi. Koncertā gan izskanēja tikai pāris oriģinālkompozīcijas, goda vietu ierādot Džimija Hendriksa, Džona Lenona, Rolling Stones, The Doors, Deep Purple, Whitesnake, Pītera Geibriela hitiem. Tomēr, spriežot pēc ātruma, kādā pēc koncerta tika pirkts Kārļa Vanaga džeza trio disks, publika spēja tās novērtēt.
Lietuviešu rokeris Jeronims Miļus Latvijā ir gana pazīstams, jo dziedātājs piedalījies gan teātra izrādēs, gan mūziklos. Šovasar kopā ar Kauņas muzikālo teātri viņu varēja dzirdēt Jēkabpils operas dienās Eltona Džona un Tima Raisa mūziklā Aīda. Viņš dzied arī Daugavpils teātra izrādē Dāmu paradīze, Lietuvā regulāri piedalās mūziklos.
Miļus apveltīts ar spēcīgu, trenētu vokālu, plašu tenora diapazonu un tehniku, kas ļauj dziedāt dažādu repertuāru, tomēr augšējā reģistrā skanējums ir pat piesātinātāks nekā krūšu reģistrā. Tāpēc, piemēram, Whitesnake hitā Is this love pietrūka Deivida Koverdeila mazliet piesmakušā tembra. Šo dziesmu būtu varēts nomainīt ar kaut ko no Scorpions, kas arī ir dziedātāja repertuārā un skan daudz pārliecinošāk, vismaz cik par to ļauj spriest Youtube. Visumā Miļus ir vokāls hameleons, kas spēja aizkustināt, arī dziedot populāras dziesmas, un neprovocējot uz salīdzinājumu ar oriģinālu, tādējādi izvairoties no nepamatotiem vērtējošiem spriedumiem. Džimija Hendriksa Hey Joe, Rolling Stones Satisfaction, The Doors Riders on the Storm, Deep Purple Mistreated un Pītera Geibriela Mercy Street ir ļoti dažāda mūzika, ko likt vienā programmā ir uzdrīkstēšanās.
Šāda instrumentālā un vokālā izpildījuma gadījumā tas attaisnojās, zāle bija enerģētiski uzlādēta, dziedāja līdzi un citādi pauda sajūsmu visa koncerta garumā. Īpašs prieks repertuāra un izpildījuma aspektā par Matīsu Čudaru, kura meistarība ģitārspēles tehnikā un improvizācijā šobrīd izdaiļotu jebkuru sastāvu ne tikai Latvijā - ne jau velti viņš ir šī gada Riga Jazz Stage uzvarētājs. Kopumā šogad LNSO vasarnīca atstāja daudzveidīga un kvalitatīva festivāla iespaidu, kur līdzās pārbaudītām vērtībām ir vieta arī radošiem, neakadēmiskiem eksperimentiem, nekautrējoties no to izklaidējošās dabas.