25. februārī tiešraidē no Ņujorkas miljoniem skatītāju visā pasaulē kinoteātros sekoja līdzi Antonīna Dvoržāka operas Nāra jauniestudējumam Mērijas Cimermanes režijā. Titullomā – mūsu Kristīne Opolais, kura šo lomu sauc par dvēseles izteicēju un Dvoržāku par vienu no tuvākajiem komponistiem līdzās Pučīni.
Rīgā Metropoles (MET) operas tiešraides šobrīd notiek modernajā, ar īpašu skaļruņu sistēmu un jaudīgu lāzerprojektoru Barco 4K aprīkotajā SCAPE auditorijā, tādējādi būtiski paplašinot kino kā vienkārši pārraides kanāla funkcijas kvalitatīvā aspektā. Sevišķi tas sakāms par skaņu - ja iestudējumu vada izcilais britu diriģents sers Marks Elders, kura muzikālajā lasījumā MET orķestris izgaismo Dvoržāka bagātīgo instrumentāciju, līdzās vāgneriskajām alūzijām atklājot čehu komponista spilgto māksliniecisko individualitāti.
Operai Nāra ir arī īpaša nozīme Metropoles operas vēsturē. Savulaik tā uznesa popularitātes virsotnēs šosezon no skatuves atvadījušos amerikāņu operdīvu Renē Flemingu ar iestudējumiem gan Ņujorkā, gan Londonā, Parīzē un citur. Un tieši ar Nāru Kristīne Opolais nostabilizē savu MET sejas statusu jauniestudējumā, papildinot savu izcilas Pučīni interpretes vizītkarti. Iepriekšējais Nāras jauniestudējums, kura dēļ Kristīne atteicās no debijas Ņujorkā Mizetes lomā Bohēmā, - Martina Kušeja provokatīvā izrāde Bavārijas valsts operā 2010. gadā - bija būtisks pieturas punkts dziedātājas straujajā karjerā. To atzina pat atteikumu piedzīvojušais Metropoles operteātris, ļaujot Kristīnei pārkāpt nerakstītu likumu, ka ikviens debitants savas gaitas MET sāk ar otrā plāna lomu, un debijas izrādē dziedāt galveno lomu Pučīni operā Bezdelīga.
Mērijas Cimermanes iestudējums veidots klasiski nosacītā laikmetā, uzsvaru liekot uz varoņu iekšējo psiholoģiju, kurā videi ir sekundāra nozīme. Priekšplānā izvirzās pretrunu plosītie Nāras un Prinča raksturi spožā Kristīnes Opolais un amerikāņu tenora Brendona Jovanoviča tēlojumā. Tie atklājas saskarsmē ar citādo, iedomātajai realitātei nesakrītot ar īstenību. Tomēr Daniela Ostlinga krāsaini spilgtā un telpiski risinātā scenogrāfija un Maras Blūmenfeldes dažādu laikmetu stilistikā ieturētie kostīmi ar asprātīgām detaļām spēj uzburt mazliet baisas un reizē noslēpumainas teiksmas noskaņu. Tā ļoti piestāv šai operai, mītiskās un mistiskās pasaules mijiedarbībai ar cilvēku pasaules sadzīvisko, ironisko, brutālo un reizē tik trauslo dabu. Pat Nāras aste šajā iestudējumā neizskatās pēc atavisma, bet ļoti nosliecas reālisma virzienā, sevišķi ainā, kur Nāra guļ uz skatuves, astei konvulsīvi raustoties. Par spīti apziņai par Nāru kā fantastisku tēlu, uztvērējam raidītie signāli smadzenēs sniedz pavisam citu informāciju.
Savukārt Ježibabas svīta, ko veido kolorīti tērpti dejotāju atveidoti krauklis, žurka un kaķis, mērojas spēkiem ar Volanda pavadoņiem no Mihaila Bulgakova romāna Meistars un Margarita, kļūstot par Nāras pārtapšanas operācijas māsiņām. Mīta realitāte ar šķidrā slāpekļa ūdens viļņiem, milzīgu koka siekstu centrā, dejojošām ūdens nimfām un ūdensrožu lapām niansētā izgaismojumā izskatās kā īsta cilvēku pasaule - dekoratīva, sevišķi otrajā cēlienā ar krāšņo Ostina Makormika balles horeogrāfijas risinājumu un Kņazes uznācienu.
Šis apvērsums, tāpat kā Kristīnes Opolais tēlojums, traktē citādību šīs operas kontekstā no neierasta skatpunkta, iezīmējot bailes un šaubas Nāras un Prinča attiecībās fiziski tveramā neirotiskā noskaņā, ko izceļ Marka Eldera precīzā, dinamiskiem kontrastiem bagātā muzikālā interpretācija. Režisores vēstījums skan - tā nav mīlestība, kuras dēļ radikāliem līdzekļiem jākļūst par citu, zaudējot savu balsi gluži burtiskā nozīmē. Paradoksāli, ka Nāra viscilvēciskāk atklājas kā dzīva, īsta, mīloša un piedodoša sieviete tieši trešajā cēlienā, kur jau atgriezusies savā zemūdens valstībā, lai mūžīgi klejotu apkārt kā rēgs, kura rokās arī nāves ilgu mocīts no zemes dzīves šķiras Princis.
Muzikāli MET Nāra ir baudījums no pirmās līdz pēdējai notij, sākot jau ar sabalansēto, pamanāmo un ausij tīkamo ūdens nimfu trio, kuru veidoja izcilais korejiešu liriskais koloratūrsoprāns Heisanga Pārka, ar īpaši skanīgu zemo reģistru apveltītais amerikāņu mecosoprāns Megana Marino un meksikāņu mecosoprāns Kasandra Zoja Velasko. Kristīnes Opolais Dziesma mēnesim, kas ir šīs operas populārākā ārija un ļoti bieži tiek atskaņota kā koncertnumurs, izskanēja noapaļoti, tembrāli krāšņi un jutekliski piepildīti. Šajā sastāvā nebija par citiem vājāku posmu, jo solisti tiešām izcili. Džeimija Bārtona Ježibabas tēlā demonstrēja ne vien krāšņu mecosoprāna tesitūru, bet arī izcilu aktiermeistarību, nepadarot tēlu dekoratīvu un pasakas realitātei piederīgu. Viņas Ježibaba drīzāk ir trakā profesora arhetipa iemiesotāja, kura ar velnišķu azartu pieķeras Nāras par cilvēku pārvēršanas eksperimentam, lai arī zina tā bēdīgo iznākumu. Brendons Jovanovičs Prinča lomā pārsteidz ar baritonāli sulīgu apakšējo reģistru un vienlaikus ārkārtīgi lirisku dziedājumu augšējā reģistrā. Tradicionāli no Prinča lomas atveidojošā tenora tiek gaidītas augšējās notis, ko Jovanovičs izpilda bez piepūles, bet balss krāsu palete un vīrišķīgais tembrs apakšējā reģistrā piešķir Prinča partijai papildu skanisku dimensiju, kura līdz šim klausītājiem bieži paslīdējusi garām.
Tāpat kā abas dāmas, arī Jovanovičs ir izcils, trenēts aktieris, kurš lieliski apzinās tiešraides specifiku, kur liela nozīme ir tuvplāniem, mīmikai un vissīkākajiem žestiem, pat skatieniem, kurus, sēžot operteātrī, no lielāka attāluma nav iespējams pamanīt. Tiešraides faktiski ir kino ar visām skatītāja uztveres īpatnībām šajā žanrā, tādēļ aktieriskās nianses kļūst ne mazāk svarīgākas par vokāliem smalkumiem. Nāras iestudējuma dalībnieki ir izcili dziedošie aktieri (šim jēdzienam nav saistības ar jēdziena vulgarizēto nozīmi latviešu teātrī). Ūdensgara tēlā darbojas kolorītais amerikāņu bass Ēriks Ouenss. Viņa tēlā ir daudz traģikomiskas ironijas, sevišķi tas sakāms par zaļo galma tērpu un zelta kroni. Kņazes lomā īsi, bet spilgti uzplaiksnīja lieliskais zviedru Vāgnera soprāns Katarīna Dalaimana, stalti iznesot arī uzticēto vizuālo kontrastu - pompozu, krītošu asinssarkanu samta kleitu iepretim Nāras bāli zilajam tērpam.
Režisores un diriģenta sadarbība harmoniski ļāvusi sabalansēt muzikālos un vizuālos akcentus iestudējumā, īpaši izmantojot Kristīnes Opolais aktrises potenciālu, jo Nārai daudz laika uz skatuves jāpavada, nedziedot. Sasaistītā ķermeņa plastika un izteiksmīgā mīmika neļauj uzmanībai atslābt ne brīdi, turklāt muzikālā un skatuves dramaturģija profesionāli meistarīgi virzīta uz kulmināciju ar tādu spēku, ka pat tiešraidēm raksturīgie starpbrīži ar iestudējumā iesaistīto intervijām un ieskatu operteātra aizskatuves darbībās to nespēj sadalīt fragmentos. Savukārt daudzie interneta vidē pieejamie videofragmenti nespēj sniegt pilnīgu priekšstatu par šo iestudējumu kā veselumu. Liekas, MET sākusies jauna, liktenīgi neaizmirstama Nāras ēra. Ar dramatiski suģestējošu titullomas atveidotāju no Latvijas.