Grāmata Ceļā uz latviešu tautu saudzīgi, bet tomēr tuvojas latviešu tautas pastāvēšanas līdzšinējā īsuma iezīmēšanai.
Tieši tāpat kā jebkura cita tauta, arī latvieši pastāvēs tieši tik ilgi, cik ilgi ticēs savai pastāvēšanai mūžīgi. Mūžīgā pastāvēšana tautai sastāv no divām daļām - no neierobežota laika uz priekšu un nezināma laika atpakaļ. Ikviena tauta skaita savu pastāvēšanu no visas cilvēces rašanās vai radīšanas. Tautā savu kāpinājumu līdz piepildījumam sasniedz katram cilvēkam piemītošā pārliecība, ka pasaule bez viņa vispār nevar pastāvēt. Pieaugušo cilvēku dzīve ar tās pienākumiem tomēr pārāk tieši norāda, ka viņa nāves gadījumā palicēji sakārtos savu turpmāko dzīvi tikpat veikli, cik veikli mazliet savādākai dzīvei pēc katras nākamās ar viņu saistīto cilvēku nāves iekārtojies viņš pats. Tādā gadījumā reti kurš atļaujas skaļi pateikt, ka pasaule iešot bojā ar viņu, bet savas tautas pieteikšana par pasaules - par jēdzīgās, cilvēces vārda cienīgās pasaules - radītāju un uzturētāju skan no visiem laikiem un visiem stūriem. Izmirušās tautas un izjukušās civilizācijas ar savu izmiršanu un izjukšanu pašas atmasko sevi, ka to pretenzijas uz kaut ko patiesi diženu un mūžīgu ir bijušas seno laiku tumšajiem ļautiņiem raksturīgi un piedodami maldi, bet kas šodien ir tas, kuram vai kuriem patiešām pieder nākotne? Ar ko šodien vērts draudzēties un uz kurieni sprukt? Kam šodien vispār ticēt un kāpēc ticēt tieši sev, t.i., savas tautas vai civilizācijas pastāvēšanai vēl tik ilgi, lai cilvēka uztveres ierobežoto spēju dēļ šis ilgums saplūstu ar mūžību?
Par latviešu vergiem un valdniekiem
Latviešu tauta pastāvēs tik ilgi, kamēr parastā latvieša reakcija uz visām nebūšanām, kuru bezgalīgā plūsma 2017. gada pavasarī izskatījās pēc pilnīgi izšķīduša grants ceļa uz Rīgas Dzemdību namu, būs piepūšanās (var iztikt arī ar nopūšanos), ka tie visi ir nieki tautai, kas pārcietusi 700 gadu dzimtbūšanā jeb verdzībā un pa to laiku arī Ziemeļu kara atnesto mēri. Parastais latvietis nepārspīlē un neprasa no vēstures, lai latviešu tauta būtu pastāvējusi vēl daudz ilgāk par 700 gadiem. Latvietim refleksu līmenī kļūst silti un labi, tiklīdz viņš kaut kur mana skaitli 700 un saprot, ka tas ir par viņu, kurš gandrīz vai pats personīgi visus šos gadus nodzīvojis un visas iespējamās ciešanas jau izcietis vai tūlīt būs izcietis, ja pacietīsies vēl mazu brītiņu. Kam tikai ar ciešanām nepietiek, tie var arī valdīt, jo latviešu valstij tāpat ir 700 un pat vairāk gadu, kā to īstajā brīdī apliecināja šobrīd vēl daudziem dzīvā atmiņā palikušais vēsturnieks Heinrihs Strods (1925-2012): «Pirms vācu feodāļu iebrukuma 13. gs. latviešiem bija savas valstis.» Šis apgalvojums 1990. gadā bija jāsaprot kā iedrošinājums uzticēties Latvijas Republikas valsts silei jau tās atjaunošanas darbu gaitā, it kā tā būtu jau daudzus gadsimtus nostiprināta un pārbaudīta. Oficiālu statusu šim apgalvojumam bija devusi toreizējā Latvijas PSR Tautas izglītības ministrija ar tās paspārnē esošo Latvijas Universitāti, kas sagatavoja izdošanai H. Stroda Ievadlekciju Latvijas vēsturē (citāts no šā izdevuma 3. lpp.).
Rase pārāka par tautu
Ar mazāku pieticību un nelielām intelektuālajām prasmēm iespējams izstiept latviešu 700 gadus kaut 7000 gadu, kaut 70 000 gadu garumā. Vēlams gan neuzņemties atbildību pilnīgi par visiem, kuri sauc sevi par latviešiem, bet «latvju tautas pamatsastāvdaļa, viena no vecākām, augsti attīstītām āriešu ciltīm, ar augstām miesīgām un ētiskām īpašībām, (..) ar lielu goda prātu un tikumību» no pašiem cilvēces sākumiem līdz mūsu dienām «daudz nezaudēja no savas vērtības». Nekas taču nav mainījies pa tiem nepilnajiem simts gadiem, kopš šeit atkārtotos vārdus klajā laida avīze Latvis 1923. gada 11. decembra 5. lpp. «pēc Dr. phil. et med. Ervīna Baura, Berlīnes iedzimtības mācības profesora».
Īsteno latviešu ticību savai piederībai «augsti attīstītām āriešu ciltīm» nevar mazināt šaubas, vai tiešām vispār kaut ko par mums teikusi reāla persona E. Baurs (1875-1933). Pārbaudāms ir viņa un vēl divu līdzautoru lieldarba Cilvēku iedzimtības mācība (Menschliche Erblehre) ceturtais, 1936. gada, izdevums uz 797 lappusēm. Izcelsme no āriešiem šajā grāmatā pieļāvuma formā 723. lpp. atvēlēta polinēziešiem, nevis latviešiem, kas grāmatā burtiski nemaz nav pieminēti. Vienīgi fotogalerijā, kur autori centušies parādīt pilnīgi visas rases, kādas viņi tās iedomājās, zem viena braša kareivja fotouzņēmumiem pretskatā un sānskatā 324. lpp. vēstīts, ka tas ir «no Latvijas» un pārstāv «austrumbaltisko» (ostbaltische) rasi. Savlaicīga nāve paglāba E. Bauru no iespējas saķēpāt savu biogrāfiju ar kalpošanu nacistu režīmam, kas piesavinājās gan dažus viņa formulējumus, gan šo formulējumu iesaiņojumu pēc formas nevainojami zinātniskos pētījumos. To visu izmantoja, lai radītu ticamību tam, ka tikai un vienīgi vāciešu «pamatsastāvdaļa», kas nav pati pieķerta dzimumsakaros ne ar ebrejiem, ne nēģeriem, kā arī nav šādu sakaru rezultāts, esot apveltīta ar cilvēces saglabāšanai atbilstoši «augstām miesīgām un ētiskām īpašībām, ar lielu goda prātu un tikumību».
Pēc Otrā pasaules kara zaudējot Pirmā pasaules kara iegūto valsti, latvieši nezaudēja tiesības uz neaptverami ilgu pagātni. Ar šādām tiesībām padomju okupācijas režīms pirka sev latviešu lojalitāti, kurai bija jāizpaužas arī tā, ka latviešiem nācās, pirmkārt, pārsaukt sevi te jau minētajā formulā par vienu «no vecākām, augsti attīstītām baltu ciltīm» un, otrkārt, kas bija galvenais, uzmanīties, lai balti ar savām «miesīgām un ētiskām īpašībām, ar lielu goda prātu un tikumību» tomēr paliktu iepakaļ slāviem, par kuriem visi zināja, ka tie ir krievi - cilvēces (nu, varbūt tikai progresīvās cilvēces) vēstures patiesie veidotāji.
Brīvā latvieša raduraksti
Daudzas peripetijas izlaižot, identificēsim tagadējo veidu, kā brīvais latvietis zīmē savus radurakstus līdz pirmajam latvietim, kas, jā, droši vien, ka ir jaunāks, bet tikai dažas paaudzes jaunāks par pirmo cilvēku pasaulē. Par tagadni nav vairs jāšķirsta papīra izdevumi, jo viss ir datorā. Tas rāda vidusskolas 10. klasei domātu Latvijas vēstures grāmatas elektronisko versiju, pēc kuras «latviešu tauta veidojās 13.-16. gs., saplūstot četrām baltu tautām: kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem». No šā vienkāršā paplašinātā teikuma slejas ārā visi - abi divi - latviešu vēstures balsti. Pirmais ir jau zināmais skaitlis 700 kā rezultāts aritmētiskai darbībai 2000 - 1300. Otrais ir vārds - vārds «saplūstot». Tagadējās Liepājas vietā dzīvojošais kursis, lūk, mierīgi saplūda vienā tautā ar Daugavpils latgali, bet ne viens, ne otrs nesaplūda ar turpat blakus dzīvojošo vācieti vai krievu. Tas bija tāpat, kā mūsu acu priekšā pēc dokumentiem un valodas jauktajās latviešu un krievu ģimenēs dzimumšūnu saplūšanai nekāda tautību saplūšana neseko, jo bērni tiek nodalīti, ierakstot viņus latviešos vai krievos. Kur šāda nodalīšana nenotika, tur saplūdušās tautas jau pirms saplūšanas bija viena un tā pati tauta, par kuras meklēšanu galva nav jālauza. Protams, ka tie bija jau zināmie balti. Atkārtojot šo pašu operāciju vēlreiz, balti izrādās indoeiropieši, kuriem mācību grāmata piešķir tādu pašu «pirmtautas» statusu, kāds pēc vecās terminoloģijas pienācās āriešiem. Latvieši atkal ir padarīti par «vienu no vecākām ciltīm», kas ir galvenais pienākums latviešu uzturētiem vēsturniekiem.
Kā nerunāt par svarīgo
Viss šeit iepriekš rakstītais ir mikroskopiski izrāvumi no tiem bezapziņas dziņu un to racionalizācijas tekstu blāķiem, kas uzgūlušies grāmatai Ceļā uz latviešu tautu. Ja to neņem vērā, tad atliktu pabrīnīties un aizšķirt ciet grāmatu, kas sākas ar tās autoru atzīšanos, ka viņi šajā ceļā nav nekur tālu tikuši. «Latviešu tautas veidošanās ir sarežģīta un maz aplūkota tēma Latvijas vēsturē, ar salīdzinoši daudz neatbildētiem jautājumiem, kas skar latviešu etnoģenēzes priekšnosacījumus, apstākļus un gaitu,» grāmatas Ievadā raksta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktors Arnis Radiņš. Kāpēc grāmatas autori nav tikuši tālāk par neatbildēto jautājumu katalogu? Tas pat nebūtu slikts rādītājs vienai vienīgai grāmatai ar 191 lappusi, kuru skaits īstenībā jādala uz pusēm, jo grāmatas teksts sniegts paralēli latviešu un angļu valodā, tomēr runa nav par vienu grāmatu. Šī grāmata, kā skaidro A. Radiņš, ir «viens no noslēdzošiem posmiem LNVM 1996. gadā aizsāktajam projektam Latviešu saknes». Šā projekta ietvaros izdoto darbu un notikušo konferenču un izstāžu u.tml. pasākumu sarakstu A. Radiņš rezumē ar apgalvojumu, ka «pēc apjoma un nozīmes tam nav analoga», protams, attiecībā uz latviešiem. Ar to mēs pat varētu lepoties, ka «latviešu tautas veidošanās ir sarežģīta», bet kāpēc tā joprojām ir «maz aplūkota tēma»? Ar ko visi projektā iesaistītie ļaudis ir pārdesmit gadus nodarbojušies, ja tā vismaz projekta gaitā nav kļuvusi «daudz aplūkota tēma»?
Nav vajadzīgs nekas vairāk par grāmatas Ceļā uz latviešu tautu satura rādītāju un grāmatas pāršķirstīšanu ilustrāciju apskatīšanai, lai jebkādi jautājumi par projektā iesaistīto cilvēku nodarbošanos atkristu. Grāmatas III nodaļa rāda un stāsta, kā viņi skaitījuši krustiņus un zvaigznītes uz arheoloģiskajos izrakumos atrasto māla podu lauskām, IV nodaļā tas pats par svītrām un rūtīm villainēs (vispār apģērbā), un V nodaļa nāk kā saldais ēdiens, jo veltīta rotaslietām no metāla, kas vislabāk saglabājis seno lietu sākotnējo izskatu. Rotaslietas kā apziņas tēlu materializācija figurē VI nodaļā par ticējumiem un tradīcijām, kuru raksturošanai izmantotas arī dainas. Grāmatas pirmās divas nodaļas apliecina, ka ar viduslaiku hroniku un tām sekojošo tekstu pārzināšanu mūsu vēsturniekiem viss kārtībā.
Fakti paliek bez jēgas
Grāmatas lielum lielo daļu aizņem faktu savākums, kādā bez problēmām iesaiņot mācību par latviešu 700 verdzības gadiem, par 70 000 valdīšanas gadiem un jebko citu. Tomēr grāmata ar to sevi neizsmeļ. Tās autori ir mēģinājuši bīdīt faktus jēgas virzienā grāmatas pēdējā nodaļā No sentautām līdz tautai, kuras problemātika ieskanas jau A. Radiņa Ievadā un pēc tam tiek vēlreiz rezumēta ar viena autora vārdu neiezīmētā Nobeigumā, kas pats beidzas ar šādiem vārdiem 183. lpp.: «Latvieši sevi kā tautu sāka apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta gaitā, kad apgaismības ideju un nacionālās kustības ietekmē strauji cēlās tautas pašapziņa.» Latviešu tautas rašanās šādā izklāstā ir kārtējā pasaka par baronu Minhauzenu, kurš ņēmis sevi aiz matiem un izcēlis laukā no purva. Ja ne tā, tad kā, lūdzu, kļuva iespējama tāda nacionālā kustība, kas cēla tautas pašapziņu, pati nebūdama šīs pašapziņas celšanās rezultāts? Tikpat skaļu «fui» autori pelna par tajā pašā teikumā ietverto tautoloģiju jeb apli, ka latvieši sevi kā tautu sāka apzināties tad, kad cēlās tautas pašapziņa. Protams, ka jebkas cēlās tad, kad tas cēlās, un jebkura tauta radās tad, kad tā radās, bet vai tādu vien paziņojumu dēļ vēsturniekiem patiešām vajadzēja mīcīties pa dubļiem un grābstīties gar senču kauliem vai bojāt savas acis, burtojot senos tekstus?
Gribētos tomēr domāt, ka visi pārmetumi attiecas uz grāmatas autoru un projektā Latviešu saknes kopumā iesaistīto cilvēku sociālajām lomām, nevis uz cilvēkiem, kuri paši ir gudrāki par saviem tekstiem. Grāmata Ceļā uz latviešu tautu ir līdz šim izvērstākais apliecinājums, ka tas tiešām bija 19. gadsimtā, kad latviešu tauta izķeksēja sevi laukā no zemnieku kārtas. Autori demonstratīvi apiet to, kāpēc un kā šis process sākās 18. gadsimtā un noslēdzās pēc Latvijas valsts izveidošanas. Grāmata Ceļā uz latviešu tautu saudzīgi, bet tomēr tuvojas latviešu tautas pastāvēšanas faktiskā ilguma iezīmēšanai un atduras pret bažām, ko 1908. gadā formulējis ar toreiz vēl neesošā Latvijas valsts aparāta pašsaglabāšanās noteikumiem nesaistītais un ar gaišreģa spējām apveltītais latviešu dzejnieks Viktors Eglītis (1877-1945). Tās bija bažas par tautiņām, kas nonākot no šūpuļa taisni zārciņā (sk. viņa 1914. gada rakstu krājumu Ceļš uz latvju renesansi, 144. lpp.).
