Operdziedātāja Inga Kalna. Ar pietāti pret žanru
«Ir lomas, kas labi atmaksājas, ja tā var teikt – iemācies un dziedi 10–15 gadus, bet ir lomas – luksuss, ko vari atļauties iemācīties vienkārši tāpēc, ka mūzika ļoti patīk,» saka izcilā operdziedātāja Inga Kalna. Rīt, 17. martā, pēc turpat divu gadu pārtraukuma, viņa atkal dziedās Annas lomu Džakomo Pučīni operā Vīlas.
Izrāde Vīlas. Džanni Skiki ir iespēja vienā vakarā iepazīt Džakomo Pučīni agrīno un vēlīno daiļradi - viencēliens Vīlas ir komponista pirmā opera un vienīgā, kurā līdzās viņam raksturīgajai melodrāmai parādās arī pārdabiskās pasaules tēli, bet komponista priekšpēdējais darbs Džanni Skiki ir vienīgā komiskā opera viņa daiļradē. «Ar lielu nepacietību gaidu šo izrādi, jo man ļoti patīk šis iestudējums - gan Vīlas, gan Džanni Skiki režisors ir Viesturs Kairišs, kuram ir ļoti paradoksāls domu gājiens, negaidīta fantāzija, protams, ar savu rokrakstu, bet vienlaikus viņa redzējumā ir tāds svaigums. Man ir milzīgs prieks atgriezties pie šī iestudējuma, jo tajā ir liela pietāte gan pret žanru, gan pret mūziku, gan pret vārdu, tāpēc šim domu svaigumam nekas netraucē izpausties, jo visi likumi ir ievēroti, un liels prieks būt daļai no šī iestudējuma,» atzīst soliste.
Inga Kalna ar ģimeni jau ilgstoši dzīvo Hamburgā, uz Latviju viņu lielākoties «atved» darbi. Šoreiz soliste Rīgā ieradās, lai 7. martā piedalītos Lielās mūzikas balvas (LMB) apbalvošanas ceremonijā, un pašai par lielu pārsteigumu arī šogad saņēma prestižo statueti. Laiks starp LMB un izrādi, kas notiks rīt, veltīts, pasniedzot meistarklases jaunajiem dziedātājiem. «Mūziķi jaunībā parasti pļauj - visu laiku ņem no saviem pedagogiem, mūsos tikai tiek ieguldīts, ieguldīts un ieguldīts, līdz vienā dienā mēs esam gatavi sēt - brīdī, kad kvantitāte pāriet kvalitātē, kad visu uzņemto sevī pārstrādājam un saprotam, kas ir kas, kad ir izveidojusies sava vērtību skala, mēs spējam palīdzēt citiem, mēs spējam dot. Esmu priecīga, ka man dota iespēja dalīties pieredzē un dot tālāk to, ko savulaik esmu smēlusies no saviem skolotājiem. Protams, lai varētu dot tālāk, ir jābūt ne tikai tam, ko dot, bet arī kam dot,» atzīst Inga Kalna. Soliste ir pasniegusi meistarklases un sniegusi konsultācijas daudzviet pasaulē, viņai ir savs viedoklis par topošajiem solistiem: «Tie, kas saprot, ka viņiem daudz jāstrādā, daudz kas jāsaprot, tie arī tiek uz priekšu, bet tie, kas jau no sākuma ir pārliecināti, ka viņi jau ir gatavi mūziķi, neviens nav pārāks par viņu, tikai neviens nesaprot viņu talantu, no tiem nekas labs nebūs. Zināma arogance ir vajadzīga mūsu profesijā, bet - ja uzskati, ka esi pilnība, tad vairs nav kur augt, un, lai vai ko dotu pasniedzējs, to nevarēs uzņemt, jo cilvēkam nav tādas iekšējas nepieciešamības. Kas meklē, tas atrod, ja nav nepieciešamības meklēt, ja esošais tevi apmierina, tad nekā...»
Pirms nedēļas Inga Kalna saņēma Lielo mūzikas balvu nominācijā Izcils sniegums kamermūzikā - par programmu, kuru viņa veidoja kopā ar bērnības draudzeni, savu uzticamo kamermūzikas partneri, Londonā dzīvojošo latviešu pianisti Diānu Ketleri. Tā kā balva ir tikai viena, Inga Kalna nolēmusi, ka tai jāatrodas pie Diānas Ketleres, tāpēc prestižā trofeja Hamburgā būs tikai «caurbraucot», tālāk dosies uz Londonu. Soliste atzīst, ka šoreiz abas ar Diānu Ketletri neesot cerējušas saņemt LMB, jo šo koncertu klātienē bija iespēja redzēt ļoti šauram lokam, programma, kurā izskanēja trīs izcilu kamermūziķu - Riharda Štrausa, Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa - vokālie dārgumi, tika izpildīta tikai divas reizes - Jūrmalā un Daugavpilī. «Man jau ir četras Lielās mūzikas balvas, šī ir piektā. Uzskatu, ka tai jābūt pie Diānas - viņai viena ir, nu būs divas, pārītis,» nosaka Inga Kalna un piebilst, ka mūziķa profesijā tikpat kā nav iespējams neko izdarīt vienam, svarīgs ir tandēms.