14. aprīlī, Lielajā piektdienā, uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves bija iespēja būt klāt vienā no gaidītākajiem šīs sezonas opermūzikas notikumiem – Vinčenco Bellīni operas Norma koncertuzvedumā.
Tā bija iespēja šosezon ekskluzīvā kārtā jau otro reizi Rīgā klātienē baudīt Marinas Rebekas dziedājumu titullomā pavisam īsi pirms jauniestudējuma pirmizrādēm Romā aprīļa beigās un gada nogalē gaidāmajām Normas izrādēm arī Ņujorkas Metropolitēna operā. Tomēr šoreiz šo koncertuzvedumu īpašāku par citiem darīja rūpīgi atlasītā komanda un tās individuāli briedinātā mākslinieciskā rūdījuma saliedēšana kopīgā priekšnesumā
Šis laikam ir pirmais gadījums pa ilgāku laiku, kad gan soprāna, gan tenora partija bija uzticēta pasaules līmeņa zvaigznēm no Latvijas - Polliona lomā bija Aleksandrs Antoņenko. Solistu ansambli papildināja vācu mecosoprāns Džamilja Kaizere (Adaldžīza), igauņu bass Ains Angers (Orovezs) un LNOB solisti Laura Grecka un Mihails Čuļpajevs nelielajās Klotildes un Flavio lomās. Īsti belkantiskos kontrastos Normu interpretēja itāļu diriģents Gaetāno Despinoza. Dramatiski piesātinātais operas lasījums orķestra un kora sniegumā kopā ar solistu ansambli ļauj prognozēt iespējamu nominēšanu kategorijai Gada koncerts nākamajā Lielo Mūzikas balvu piešķiršanas reizē. Gaidīti, bet reizē pārsteidzoši saviļņojošs koncertuzvedums, atklājot kvalitatīvas opermūzikas interpretācijas spēku (tomēr, tomēr!) pamodināt dziļas emocijas mūsdienu publikā.
Normas partija ir sarežģīta, leģendām un mītiem apvīta, Marijas Kallasas savulaik apzīmogota, un joprojām tiek uzskatīta par vienu no belkanto virsotnēm. Taču tiešām ir iespējams, ka Marina Rebeka kļūs par vienu no spilgtākajām Normām mūsu gadsimtā gan šaipus, gan viņpus Atlantijas okeānam. Viņas balss iespējas, vokālais briedums un nevainojamā tehnika, ko papildina meistarīgi dozēts dramatiskais spriegums pat koncertuzvedumā, atklājot gallu priesterienes ambivalentā tēla trauksmaino iekšējo pasauli. Ticami, ka Norma būs pat nākamā Rebekas vizītkartes loma. Kavatīne Casta diva - šīs operas nepārspēts hits - izskanēja neierasti lēnā tempā, izgaismojot smalko melodisko līniju un ažūrus piano, vēlreiz apliecinot Rebekas augsto meistarību belkanto stilā, kas sabalsojās ar izjustajiem flautas un klarnetes solo operas partitūrā. LNOB operdīva atkal atgriezīsies vasarā, lai nodziedātu savu pirmo Margarētu Faustā un piedalītos festivāla Viva Romantica! galā koncertā.
Koncertuzveduma ansambli šoreiz varētu apskaust pat lielie operteātri. Aleksandrs Antoņenko Polliona tēlā šoreiz parādīja sev reti raksturīgu tieksmi pēc dramatiskas partnerības, kāpinot emocionālo temperatūru attiecībās gan ar Adaldžīzu (Džamilja Kaizere), gan Normu. Daži pirmā cēliena sākuma vokālie negludumi, pārāk liels spiediens uz balssaitēm radīja iespaidu, ka dziedātājs atkal diemžēl dzimtenē koncertē nevesels. Labi, ka cēliena finālā dramatiskajā trio spiediens tika atslābināts un beidzot tenora skanējums ieguva gaidīto krāšņumu, saglabājoties līdz pat dramatiskajam finālam, kad Pollions, Normas cildenuma satricināts, izvēlas doties viņai līdzi nāvē.
Džamilja Kaizere kļuva par patīkamu atklājumu tembrālās dažādības un plašā, stabilā diapazona ziņā no samtaina krūšu reģistra līdz pat spožam, veiklam un liriski tonētam soprāna skanējumam, kas nepieciešams Adaldžīzas partijai. Duets Mira, O Norma kļuva par vienu no vokālās katarses momentiem ar filigrāni veidotu, savstarpēju harmoniju šajā Bellīni melodiski izstrādātajā operā. Igaunis Ains Angers Oroveza lomā, sevišķi sākumā, skanēja mazliet vāciski smagnēji, tomēr tembrāli krāšņi, kustīgi un sabalansēti ar pārējiem solistiem.
Jāteic, ka šim koncertuzvedumam Latvijas Nacionālajā operā un baletā konkurentu starp operu iestudējumiem muzikālo kvalitāšu ziņā šobrīd īsti nav. Šis fakts var skumdināt, tomēr šādi īpašie notikumi mūsu operā liek apzināties, uz ko vērts tiekties, sabalansējot repertuāra ambīcijas ar māksliniecisko resursu iespējām panākt kvalitatīvu rezultātu.