Populārzinātnisko enciklopēdiju sērija Latvijas mākslas klasika papildinājusies ar diviem būtiskiem jaunumiem: Kristīnes Ducmanes grāmatu Rihards Zariņš un Ludmilas Neimiševas – Darbnīca Baltars.
Pat ja ar mākslu esat tik tālās attiecībās kā Donalds Tramps ar Irānu, ir vērts pievērst šiem izdevumiem savu uzmanību. Tie abi stāsta par māksliniekiem, kuri lielā mērā izveidojuši un noteikuši latviešu tautas vizuālo gaumi 20. gadsimtā. Viņu atstātā ietekme ir tik liela, ka visbiežāk mēs šodien pat vairs nezinām, kas bijis tās pirmavots un no kurienes tā nākusi. Starp citu, arī pašai sērijai Latvijas mākslas klasika pienāktos sarīkot kādu ballīti. Kā lasāms uz tās ceturtā vāka ieloces, iznākušas jau piecpadsmit grāmatas, kas ir neatsverams palīgs visiem neprofesionāļiem, kuri interesējas par mūsu vizuālās mākslas klasiku. Tie, kas šīs grāmatiņas krāj, par tām var tikai priecāties. Turklāt tās laiku pa laikam arī noder.
Richards Zarriņš
Tieši tā! Kristīne Ducmane uz savas grāmatas vāka līdzās latviešiem ierastajam nosaukumam Rihards Zariņš atstājusi arī paša mākslinieka lietoto paraksta versiju Richards Zarriņš. Manuprāt, tā nav tikai atsaukšanās uz konkrētajā laikmetā pieņemto rakstību. Rihards Zariņš bija ļoti konservatīvs un precīzs mākslinieks - ja viņš tā savus darbus parakstīja toreiz, tad tagad darītu tieši tāpat un negrieztu ceļu nevienam valodas inspektoram. Un tomēr, pateicoties tieši šim konservatīvajam vīram, latvieši līdz ar mātes pienu ir iezīduši pietiekami augstu dizaina standartu vairākās praktiskās mākslas jomās. Rihards Zariņš, kurš karjeru sāka cara laiku vērtspapīru spiestuvē, radīja ļoti skaistus papīrnaudas paraugus vispirms cariskajā Krievijā (pasūtījumi nāca arī no citām valstīm, tie apskatāmi jaunajā grāmatā), bet vēlāk arī Latvijā. Domāju, ja latviešiem tagad nepatīk eiro banknotes (kas gan tur daudz var patikt), tad pie tā ir vainīgs tieši Zariņš - viņa zīmētie lati bija krietni vien izskatīgāki, un, atjaunojot nacionālo valūtu, mūsu mākslinieki mācījās no viņa atstātajiem paraugiem, iespējams, tos arī pārspējot. Pat grūtajos juku laikos, kad Pirmā pasaules kara saplosītajā teritorijā vajadzēja kaut vai ko, lai norēķinātos, viņa pagaidu naudas zīmes bija vizuāli izskatīgas. Piecu, desmit un simt latu naudas zīmes lietoja mūsu vecmāmiņas un vectētiņi, savukārt leģendārie sudraba pieclatnieki ir vienkārši monētu mākslas klasika. Un to visu darināja viņš. Tāpat kā pielika roku pie Latvijas ģerboņa tapšanas.
Riharda Zariņa zīmētas ir arī Latvijas un pirms tam cariskās Krievijas pastmarkas. Kristīne Ducmane savā grāmatā piemin faktu, ka 2001. gadā Krievijas filatēlisti par labāko Krievijas pastmarku atzina tieši Riharda Zariņa 1914. gadā radīto pastmarku Svētais Georgs Uzvarētājs. Rihards Zariņš darinājis arī lieliskus plakātus, grāmatu ekslibrus un izcilas, politiski ļoti asas karikatūras. Viņš bijis atzīts grāmatu mākslinieks, zīmēja Latvju dainu pirmizdevuma 1. sējuma vāku. Riharda Zariņa panākumu sarakstā, starp citu, ir arī leģendārais izdevums Latvju raksti, kas patika ne visiem laikabiedriem. Un, protams, viņš bija grafiķis, savdabīgs mākslinieks, viens no leģendārās biedrības Rūķis aktīviem dalībniekiem, kas latviskumam pievērsa daudzus mūsdienās atzītus vizuālās mākslas klasiķus. Lai nu ko, bet ar labu vārdu pieminēt Rihardu Zariņu, tuvojoties Latvijas simtgadei, bija gandrīz vai obligāts pienākums, varētu tikai skubināt Kristīni Ducmani šo darbu turpināt, rakstot pamatīgāku grāmatu, jo, neraugoties uz lielo devumu latviešu kultūrā, Zariņam veltītā bibliogrāfija, ko var redzēt arī šajā izdevumā, diemžēl izskatās diezgan trūcīga.
Darbnīca Baltars
Tā, protams, ir mākslinieku trijotne: Romans Suta, Aleksandra Beļcova un Sigismunds Vidbergs, bet porcelāna apgleznošanas darbnīca Baltars, ņemot vērā tās starptautiskos panākumus, par kuriem mūsdienās daudzi var tikai sapņot, savā ziņā bija latviešu pirmskara Nokia. Tā gan līdz galam nerealizējās, jo, kā allaž, pietrūka valstiska redzējuma un dažu tūkstošu latu, lai savilktu kopā galus. Un tomēr Baltars radītais standarts lielā mērā noteica tālāko porcelāna mākslas un dizaina attīstības standartu, to nekautrējās izmantot arī padomju laiku porcelāna rūpniecība, kas gan atjaunotās Latvijas apstākļos izčākstēja kā vecs pūpēdis, paverot ceļu Ķīnā ražotajai bezgaumībai.
Ludmilas Neimiševas grāmata ļoti inteliģenti izstāsta pamatlietas par darbnīcu Baltars, tās veikumu un panākumiem. Nemeklējiet, protams, šeit Vidberga, Beļcovas vai Sutas pilnas mākslinieciskās darbības aprakstus vai analīzi - centrā ir Baltars porcelāna gleznojumi un tas, ko mākslinieki paveikuši šajā jomā. Katram grāmatā pašam ir iespēja pārliecināties, kāds radošais rokraksts bija Romanam Sutam, kāds Aleksandrai Beļcovai, kāds Sigismundam Vidbergam. Saprast, kā vispār bija iespējama šādas darbnīcas rašanās, izsekot līdzi tās attīstībai, panākumiem un arī, kā teiktu kāds klasiķis, bezsaules norietam nepietiekamā finansējuma žņaugos un arī nevīžīgas loģistikas dēļ. Uz darbnīcas pēdējo ārzemju izstādi vestie vienā eksemplārā darinātie trauki atpakaļceļā tiek vienkārši sadauzīti.
Noslēgumā jāpiemin arī, ka enciklopēdiskās sērijas formāts (tas attiecas arī uz grāmatu Darbnīca Baltars) prasa ļoti rūpīgu šo izdevumu tehnisko veidošanu. Gandrīz kā Riharda Zariņa darinātās banknotes. Abas šajā apskatā pieminētās grāmatas ir, šķiet, tehniski sarežģītākas nekā iepriekšējie izdevumi - Rihards Zariņš daudzo sīkdarbu, Darbnīca Baltars neskaitāmo apļu dēļ. Šķiet, tas bijis par iemeslu tam, ka, tās lasot, veidojas nedaudz dīvaini teksta pārrāvumi, kad reizēm vieglāk ir pārslēgties lasīt angliski nekā atrast nākamo lappusi, kurā teksts turpinās latviski, vai, skatoties daudzos attēlus, īsti vairs neuztveras teksts, kurš aprāvies pirms astoņām lappusēm. Jānovēl, lai turpmākajos izdevumos šī problēma tiktu atrisināta.