Patlaban Latvijā darbojas 78 akreditēti pašvaldību muzeji. Taču ir vēl vairākas kolekcijas vai krājumi, kuriem vietvaras tikai ieplānojušas iegūt valsts atzītu statusu. Tie ir dažādās tapšanas stadijās, un to veidotājiem nākas atzīt, ka ekspozīcija ir tikai aisberga redzamā daļā, bet ir vēl liels darbs ar arhīvu un dokumentāciju. Un, protams, neizbēgami jāatbild uz jautājumu – ar ko šis muzejs atšķirsies no pārējiem?
Pēdējā laikā pēc ekspertu padoma Kultūras ministrijā (KM) vērsušās vairākas pašvaldības, kurās iecerēts vietējam novadpētniecības muzejam vai ekspozīcijai iegūt valsts atzītu statusu, apliecināja KM Kultūrpolitikas departamenta Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns. Viena no šādām vietām esot Ķeguma novada bijusī Tomes skola, kur iekārtota ekspozīcija dzejniekam Jāzepam Osmanim un rakstniecei Regīnai Ezerai. Tāpat sarosījusies esot Smiltene, kurai Mēru muižā ir iekārtots muzejs (tiesa, par tā nedienām Neatkarīgā jau pērn rakstīja, jo pastāvēja šaubas, ka tā sākotnējais krājums ticis pamatīgi papostīts), bet Jūrmalā, Pils ielā 1, top Zaļās atmodas muzejs, kas veltīts Vides aizsardzības klubam, kurš šogad svin savu 30. jubileju.
Lielu soli uz priekšu akreditācijas virzienā spēris Jēkabpils novada pašvaldības muzejs Zasas pagastā, kur jau ir veiktas lielas iestrādes kultūras mantojuma izpētē un ekspozīcijas izveidē, atzina J. Garjāns. Taču arī šai vietai, tāpat kā citām, skaidri jādefinē funkcijas, ar ko tām jānodarbojas, un jāatbild uz šādiem jautājumiem: kas būs šī muzeja identitāte? Ar ko piesaistīs apmeklētājus? Kas būs mērķauditorija? Vai arī paši vietējie ļaudis tam jutīsies piederīgi? Muzeja jomas speciālists uzsver, ka šobrīd muzeju ir ļoti daudz, bez akreditētajiem ir vēl virkne privāto kolekciju, kam nav šāda statusa. Tas it kā ir ļoti apsveicami, taču tas arī nozīmē, ka konkurence aizvien pieaug. Un nošaut divus zaķus uzreiz - būt saistošam gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem - izdodas nebūt ne visiem. Tāpēc, jau veidojot koncepciju, ir pamatīgi jāizdiskutē ar pašvaldībā strādājošajiem un dzīvojošajiem - ko un kā labāk veidot muzeju, lai tas nebūtu tikai ķeksītim.
Katrā pagastā sava ekspozīcija
To, ka šie jautājumi nodarbina arī Jēkabpils novada pašvaldības Sēlijas prasmju muzeja veidotājus, apstiprināja tā novadpētniecības ekspozīciju organizatore Edīte Balode, kura šobrīd pretendē uz muzeja vadītājas amatu. Teju katrā novada pagastā esot iekārtota sava ekspozīcija, un sākotnēji bijusi doma tās visas apvienot «zem viena karoga». Diemžēl no šādas ieceres nācies atteikties, jo daļa kolekciju pieder privātpersonām, kas nav ar mieru veidot vienu kopēju ekspozīciju. Tā nu Zasa palikusi pie tā, ka būs patstāvīga un neatkarīga kā līdz šim. Nu jau muzejs pastāv trešo gadu un piedāvā vairākas ekspozīcijas: te var uzzināt par sēļu zemnieku agrāk un tagad, gan par novada slavenībām - Raini, Jāni Akurateru un brāļiem Jāni un Aleksandru Grīniem. Ir apskatāmas tautiskās jostas, fotogrāfiju un citu darbu izstādes, tiek piedāvātas arī vairākas muzejpedagoģiskās programmas, par šeit notiekošo pastāstīja Edīte Balode. Regulāri notiekot arī lielāki pasākumi, kas pulcē tuvākus un tālākus viesus, tuvākais šomēnes: literārā pēcpusdiena Jāņa Akuratera un Jāņa Jaunsudrabiņa ceļu krustpunktos.
Vadītāja uzsvēra, ka tiek strādāts pie muzeja koncepcijas - ne tikai saturiskās, bet arī interjera. Jo tas nebūt nav mazsvarīgs faktors mūsdienu tehnoloģiju izlutinātajam apmeklētājam. Diemžēl interaktīvs aprīkojums un spēles, kas tik ļoti patīk maziem un lieliem, nemaksā maz, tāpēc būs jāmēģina iedzīvināt idejas ierobežota budžeta rāmjos. Patlaban gan galvenais uzdevums esot izremontēt bijušo muižas klēti, kurai otrais stāvs it īpaši prasīties prasās pēc atjaunošanas. Vaicāta par akreditāciju, Edīte Balode atzina, ka darba vēl daudz un, visticamāk, šogad vēl uz šo statusu nevarot cerēt, bet nākamgad gan tas varētu būt sasniedzams mērķis.
Gadiem krātas lietas
Pašā ceļa sākumā ir Baldones muzejs, kurš ar pašvaldības lēmumu nodibināts šā gada 1. janvārī. Patlaban tā krājumos ir dažādu laiku ekspozīciju priekšmeti, gan arī vietējo ļaužu dāvinājumi. «Senlietu te ir maz - visvecākā ir hercoga Jēkaba laika lode, pārējie arheoloģiski vērtīgie atradumi glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Pietiekami lielu daļu veido arī materiāli par rakstniekiem Pēteri Aigaru un Alfrēdu Dziļumu, kurus baldonieši uzskata par saviem novadniekiem. Savulaik te piemiņas istaba iekārtota, izmantojot abu šo ievērojamo cilvēku pēcteču dāvinājumus. Tāpat pie lielajiem novadniekiem jāmin diriģents Jānis Dūmiņš, un te rodamas arī viņa lietas,» ar krājumā redzamo iepazīstināja jaunā muzeja vadītāja, vēsturniece Elīna Rasnace. Viņai gribētos jo lielu paldies pateikt skolotājai Elgai Bukumai, kas aizsaulē aizgājusi pirms vairākiem gadiem, par lielo darbu, ko viņa paveikusi. Vairākos apjomīgos albumos rokrakstā apkopots viss Baldones dzīves gājums, papildināts ar fotogrāfijām. Piemēram, viens albums veltīts bērnu iestādēm: par bērnunamu Mercendarbes muižā, bērnudārzu.
Tas viss Elīnai Rasnacei lieti noderējis, gatavojot materiālu pirmsskolas iestādes 35 gadu jubilejai. Īpaša pievienotā vērtība šādiem dokumentiem esot arī tāpēc, ka skolotāja daudzas stundas pavadījusi arhīvos un arī citās vēstures krātuvēs, meklējusi presē faktus, apklaušinājusi vietējos ļaudis. «Tā tas viss gadu gaitā krājies, likts noliktavā, un ik pa brīdim no tā veidotas nelielas izstādes,» teica muzeja vadītāja, piebilstot, ka šajā amatā strādā vien aptuveni pusgadu, tāpēc visu krājumā esošo vēl neesot iepazinusi. Pērn arī pašvaldība apņēmusies savest kārtībā šo jomu, lai veidotu te apzinātu, dokumentētu krājumu, kas ar laiku varētu tikt arī akreditēts.
Problēma ar telpām
Nākamais solis ir izremontēt novada domes ēkā vairākas telpas muzeja vajadzībām. Skaidrs, ka tās būs pagaidu variants un ar laiku krātuvei vajadzēs sameklēt ko atbilstošāku. Daudzi jau sapņojot, ka tās varētu būt bijušajā sanatorijas ēkā vai vannu mājā, bet tas nav iespējams, jo ir privātīpašums. Diemžēl muzejā no kūrorta liecībām ir maz kas saglabājies - tik vien kā fotogrāfijas. Kad sanatorija tika privatizēta, visi tās interjera priekšmeti tika pārdoti. Muzejam nebija līdzekļu, lai tos iegādātos, tāpēc teju viss ir aizgājis nebūtībā, skaidroja Elīna Rasnace. Arī Mercendarbes muižā to nevarēšot iekārtot, jo tā lielākoties kalpo kultūras pasākumiem un arī viesu izmitināšanai, bet vēl citā vēsturiskajā celtnē - Baltajā pilī - izvietojusies novada Mūzikas skola. Skaidrs, ka šobrīd būšot jāsamierinās ar to, kas jau ir, bez tam pašvaldībai ir vairāki citi projekti, kas jāīsteno vispirms, - jauns Kultūras centrs un stadions. Kad tiem tiks pielikts punkts, būs kārta muzejam. «Tomēr arī mums jau pulkstenītis tikšķ, jo piecu gadu laikā muzejs ir jāakreditē. It kā jau šķiet, ka laika daudz un viss izdarāms, bet, kā rāda pieredze, tas ir mānīgi - pa vidu vienmēr atgadās kas neparedzēts,» atzina muzeja direktore. Arī viņai pašai tas ir liels izaicinājums, jo līdz šim muzejā nav strādājusi, un tas viss ir jauns un nezināms. Prasības, ko izvirza KM, arī ir stingras un apjomīgas, un tās izpildīt nebūt nav viegls uzdevums. Lai palūkotos, kā citur tikuši galā ar šo uzdevumu, Elīna Rasnace arī apmeklējusi kaimiņus - Ķekavas un Bauskas novadpētniecības muzejus.
Stratēģija, aptaujas un logo
Runājot par muzeja stratēģiju, pašvaldība noteikti nevēloties koncentrēties uz Baldoni kā kūrortu. Tas nenozīmējot, ka gribētu ko dzēst no vēstures sejas, bet, nākotnē lūkojoties, esot skaidrs, ka šī vieta vairs neasociējas ar sanatoriju. «Varētu teikt, ka vietējie pat jūtas tā kā noguruši no šā mantojuma. Skaidrs, ka tā vairs netiks atjaunota. Galvenais akcents ir: Baldone ir zaļa, te ir patīkami dzīvot - ģimenēm draudzīga vide. Gribam piesaistīt arī tūristus, jo blakus atrodas arī Riekstu kalns,» attīstības vīziju ieskicēja Elīna Rasnace.
Daudz priekšā pasakot arī iedzīvotāju aptaujas, un viņu atbildes bijušas šādas: gribam modernu muzeju, kur būtu interesanti gan lieliem, gan maziem. Tāpat viņi izteikuši vēlmi neveidot tādu vietu, kur neko nedrīkst aiztikt rokām, bet līdzdarboties. Mūsdienu tehnoloģijas to arī atļaujot - veidot muzeja vidi interaktīvu un radošu, iesaistot arī skolēnus pētniecībā. Elīnai Rasnacei liels paraugs šajā ziņā esot Tartu jaunais muzejs. Nenovērtējams palīgs šajā jomā esot arī sociālie tīkli, un teju viena no pirmajām lietām, ko viņa izdarījusi, izveidojusi muzeja sadaļu Facebook un Twitter kontā. Tas ļāvis fotogrāfiju formātā ielikt dažādas lietas, lūdzot pastāstīt sīkāk par tām zinātājus. Jo kāda jēga būs no priekšmetiem, ja tiem nebūs sava stāsta. Nekad nevajagot par zemu novērtēt komunikācijas funkciju. Atsaucība esot liela un palīdzējusi ar papildu informāciju. Tā bijusi laba arī, kad lūgusi iesūtīt jaunajam muzejam logo. Saņēmusi 24 priekšlikumus, daļu arī iesnieguši Mākslas skolas audzēkņi.