Režisors Valdis Lūriņš gatavo Operetes svētkus

«Ļoti vēlētos, lai tie, kas atnāks uz festivālu, justos kā svētkos. Lai mums visiem tie būtu mūzikas svētki,» saka režisors Valdis Lūriņš. Šīs nedēļas nogalē, 14. un 15. jūlijā, Ikšķiles novadā notiks otrais Operetes festivāls, kurā sarūpētas interesantas koncertprogrammas gan pavisam jauniem, gan arī gados vecākiem skatītājiem.

Operetes festivāla pasākumi notiks atjaunotajā un labiekārtotajā Ikšķiles estrādē, Ikšķiles un Tīnūžu tautas namā, pašvaldības zālē un Ikšķiles evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Festivālu jau tradicionāli uzsāks labdarības koncerts Dvēseles stīgas Ikšķiles baznīcā (14. jūlijā pulksten 18), tajā piedalīsies Sonora Vaice un jaunie operetes solisti. Koncertā tiks dāvināta vijole Ikšķiles mūzikas skolas talantīgajai vijolniecei Amandai Patjanko. Vēlāk notiks atceres pasākums, kas veltīts operetes žanru pārstāvošajiem simtgadniekiem - leģendārajiem māksliniekiem Harijam Misiņam (14. jūlijā) un Kārlim Pamšem (15. jūlijā). Savukārt Ikšķiles tautas namā 14. jūlija vakarā koncertā Zāra Leandere - Madame Scandaleuse būs iespēja dzirdēt populāro Austrijas džeza orķestri Eddie Luis und die Gnadenlosen, kas uzstāsies kopā ar Austrijā dzīvojošo jauno latviešu mecosoprānu Helēnu Sorokinu. Programmā izskanēs 20. gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu mūzika, no tā laika skandalozās, mīlētās un reizē kritizētās dīvas Zāras Leanderes repertuāra.

Sestdien, 15. jūlijā, pulksten 13 pēc renovācijas atvērtajā Tinūžu tautas namā paredzēta īpaša muzikālā piedzīvojumu spēle bērniem Karlsons, kā arī dažādas aktivitātes. Tās pašas dienas vakarā renovētajā un atjaunotajā Ikšķiles brīvdabas estrādē notiks Operetes festivāla galā koncerts, kurā skanēs skaistākās operešu melodijas. Koncertā piedalīsies solisti no Itālijas un Polijas, kā arī Latvijas mākslinieki - Sonora Vaice, Dainis Skutelis, Nauris Indzeris, Marlēna Keine, Emīls Kivlenieks, Laura Purena u.c. Spēlēs Operetes festivāla orķestris diriģenta Guntara Bernāta vadībā. Festivāla izskaņā - romantisks valšu vakars.

Režisors Valdis Lūriņš ar Operetes festivālu sadarbojas jau otro reizi un uzskata, ka citu vasaras festivālu saimē šis pasākums izceļas ar sirsnīgumu un labvēlīgu gaisotni, ko apliecinājis iepriekšējais festivāls, kas bijis arī skatītāju ļoti labi apmeklēts.

Ar profesionālu virtuozitāti

«Acīmredzot daļai skatītāju pietrūkst muzikālā teātra izpausmes,» uzskata Valdis Lūriņš. Pēc viņa novērojumiem, uz iepriekšējo festivālu galvenokārt nākušas ģimenes, draugu un interešu pulciņi, tajā tikpat kā neesot bijis iespējams sastapt vientuļniekus. Operetes festivāla pievilkšanas magnēts, viņaprāt, protams, ir rīkotāju izvēlētā programma un mākslinieki, kā arī festivāla īpašā gaisotne. Iepriekšējā reizē par īpašu notikumu izvērsās festivāla mākslinieciskās vadītājas un producentes Agijas Ozoliņas-Kozlovskas ideja pēc galā koncerta rīkot romantisku valšu vakaru. «Nevarēja jau paredzēt, vai publika iesaistīsies, bet tas izvērsās par vienu no skaistākajiem brīžiem visā festivālā. Visa estrāde bija dejotāju pilna, atsaucība tik liela, ka nelaida prom orķestri, gribēja valsēt vēl un vēl. Diriģentam un mūziķiem bija ko turēt - tas bija grandiozs muzikāls maratons. Publikas atsaucību, iespējams, var skaidrot ar to, ka šāda «eksotika» publikai tik bieži nav pieejama,» domā Operetes festivāla režisors Valdis Lūriņš. Samērā plaši izplatīto viedokli, ka operete ir nenopietns un ne pārāk grūts žanrs, viņš uzskata par «saprotamu, bet neloģisku, jo ar opereti ir ļoti līdzīgi kā ar komēdijām - abas prasa profesionālu virtuozitāti. Operete prasa perfektu vokālu, kustību un aktierisko meistarību, tas ir sintētisks žanrs, kurā vizuālā dinamika ir ļoti būtiska. Protams, operešu sižeti ir ļoti zināmi un aprobēti, varētu pat teikt - naivi, bet tieši labestība, kas piemīt šim žanram, ir viens no iemesliem, kāpēc operete izraisa interesi skatītājos.»

Tāpat kā iepriekšējā, arī šajā festivālā īpaši domāts par bērniem, un šogad īpašā dāvana vismazākajiem ir muzikāla piedzīvojumu spēle Karlsons, lai gan šis ir materiāls, kam ir sarežģīti un pat riskanti ķerties klāt. «Uz šo materiālu nopietnu nospiedumu ir atstājusi leģendārā aktrise Vera Singajevska. Katram par to ir viedoklis, pat neraugoties uz to, vai konkrētais skatītājs pats ir vai nav redzējis leģendāro Jaunatnes teātra iestudējumu ar Singajevsku Karlsona lomā. Klīst leģenda, ka zviedru rakstniece Astrida Lindgrēne, Karlsona tēla radītāja, esot teikusi, ka Singajevska ir «Karlsona Karlsons». Protams, mēs meklējam savu ceļu, iestudējot šo materiālu. Stāsts ir brīnišķīgs, protams, arī asprātīgs. Lindgrēne pieder pie tiem autoriem, kuras skats uz dzīvi, tāpat kā rakstniekam Ērikam Kestneram, ir ārkārtīgi labdabīgs. Nedomāju, ka viņa rakstot bija cits cilvēks, bet realitātē dzīvoja pavisam citādāku dzīvi, vienkārši - viņa bijusi apbrīnojami pozitīva un ticējusi tam, ka cilvēki var būt laimīgi,» uzskata iestudējuma režisors. «Šobrīd sacenšas grāmatu pasaule un interneta pasaule. Interneta pasaulē bērniem veltītie sižeti un filmiņas manā uztverē ir stipri dīvainas, tajās bieži vien nav satura, bet ir ārēja darbība, un pēc to noskatīšanās nav pēcgaršas. Pēc grāmatām ir ļoti labi pēcgarša, grāmatas tik ātri neaizmirstas. Man gribas ticēt, ka šajā laikmetā grāmatas vēl nav zaudējušas cīņā ar internetu.»

Bohēma padomju laikā

Jau ilgāku laiku Valdis Lūriņš, lai arī tiek asociēts ar Nacionālo teātri, ir neatkarīgs režisors, strādā dažādos teātros un projektos. Šobrīd viņa domas saistītas ar topošo iestudējumu Liepājas teātrī. «Izrāde būs par Liepājas bohēmu sociālisma laikā. Sagadīšanās pēc īsi pirms savas nāves Doma laukumā man pienāca klāt dzejnieks Andris Bergmanis un iedeva savus memuārus, kurus bija nosaucis par Sociālisma laika bohēmu. Faktiski tie arī ir par to pašu - par inteliģences dzīvi stagnācijas laikā Padomju Latvijā. Saliekot kopā dažādus materiālus, arī liepājnieka Andžela Remesa un rakstnieka Ērika Hānberga darbus, kas arī apraksta notikumus Vāgūzī, kā tika saukts fotogrāfa Ulda Brieža mājoklis Liepājā, kur savā laikā pulcējās Liepājas inteliģence, veidojam šo izrādi,» stāsta režisors. Arī viņam savulaik palaimējies tajā pabūt, aizgājis turp kopā ar aktieri Jāni Dreiblatu. Iestudējuma pirmizrāde paredzēta 11. novembrī.

Jaunajā sezonā Valdis Lūriņš turpinās spēlēt Nacionālā teātra izrādē Ak, tētīt.... Kad lomu tajā viņam piedāvājis režisors Intars Rešetins, viņš šaubījies. «Šajā iestudējumā aktieru ansamblis un arī tehniskais personāls, kas tajā iesaistīts, ir labā atmosfērā, un tas nav nemaz tik maz. Līdz ko kolektīvā sākas šūpošanās - vienam izrāde patīk mazāk, citam - vairāk, sāk šķobīties arī izrāde, bet šajā gadījumā tā nav,» uzskata Valdis Lūriņš un piebilst, ka arī tādēļ ir vērts spēlēt šo izrādi. Starp citu, loma izrādē Ak, tētīt... Valdim Lūriņam atnesa arī Spēlmaņu nakts nomināciju kā gada aktierim. «Neapšaubāmi - tas bija patīkami. Jo principā pēc tik ilga laika atkal ielēkt aktiera ampluā... Režisora darba virtuve ir ļoti dažāda, es vairāk vai mazāk iekšēji izspēlēju savu veidoto izrāžu tēlus, lai varētu aktieriem labāk dot uzdevumus... Mana iekšējā pasaule tiek trenēta arī tad, kad pats nodarbojos ar režiju, bet pavisam citādāk ir tad, kad pašam jāiet uz skatuves.»

Lai arī kā režisors viņš nav «oficiālās attiecībās» ne ar vienu teātri, pagaidām par darba trūkumu nav bijis jāsūdzas. «Es neesmu no lūdzējiem, pagaidām to neesmu darījis, ja man tas būs jādara, būs grūtāk. Pagaidām darbi atnāk.» Paša profesionālajos plānos ir iespēja kādreiz iestudēt kādu Viljama Šekspīra lugu. «Kā režisoram man joprojām gribas runāt par to pašu - par ārprātīgi paradoksālo cilvēka dabu. Ļoti ceru, ka kaut kad varēšu pieķerties klāt Šekspīram, ne obligāti traģēdijai, jo Šekspīrs ir no tiem autoriem, kurš visparadoksālāk spēj atklāt cilvēka dabu.»

Atpakaļ bērnībā

Diez ko brīva šī vasara nebūšot, jo jau jūlija nogalē viņš kopā ar fondu Sibīrijas bērni dosies uz savu dzimto vietu Krasnojarskas novadā, Evenkijā. Piedāvājums pievienoties šai ikgadējai ekspedīcijai nācis nejauši, un Valdis Lūriņš nav varējis no tā atteikties. «Kaut kad režisorei un fonda Sibīrijas bērni vadītājai Dzintrai Gekai teicu, ka es labprāt turp aizbrauktu, un šogad bija tāda iespējamība - gan man, gan viņiem. Acīmredzot man ir jābrauc kaut ko tur vēl saprast. Varbūt - ieraudzīt to, ko varbūt neesmu redzējis vai arī esmu aizmirsis. Laiks jau pagājis milzīgs... Es nebraucu sevi mocīt, nē, tomēr - ja es to neizdarītu, noteikti to nožēlotu. Man nav ko baidīties, bet neviens jau nevar zināt, kas tur ar cilvēku var notikt,» saka Valdis Lūriņš. Kad ģimene braukusi atpakaļ no izsūtījuma Sibīrijā, viņam bija seši gadi, un daudz ko viņš vairs neatceras. Kad lasījis Māras Zālītes romānu Pieci pirksti, brīnījies, kā viņa tik daudz atceras no Sibīrijā piedzīvotā. «Mēs esam apmēram vienaudži, ja es nemaldos, uz Latviju arī atbraucām vienā laikā. Lasot Piecus pirkstus, es domāju, kur viņa tā ķērusi visu informāciju. Protams, arī es šo un to atceros no Sibīrijas perioda. Kad veidoju iestudējumu pēc Ojāra Vācieša Kārais lauks, kurā arī tiek skartas šīs tēmas, atklāju, cik dziļi tas manī sēž. Kaut gan manī nav potēts naids, ne māte, ne vecāmāte neko negatīvu nav manī ielādējušas par šo laiku, viņas labāk mazāk runāja par to, man informāciju vajadzēja pa kripatiņai vākt kopā... Tikai strādājot pie šī iestudējuma, es sapratu, cik ļoti ģimenes gēns, paša nepiedzīvotās šausmas ir manī, manā ķermenī un manā būtībā. Kaut gan es to laiku tik nopietni neesmu piedzīvojis, katrā ziņā mazāk nekā mana mamma, arī vecāmamma un mans vecaistēvs, kurš nometnē aizgāja bojā. Domāju, ka tas pazūd tikai pēc vairākām paaudzēm. Es pieļauju, ka kaut kas no tā ir arī manos bērnos, viņiem pašiem to neapzinoties.» Lai vai cik «pilna» ir vasara, Valdis Lūriņš noteikti atradīšot laiku, lai aizbrauktu uz vasaras mājām Alūksnes pusē. «Man hobijs, protams, ir lauku māja, puķes sabakstīt zemē. Mana kundze saka, ka ravēšana man sagādā prieku, un es ļauju viņai tā domāt,» smaidot saka Valdis Lūriņš.

Valdis LŪRIŅŠ

Režisors

Dzimis 1951. gadā

Absolvējis Rīgas 49. vidusskolu, Latvijas valsts konservatoriju (aktieru fakultāti (1975, kursa vadītājs - Alfreds Jaunušans) un režijas fakultāti (1993., kursa vadītājs - Arnolds Liniņš, 1993)

Bijis aktiermeistarības un skatuves kustības pasniedzējs Latvijas Valsts konservatorijā (1975.- 1994.), Lilitas Ozoliņas studijā (1994.-2006.)

Pirmais pastāvīgais iestudējums - Vestsaidas stāsts (1975.)

Nacionālā teātra aktieris un režisors (1975.-1997.)

Nominācijas: Spēlmaņu nakts 2015./2016. nominācija Gada aktieris par Andrē lomu izrādē Ak, tētīt..., nominācija Gada latviešu autora darba iestudējums par Danskovītes Latgola.lv (2011), nominācija Gada izrāde bērniem vai jauniešiem par V. Vīgantes Klase. XX gadsimts (2009), nominācija Gada latviešu autora darba iestudējums par V. Belševicas Bille (2009), nominācija Gada izrāde bērniem par O. Vācieša Sasiesim astes! (2004), nominācija Gada latviešu literatūras iestudējums, nominācija Gada muzikālā izrāde dramatiskajā teātrī un nominācija Gada režisors par izrādi Kaupēn, mans mīļais (1999) u.c.

Balvas: Spēlmaņu nakts GRAND PRIX par J. Lūsēna, M.Zālītes Kaupēn, mans mīļais (1999).