Klasicisma elegance LNSO vasarnīcā
Mūziķis solists tomēr ir aktieris, kas klasisku tekstu allaž pārvērš Interpretācijā ar lielo burtu, un no dusošām vai tieši pretēji – no atskaņošanas biežuma nodeldētām partitūrām atdzimst mūzikas gars ar miesu un asinīm, dzīvs un elpojošs, konkrētajā vietā un laikā, caur konkrētā atskaņotāja meistarību un temperamentu.
Tieši tā gribas teikt par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) pirmās vijoles Georga Sarkisjana un japāņu pianista Keigo Mukavas virtuozo, mākslinieciski piepildīto Bēthovena nepāra sonāšu (3., 5. un 9.) vijolei lasījumu LNSO vasarnīcā Vidzemes koncertzālē Cēsis 26. augustā. Šķietami zināmas partitūras atklājās jaunam vijolniekam neparasti nobriedušā interpretācijā, kur rūpīgi izkopta tehnika savijās ar gaumīgu, nepretenciozu, bet reizē pašpārliecinātu stilu, veidojot augstākās raudzes priekšnesumu.
Jau divus gadus Georgs Sarkisjans ir LNSO koncertmeistars. Viņš ir gan motivējošs līderis, gan spilgts solists, gan talantīgs kamermūziķis, katrā skatuves ampluā atklājot jaunu savas muzikālās personības dimensiju. Vijolnieku vidū šāda kombinācija ir pietiekami reta, lai izceltos. Jaunā, trīsdesmitgadnieku paaudze tāda ir, jo izglītojusies Rietumeiropā, kur lielu nozīmi piešķir vijolnieku, ja tā var teikt, multifunkcionālai sagatavošanai un meistarības attīstīšanai dažādos virzienos.
Neapšaubāmi, LNSO koncertmeistara amats prasa vairāk rūpēties par kopējo skanējumu, tādēļ vēl jo lielāks prieks par to, ka īsti eiropeiskā manierē Georgs Sarkisjans atrod laiku arī solo projektiem, kas turklāt kalpo arī personīgo mērķu sasniegšanai. Iepriekšējā sezonā viņš pārsteidza ar drosmīgu solokoncertu Minsteres zālē, atskaņojot Baha, Hindemita un Onegēra sonātes, atgādinot, ka vijole ir aizraujošs solo instruments arī bez pavadījuma, ja vien to spēlē prasmīgs, par sevi pārliecināts meistars. Šobrīd Sarkisjana mērķis ir nospēlēt visas desmit Bēthovena vijoļsonātes, veidojot dialogu ar klasicisma perioda zelta repertuāru vijolei.
26. augusta koncertā izskanēja trīs no tām - Trešā, Saljēri veltītā, Piektā jeb Pavasara sonāte un kaismīgā, sarežģītā Kreicera jeb Devītā sonāte, kura faktiski ir vesels vijoļkoncerts aptuveni 45 minūšu garumā. Vijolnieka sniegumā apbur ne tikai nevainojama tehnika un virtuozitāte, bet visvairāk tieši izturētība, kas nepieciešama sonātēs, jo tās nav radītas ārišķīgai paštīksmei un efektu spēlēm publikas uzkurināšanai. Georgs Sarkisjans un Keigo Mukava ir savstarpējas cieņas pilni skatuves partneri, kas ieklausās viens otrā un abi kopā kalpo interpretācijai, nevis savam ego, kam sonātēs, īpaši Kreicera sonātē, būtu kur izpausties, ja vien to neregulētu pašu mākslinieku nevainojamā gaume un stila izpratne.
Kreicera sonātes pirmajā daļā klavieru partija sarežģītības ziņā neatpaliek no vijoles, tādēļ jo īpaši labi varēja novērtēt abu mūziķu sadarbību, šajā gadījumā nenošķirot solistu no koncertmeistara, japāņa veiklajiem pirkstiem virtuozi dejojot pa taustiņiem. Reizēm pat šķiet, ka Sarkisjans apzināti iegrožo savu temperamentu līdz pat ugunīgajam Kreicera sonātes fināla Presto un tarantellai - baletam uz vijoles, kur, atbilstoši skaņdarba un visa koncerta dramaturģijai, tas uzplaukst gandarījuma tonētā priekā. Pirmais solis Bēthovena sonāšu ciklā sperts spoži. Pāra sonātes (2. 4. un 6.) tiks atskaņotas nākamā gada februārī. Un, lai arī šobrīd ieskaņot albumus diez ko nav modē, tiešām ceru, ka šie efemerie, spilgtie koncertbrīži nepaliks vienīgā atmiņa no Sarkisjana Bēthovena sonāšu interpretācijām, šis cikls noteikti ir ieraksta vērts.