Arhitekts Arno Heinrihsons. Aicinājums padomāt
«Jau kopš bērnības man bijusi interese par neizskaidrojamām lietām,» saka arhitekts Arno Heinrihsons. Nu klajā nākusi viņa grāmata Georgs. Neticams, bet gandrīz patiess stāsts.
Saskatīt acīmredzamo
Uz grāmatas Georgs. Neticams, bet gandrīz patiess stāsts vāka redzams zelta jeb tā dēvētais dievišķais griezums, itāļu matemātiķa Fibonači (1170-1250) skaitļu rindas, kuras zināmā mērā ir zelta griezuma skaitliskais atspoguļojums, un Fibonači spirāle. «Lai arī cik tas būtu savādi, bet šīs proporcijas ir sastopamas gan cilvēka ķermeņa daļu attiecībās, gan Ēģiptes piramīdu un Partenona uzbūvē. Fibonači skaitļi novērojami dabā sastopamo spirāļu (Fermā spirāles) parametros, piemēram, saulespuķēs, čiekuros un kaktusos. Šīs sakarības un formas ir sastopamas zvaigžņu un planētu savstarpējos attālumos, kā arī to attālumos no Saules. Daudzas Visuma galaktikas un arī Piena Ceļš atgādina Fibonači spirāli. Varbūt tas tomēr liecina, ka arī mēs esam daļa no Lielā Veseluma, tam kaut ko nozīmējam, varam tam kaut ko dot un cerēt no tā kaut ko saņemt?» vaicā grāmatas autors Arno Heinrihsons. «Šī grāmata ir tikai Ābece, kuru vajadzētu apgūt, lai lasītu nopietnākas grāmatas. Lai nu kā, bet es ļoti ceru, ka katrs, kurš šo Ābeci izlasīs, kļūs kaut mazlietiņ domājošāks, redzīgāks un labāks nekā bijis vakar.»
Impulss par grāmatas rakstīšanu, kas tapusi detektīva un piedzīvojumu žanrā, nācis visai neizskaidrojami. «Kādā grūtākā dzīves periodā vienā naktī, ticiet vai neticiet, bija sajūta, ka es Kādam varu kaut ko pajautāt un saņemt dažas atbildes. To, kas mani interesēja, es arī pajautāju, un dažas atbildes arī saņēmu. Un tas bija kā stimuls, lai taptu šī grāmata. Daži šādus stāvokļus mēdz dēvēt par atklāsmi, bet es to tā nesauktu. Es domāju, ka katram cilvēkam dzīvē var būt brīdis, ka viņš drīkst kaut ko uzzināt. Andris Buiķis to sauc par pieeju absolūtās informācijas laukam, to var saukt tā vai citādi, tam nav nozīmes,» saka Arno Heinrihsons. Grāmata tapusi ļoti īsā laikā, autors atzīst, ka uzrakstītais ir krājies daudzu gadu laikā apziņā un zemapziņā. «Neesmu rakstnieks, es rakstīju spontāni un to, kas man tajā brīdī likās aktuāls, un rēķinoties, lai tas būtu interesants ne tikai man un tiem, kas interesējas par šīm problēmām, bet arī vidusmēra lasītājam, jo tas varbūt varētu viņu ieinteresēt jautājumos, kas viņam līdz šim nav bijuši aktuāli.»
Fundamentālie jautājumi
«Jautājumi ir, bet - vai ir vērts uz tiem saņemt atbildes, par to es arvien vairāk sāku šaubīties. Man, piemēram, fundamentālais jautājums ir - kas mēs esam? Vai esam attīstījušies - izkāpuši no ūdens un evolūcijas ceļā kļuvuši par tiem, kas esam, vai arī esam radīti, un, ja tā, kurš, kāpēc, ar kādām interesēm mūs radījis. Un uz šiem jautājumiem mēs visas atbildes nekad nesaņemsim, bet cits jautājums - vai mums šīs atbildes ir vai nav nepieciešamas. Jo vairāk šajā jautājumā iedziļinos, jo vairāk man rodas pesimisms, jo uzskatu, ka mūsu izziņas robežas ir atkarīgas no mūsu garīgajām un fiziskajām spējām, un, salīdzinot ar visu lielo izplatījumu, tās ir stipri vien nožēlojamas. Un kāpēc tās tādas ir, jāatgriežas pie jautājuma - kas mēs esam?» teic Arno Heinrihsons.
Cilvēki vienmēr uzdevuši jautājumu - kas es esmu, kāpēc esmu šeit, kāds ir mans uzdevums, tomēr ne mazums cilvēku šos jautājumus tā arī nekad neuzdod. Arno Heinrihsons uzskata - ja cilvēks ir apmierināts ar dzīvi, varbūt viņam ne par ko nav jāinteresējas, savukārt, ja cilvēks atrodas ekstremāli sliktos apstākļos, viņam nemaz nav laika domāt par šādiem jautājumiem. Grāmatas autors izsaka viedokli, ka, iespējams, atbildes uz fundamentāliem eksistenciāliem jautājumiem cilvēks sāk meklēt vēlākos gados, kad uzkrāta zināma informatīva bagāža, cilvēkam ir noformulējies priekšstats par to, kas notiek visapkārt, un tad var veidoties sava attieksme. Sākotnējā stadijā bērns informāciju tikai uzņem, viņš to neanalizē, tam viņam nav laika, jo tad viņš aizkavēsies savā attīstībā. Līdz zināmam vecumam cilvēks uzņem maksimāli daudz informācijas, analizēt viņš sāk tad, kad viņam ir plašāka informācija, kas uzglabājas apziņā un zemapziņā. Arno Heinrihsons teic: «Neesmu kreacionisma jeb evolūcijas teorijas piekritējs, bet gan kosmiskās teorijas atbalstītājs. Domāju, ka par Dievu mēs uzskatām augstāk attīstītu civilizāciju pārstāvjus, kas mūs ir radījuši, kurus mēs pēc tam esam nodēvējuši par dieviem. Kreacionisti uzskata, ka mūs visus ir radījis Dievs, mistiska būtne, kurai esam pateicīgi, ka eksistējam. Tad es uzdodu jautājumu - kāpēc Dievs mūs ir radījis, jo viņš ir pašpietiekams, viņam ne no viena neko nevajag? Esmu saņēmis atbildi, ka viņš mūs radījis tāpēc, ka viņš mūs mīl. Tad es uzdodu jautājumu - kā var mīlēt to, kā vēl nav? Ir ļoti daudz jautājumu, ko kreacionistiskā cilvēku rašanās un attīstības teorija nespēj izskaidrot, un tāpēc man liekas, ka šī teorija raisa šaubas. Un par Dievu jāuzskata mūsu radītāji, bet tā nav neizprotama būtne, tās ir reālas būtnes no augstāk attīstītām civilizācijām. Ar kādu mērķi mēs esam radīti? No kosmiskās teorijas viedokļa - kaut kad kādi atlidoja uz mūsu planētu un šeit «iestrēga», bija spiesti aizkavēties uz tās. Es ļoti ceru, ka tie nebija izsūtīti cietumnieki no citas civilizācijas. Protams, apstākļi uz šīs planētas atšķīrās no viņu ierastās planētas, un viņiem bija vajadzīgi palīgi jeb kalpi, kas viņiem palīdz izdzīvot uz zemes. Ņemot vērā gēnu tehnoloģijas un klonēšanas paņēmienus, viņi, brutāli runājot, no sagatavēm, kas bija uz zemes, iespējams, no cilvēkveidīgiem pērtiķiem, radīja cilvēku. Tas esot brīnišķīgi aprakstīts šumeru senajos tekstos par to, kā Dievi radīja cilvēku, turklāt tehnoloģija, kā radīja cilvēku, apbrīnojami sakrīt ar mūsdienu gēnu tehnoloģiju. Ir daudz attēlu un pierādījumu, ka pirmie eksperimenti nebija veiksmīgi (piemēram, sfinksa), bet rezultātā tika panākts tas, ka tika radīts cilvēks, kurš varēja kalpot citu civilizāciju pārstāvjiem. Ja mūs radīja, loģiski, ka mūs apveltīja ar zināmām prāta un fiziskām spējām, un to ietvarā mēs varam censties izzināt pasauli, bet šīs prāta un fiziskās spējas mums ir ierobežotas. Teiksim, mēs sajūtam trīs dimensijas - augstumu, garumu, platumu, nerunājot par laiku, bet pat akadēmiskā zinātne ir pierādījusi, ka dimensiju ir vairāk, - vismaz septiņas. Suns dzird labāk, ērglis redz labāk par cilvēku, mēs zinām, ka starojums ir no infrasarkanā līdz ultravioletajam, bet mēs redzam ļoti ierobežotu spektru... Arī garīgās spējas ir ierobežotas - ja esam radīti, tad mūsu radītāji nekad nedos tādas pašas garīgās spējas, kādas ir viņiem pašiem, tad jau var sanākt kā fantastikas filmās - roboti cīnīsies ar saviem radītājiem. Saskaņā ar šo teoriju esam radīti ar noteiktu fizisko un garīgo spēju potenciālu un tieši šajās robežās mēs varam izzināt, un ar mērķi - kalpot viņiem.»
Meklējumi un šaubas
Jau vairākus gadus Arno Heinrihsons, pēc profesijas arhitekts, ir pensijā. Savulaik daudz projektējis sabiedriskās ēkas un dzīvojamās mājas, bet, tā kā arhitekta karjera iekritusi padomju laikos, kad par zelta griezumu galvenokārt runāja glezniecības sakarā, pašam nav izdevies šo principu izmantot savos darbos. Raksturojot šo principu tiem, kas par to ir tikai pavirši dzirdējuši, Arno Heinrihsons saka: «Tās ir proporcijas - 1 pret 1,618. Ja cilvēks skatās uz šādās proporcijās celtu ēku, viņam tā šķiet harmoniska. Arī tādā atrodoties, cilvēks jūtas labi. Iespējams, viņš pat nezina, kas ir zelta griezums, bet, to uzskatot, viņš jūtas labi. Piemēram, arī Heopsa piramīdā zelta griezums ir sastopams.
Grāmatā Georgs. Neticams, bet gandrīz patiess stāsts aprakstīti un sniegti vizuāli pierādījumi tam, ka daudz kas eksistējošs uz zemes nav loģiski izskaidrojams. Piemēram, poligonālais mūris Peru ir salikts, neizmantojot javu, turklāt ar izcilu precizitāti un tādām tehnoloģijām, kādas nav pieejamas šodien. Arī pasaulē lielākais apstrādātais akmens bloks Baalbekā Libānā - mūsdienās nav tehnisku iespēju ne kaut ko tādu izzāģēt, ne kaut kur pārvietot. Tāpat Asuānas granīta sarkofāgi Sakārā Ēģiptē - arī ko tādu nav iespējams izgatavot ar mūsu akmens apstrādes tehnoloģijām. Tad jautājums - kas tos ir izgatavojis? Piemēram, Siaņā Ķīnā ir kāds 600 gadus vecs kokgrebums, kurā atainoti pusotru tūkstoti gadu seni notikumi, un tajā attēloti trīs cilvēki, kas pārsteidzoši līdzīgi marksisma un komunisma ideju pamatlicējiem Ļeņinam, Marksam un Engelsam... «Meklējumi un šaubas ir tās, kas aizved ceļojumos, šaubas ir viena no vislabākajām cilvēka un cilvēces īpašībām. Šaubas visos laikos ir veicinājušas progresu,» nosaka arhitekts.
Jādzīvo tik nost
Tālākos ceļojumos viņš dodas kopā ar dzīvesbiedri Ināru, taču abi pēdējā laikā iecienījuši izbraucienus arī pa Latviju nelielā kompānijā labas gides pavadībā. Iespējams, Arno Heinrihsons uzdrošināsies rakstīt vēl vienu grāmatu, bet līdz tam ieplānots izlasīt kādas desmit grāmatas, lai pats saprastu, cik mums lemts izzināt sevi. «Tad zināšanu bagāža būtu pietiekama, lai es spētu izdarīt kādus secinājumus, protams, pats sev. Man ir lielais jautājums - kā manu kosmosa teoriju sasaistīt ar garīgo pasauli, tā ir dīvaina sfēra, kas man līdz galam nav saprotama, - vai ezoterika un zinātne būtu šķiramas vai apvienojamas. Vai pastāv dvēsele, liktenis, eņģeļi... man gribētos gūt priekšstatu, kas tas īsti ir un kā tas korelē ar kosmisko teoriju. Iespējams, es to nekad neuzzināšu, jo garīgā pasaule ir daudz sarežģītāka par fizisko, daudzi saka - tā ir primāra, bet, ja es gūšu priekšstatu, ka garīgā pasaule ir vēl neaizsniedzamāka mūsu prāta spējām nekā fiziskā pasaule, tad visam vajadzētu mest mieru un jāizdomā nodarbošanās, kas sniedz baudu, kuru darot liktos, ka dzīvo saskaņā ar sevi. Es tikai nezinu, kas tas varētu būt.»
Daudzi arī teic, ka cilvēkam nav ko mocīties ar atbilžu meklēšanu uz eksistenciāliem jautājumiem, ka jādzīvo tik nost. «Pēdējā laikā es arvien vairāk tam piekrītu - ko mokies, dzīvo nost, tu esi, kāds tu esi, tavas mājas ir šeit, uz Zemes, un nebāz degunu tur, kur tev nevajag, Jo neviens jau neļaus ieskatīties tik tālu, cik gribētu. Ideāla doma - cilvēkam jācenšas dzīvot saskaņā ar sevi, vien tam varētu piemest klāt desmit baušļus, arī dažus kosmiskus teicienus par labām pozitīvām enerģijām, lai, dzīvojot nost, cilvēks pats gūtu baudu un radītu smalkās pozitīvās enerģijas. Man pašreiz arvien vairāk rodas pārliecība, ka tas ir pareizais ceļš. Vai meklējumi kādam ir vajadzīgi, ja tie ne pie kā nenoved, lai uzlabotu mūsu reālo dzīvi uz Zemes? Ja nodzīvosim dzīvi šeit, uz Zemes, vai pēc tam mēs kaut kur dzīvosim, vai mūsu dvēsele kaut kur pārcelsies, vai mēs reinkarnēsimies? Ja visu dzīvi būsim mocījušies, tikai cerot, ka pēc nāves sāksies labāka dzīve, bet ja nu tās nav? Un ja nu ir? Tāpēc jādzīvo nost pēc labākās sirdsapziņas, un tad - kas būs, tas būs.»
***
Arno HEINRIHSONS
• Arhitekts
• Dzimis 1951. gada 11. aprīlī latvietes un igauņa ģimenē
• Precējies, pieci bērni, pieci mazbērni
• Absolvējis Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras fakultāti (1975)
• Strādājis par arhitektu projektēšanas organizācijā Pilsētprojekts (1975 - 1983), LKM Restaurācijas birojā (1983 - 1987). Bijis LAS projektēšanas biroja Arhprojekts direktors (1987 - 1992) un reklāmfirmas Business Partner direktors (1992 - 2010). Kopš 2010. gada ir vides reklāmas konsultants aģentūrā SIA VB plus
• Projektējis sabiedriskās ēkas un savrupmājas Rīgā un Latvijā.
• Strādājis pie pieminekļiem un memoriāliem ansambļiem - Valkas brāļu kapiem, pieminekļiem, kas veltīti Voldemāram Irbītem, Kārlim Padegam, Paulam Valdenam u.c. (kopā ar arhitektu Jāni Dripi un tēlniekiem Artu Dumpi un Andri Vārpu)
• Hobiji: ceļojumi, sports, pasaules, cilvēces, reliģiju u. tml. rašanās un attīstība