Mortens Traviks. Teātris ir garlaicīga komforta zona
 
MORTENS TRAVIKS: «Ziemeļkoreja ir viena no pēdējām vietām pasaulē, kas patiešām ir pavisam citādāka no pārējās pasaules, turklāt daudzās jomās. Komunistiskās utopijas pēdējā sala, pēdējais muzejs.» ©F64

«Iemesls, kāpēc es strādāju ārpus mākslas institūcijām, ir tas, ka tā ir garlaicīga komforta zona – parasts teātris man ir gluži kā brīvdienas,» saka norvēģu režisors un multimediju mākslinieks Mortens Traviks. Ziemeļkorejā viņš pirmo reizi nokļuvis deviņdesmito gadu vidū kā tūrists. Pēc tam sācis veidot kontaktus, šo gadu laikā ir bijuši vairāki projekti, un jaunākais no tiem – slovēņu grupas Laibach, kura savās uzstāšanās reizēs izmanto militārisma un totalitārisma elementus, koncerts.

Šonedēļ uz kinoekrāniem iznāk Latvijas un Norvēģijas pilnmetrāžas dokumentālā filma Atbrīvošanas diena. Tās režisori Uģis Olte un Mortens Traviks to prezentē kā «paradoksu pilnu stāstu par pirmo rokkoncertu pasaules noslēgtākās totalitārā režīma valsts Ziemeļkorejas vēsturē, ko sniedza bijušās Dienvislāvijas kulta grupa Laibach». Filmas pasaules pirmizrāde pērnā gada novembrī notika Amsterdamā, pasaules lielākajā starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā IDFA, šobrīd tā tiek izrādīta vairākos festivālos pasaulē, iespējams, piedzīvos pirmizrādi arī Ņujorkā. Neatkarīgā uz sarunu aicināja norvēģu režisoru un šīs filmas idejas autoru Mortenu Traviku.

- Varat nosaukt trīs galvenās lietas, par ko jums ir šī filma?

- Par uzticēšanos, izglītošanos un mūziku.

- Jūs droši vien zināt, ka 1980. gadā Dienvidslāvijā radusies grupa Laibach, lai gan tiek dēvēta par kulta grupu, nav plaši zināma Latvijā.

- Protams, bet tā ir ne tikai Latvijā, to var teikt arī par citām valstīm. Domāju, ka daudzos veidos to var dēvēt par klasisku kulta grupu, ar to es saprotu grupu, kas nav pārāk labi zināma plašai publikai, bet tai ir ļoti lojāli sekotāji, esmu to atklājis, ar grupu sadarbojoties vairākus gadus. Laibach fani uzrodas daudzās gaidītās un negaidītās vietās, teiksim, atklāju, ka daudzi ir diplomātu vidē, īpaši Slovēnijas vēstniecībās. Un tie, kas vispār zina Laibach, šīs grupas daiļradi pārzina ļoti labi. Tā ir tiesa - šī grupa nav labi pazīstama plašai sabiedrībai.

- Cik sen pats zināt šo grupu?

- Biju īpaši liels Laibach fans tajā vecumā, kas ir īpaši nozīmīgs - starp 16 un 22 gadiem, kas arī tiek dēvēti par «personību formējošajiem gadiem», kad jaunu cilvēku skar ļoti daudz ietekmju. Nenoliedzami, tolaik man tā nebija tikai mūzika, bet arī cits veids, kā skatīties uz pasauli. Pēc tam man bija citas lietas, ko šajā pasaulē atklāt, un pirms trim gadiem Laibach atrada mani - uzaicināja veidot videoklipu viņu dziesmai albumam, ko nosacīti dēvēja par viņu atgriešanās albumu, klips bija sekmīgs un sadarbība turpinājās.

- Kas tolaik, jaunībā, bija saistošais?

- Tas, ka viņi totāli grāva priekšstatu par roka grupu. Viņi izskatījās kā fašisti uniformās, neizmantoja svastiku, bet kaut ko tuvu tai - melnus krustus, tas šokēja manus rietumnieka, maigā humānista, labā puiša priekšstatus par māksliniekiem. Es uzskatu, ka Laibach «satrauc» katra cilvēka iekšējo fašistu, jo esmu pārliecināts - ikvienā cilvēkā ir iekšējs fašists. Ir cilvēki, kas iekšējo fašistu uztver pārāk nopietni un kļūst par reāliem fašistiem, bet man viena no ģeniālākajām lietām par Laibach ir - tā nekad nav bijusi, nav un nebūs parodiju grupa. Ja es Laibach darbību uztvertu tikai kā ironiju par totalitārisma ideoloģiju un simboliem, un vēl pārējiem ismiem, komunismu ieskaitot, tad šie joki manu uzmanību spētu noturēt ne ilgāk par 15 minūtēm. Laibach notver vairāk - totalitārisma būtību, kas ir gan biedējošs, gan seksīgs, gan smieklīgs vienlaikus. Atslēgas vārds ir nenoteiktība, neskaidrība.

- Laibach uzstāšanās Ziemeļkorejā bija jūsu ideja?

- Pavisam noteikti - ne ziemeļkorejiešu.

- Ko viņi jūs lūdza?

- Nē, tā pilnībā bija mana iniciatīva. Tādās vietās kā Ziemeļkoreja nevar tāpat vien ievest neko svešu. Ir jāatrod iemesls. Proti - nevar tāpat vien noorganizēt Laibach koncertus jebkurā laikā, tam jābūt daļai no «sarkanā datuma», svētku dienai. Šajā gadījumā - 70. gadadiena kopš Ziemeļkorejas atbrīvošanās no Japānas, kas notika 1945. gada 15. augustā. Es ierosināju ielūgt grupu, viņu ideja - tas varētu notikt par godu šim notikumam. Oficiālais nosaukums sadarbības partneriem ir Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas Komiteja kultūras sadarbībai ar ārvalstīm, komunistiem patīk gari nosaukumi.

- Vai šis fakts ir tik nozīmīgs mums, lai par to veidotu filmu?

- Vissvarīgākais - šādi notikumi var notikt, un tas var tikt parādīts pasaulei - tas svarīgi gan ziemeļkorejiešiem, gan pasaulei. Nedomāju, ka šim notikumam būs kādas praktiskas konsekvences, drīzāk - mentālas konsekvences. Esmu saņēmis ziņas, ka ir grupas, kas vēlētos koncertēt Ziemeļkorejā, viena no tām ir poļu smagā metāla grupa. Protams, šim koncertam nebūs ļoti ātra un acīm redzama efekta, bet esmu pārliecināts, ka šis koncerts varētu sekmēt pārmaiņas, es nesaku apgalvojuma formā - sekmēs, jo vajadzīgas ne tikai sēklas, svarīga ir arī augsne. Ceru, ka daudzus cilvēkus šī filma mudinās citādāk paskatīties uz Ziemeļkoreju, jo nav mana misija - mainīt cilvēku konceptuālos uzskatus par Ziemeļkoreju, bet varbūt kritiski izvērtēt pašiem sevi un to veidu, kā skatāmies uz pasauli, uzdot jautājumus par «dominējošo patiesību».

- Notika tikai divi koncerti, katrs 40 minūšu ilgs...

- 45 minūtes.

- Divi koncerti, 45 minūtes, turklāt koncerts nenotika milzīgā stadionā, tos kopumā noskatījās apmēram divi tūkstoši skatītāju, kas visi bija speciāli aicināti. Gribas vaicāt - tas ir nopietns arguments pret 25 miljoniem iedzīvotāju Ziemeļkorejā?

- Vienalga - tas ir būtiski, un ne jau Laibach dēļ, fakts ir svarīgs.

- Varbūt jums tas šķitīs pārsteidzoši, bet man šī filma nav par mūziku un par uzticēšanos, bet par totalitārisma sistēmu - kā tā ir uzbūvēta, kā funkcionē...

- Protams, bet totalitārisms noteikti nav manā Top 3 sarakstā, bet, iespējams, iekļūtu Top 10 listē. Ja sakāt, ka jums filma ir par totalitārismu, es piekrītu, jo filma noteikti ir arī par totalitārisma sistēmu.

- Kāds ir jūsu skaidrojums tam, kāpēc filma ir tik populāra tik daudzos festivālos Rietumu sabiedrībā?

- Es varu tikai spekulēt, sakot, ka tā ir laba filma. Manuprāt, tāpēc, ka filma ir optimistiska, un ziņa ir vienkārša - lai vai kādi ir apstākļi, lai vai kādus kompromisus nākas veikt pat ļoti lielu kultūras un sabiedrisku atšķirību pēc, šķēršļus var pārvarēt. Teiksim, pat Laibach koncerts Ziemeļkorejā, lai vai tikai 40-45 minūšu ilgs, un pat tad, ja no 12 dziesmām divas tika izcenzētas (turklāt abas no programmas izņemtās bija ļoti populāru korejiešu dziesmu kaverversijas), tas tomēr ir izaicinājums statiskajai sistēmai vienā no visizolētākajām valstīm pasaulē. Ir daudz izaicinošāk strādāt šādas valsts iekšpusē un vienlaikus saglabāt pašam savu dvēseli, nekā spēlēt ģitāru kādā pagrabstāvā vai doties iekarot Volstrītu, vienlaikus tas ir bīstamāk, jo sevi pazaudēt ir viegli, sistēmai ir milzīgas iespējas korumpēt.

- Aizgājām tālu no jautājuma - kas pārtikušās Eiropas skatītāju, kura teju vai galvenās rūpes ir, kā nopelnīt vairāk naudas un kā izklaidēties brīvdienās, tik ļoti interesē šajā filmā?

- Vairāki līmeņi. Visredzamākais, kaut vai tikai no tabloīdu viedokļa, fakts ir kuriozs - pirmais rokkoncerts Ziemeļkorejā, un tas vien piesaista pat to skatītāju interesi, kas pat nezina neko par grupu Laibach. Tomēr galvenais, manuprāt, tā aicina padomāt par Ziemeļkoreju. Var noskatīties filmu un vienalga palikt antipozīcijās pret šo valsti, un tomēr gribas ticēt, ka filma aicina pārdomāt. Protams, tā ir pavisam cita valsts, bet varbūt tā nav cita planēta, varbūt atšķirību līmenis nav būtiskākais. Ziemeļkoreja joprojām ir represīva valsts, to visi zina, tomēr, iespējams, šī filma ļaus saprast vairāk pat tad, ja tur notiekošais netiks pieņemts. Tas, manuprāt, ir labi - skatītājs tiek nedaudz apmulsināts, bet labā veidā.

- Tas taču ir tālu, daudzi varētu teikt - kāpēc man būtu jāinteresējas par tur notiekošo?

- Tas ir pietiekami patiess uzskats. Un tomēr viens gan ir jāatzīst - Ziemeļkoreja zina, kā iekarot virsrakstus pasaules medijos. Protams, daudziem cilvēkiem ir vienalga par tur notiekošo, tomēr pasaules medijiem nav vienalga. Pārsteidzoši, kā tik daudziem rūp notiekošais valstī, kas ir apmēram tikpat liela kā Rumānija, atrodas zemeslodes otrā pusē. Un veids, kā mēs interesējamies par notiekošo Ziemeļkorejā, gribu apgalvot, nav balstīts uz faktiem.

- Skatoties filmu, man bija sajūta, ka spēlējaties ar manu prātu, ka patiesībā tas ir liels šovs.

- Uzticēšanās prasa pietiekami lielu drosmi - uzticēties laikam, cilvēkiem, dzīvei... Jo ir bailes, ka tiksi piekrāpts. Filma ir filma, bet patiesībā šis ir stāsts par uzticēšanos. Un vienā brīdī ir jāizvēlas - uzticēties vai nē, vai arī visu laiku skatīties pār plecu tiešā un pārnestā nozīmē. Tas, ko redzat filmā, patiešām notika, bet tas, ko redzat filmā, ir daļa no tā, kas patiešām notika. Esmu bijis Ziemeļkorejas dažādās daļās, ticies ar daudziem cilvēkiem un varu apgalvot - dzīve Ziemeļkorejā nav Trumena šovs.

- Esat veidojis dažādus projektus Ziemeļkorejā, joprojām uzskatāt, ka konstruktīva sarunāšanās ir daudz labāka nekā izolācija?

- Protams. Ziemeļkorejā ir totalitārs režīms, to neviens neapstrīd, bet neviens arī negrib, lai tas vienā dienā sabruktu. Dienvidkoreja to negrib, jo tad tai būtu jāmaksā «rēķini», Ķīna to negrib, jo tad apvienotā Koreja draudzētos ar ASV, un to tā negrib, līdzīgu scenāriju negrib arī Krievija. Savukārt Japāna ar Koreju jau vēsturiski nav diez ko labi sapratušās.

- Vai jūs sakāt, ka izolācija no pasaules nav pašas Ziemeļkorejas izvēle?

- Jā, to es saku. Protams, es nedrīkstu būt kategorisks. Pirms Laibach es organizēju trīs teātra projektus ar Ziemeļkorejas mākslinieku braukšanu uz Norvēģiju, norvēģu mākslinieku uzstāšanos Ziemeļkorejā. Šis projekts neuzradās tukšā vietā.

- Esat veidojis dažādus projektus arī Krievijā. Kas jūs, dzimušu un augušu brīvā valstī, kurš totalitārismu pats nav pieredzējis, interesē šajās kultūrās? Varētu taču strādāt citviet plašajā pasaulē, bet...

- Es arī strādāju citviet pasaulē.

- ...bet jūsu aizraušanās ar Ziemeļkoreju izskatās pēc savdabīgas mīlestības.

- Jā, tā ir mīlestība pret cilvēkiem, nevis pret sistēmu. Šī ir viena no pēdējām vietām pasaulē, kas patiešām ir pavisam citādāka no pārējās pasaules, turklāt daudzās jomās. Komunistiskās utopijas pēdējā sala, pēdējais muzejs. Tomēr galvenais man nav Ziemeļkoreja kā valsts, bet kā vieta, kas man daudz iemācījusi par aizspriedumu atcelšanu un arī diplomātiju. Savukārt kā māksliniekam... Iemesls, kāpēc es strādāju ārpus mākslas institūcijām, ir tas, ka tā ir garlaicīga komforta zona - parasts teātris man ir gluži kā brīvdienas. Nepārprotiet - man tas patīk, tomēr, salīdzinot ar šādiem projektiem, tas ir lielisks aizsargāts rezervāts. Es zinu, ko tajā varu saņemt, bet Ziemeļkorejā ir tik daudz faktoru, kas iesaistās, un arī tie jāņem vērā. Un tas ir stimulējoši un balansējoši.

- Un ar latviešiem vēl kādreiz kopā strādāsiet?

- Pavisam drīz. Pēc pāris nedēļām dosimies uz Dienvidkoreju, kur notiks Laibach koncerts, rādīsim arī šo filmu.

***

Mortens TRAVIKS

• Teātra režisors un multimediju mākslinieks

• Dzimis 1971. gadā Norvēģijā

• Precējies, divi dēli

• Studējis teātra režiju Krievijā un Zviedrijā (1994-1998)

• Veidojis projektus skaistumkonkursus mīnu upuriem Miss Landmine Angola (2008) un Miss Landmine Cambodia (2009), kas guva plašu rezonansi visā pasaulē. Pretrunīgus viedokļus Rietumu sabiedrībā izraisījusi arī režisora ilggadējā sadarbība ar Ziemeļkorejas māksliniekiem un augsta ranga kultūras darbiniekiem