Punka un Kilbloka: Grāmatu lasītāji ir varens spēks

Janvāra sākumā Neatkarīgā publicēja pērn Latvijā pārdotāko grāmatu topus, ko dažādos griezumos bija apkopojuši divi lielākie Latvijas grāmatu tirgotāji – Jāņa Rozes grāmatnīcu un Zvaigznes grāmatnīcu tīkli. Tajos bija acīm redzams intereses pieaugums par latviešu autoru grāmatām. Pēc šīs publikācijas lasītāji uzdeva jautājumu – kā to skaidro paši izdevniecību pārstāvji. Ja reiz savus topus bija publiskojušas Jāņa Rozes un Zvaigznes grāmatnīcas, tad tikai loģiski bija prasīt atbildi uz šo jautājumu attiecīgo apgādu vadītājām – Jāņa Rozes apgāda izpilddirektorei Renātei Punkai un apgāda Zvaigzne ABC vadītājai Vijai Kilblokai.

- Ja runājam gan par daiļliteratūru, gan praktiska satura grāmatām, pārdotāko grāmatu topi 2016. gadā kopumā un arī pa nedēļām uzrāda latviešu pircēju intereses pieaugumu tieši par latviešu autoru grāmatām. Par ko šī tendence liecina? (Arī jaunākajā JR topā ir septiņi latviešu autori, bet Zvaigznei - četri.)

Renāte Punka: - Interese par latviešu autoru grāmatām salīdzinoši strauji pieaugusi pēdējos piecos gados. Jau 2011. gadā grāmatnīcu tīkla Jānis Roze pirktāko grāmatu desmitniekā bija pietiekami daudzveidīgs vietējo autoru spektrs: Indras Sproģes Joka pēc alfabēts, Otto Ozola Latvieši ir visur, Armanda Pučes Ozo. Cilvēks uz ledus, Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda!.

Kopš tā laika pārdotāko pussimtā gandrīz katru gadu apmēram divas piektdaļas ir Latvijas autoru darbi. Ar ko tas skaidrojams? Vietējie praktisko grāmatu izdevēji ir krietni sasparojušies, prasmīgi izmanto ārzemju kolēģu pieredzi, nekavējoties aizgūst dažādas idejas, pārņem cerīgas tendences. Viņiem palīdz atpazīstamība blogeru vidē, tas, ka interneta portāli un prese labprāt izmanto viņu ieteikumus un labā dzīvesstila receptes.

Savukārt lasītāju interese par slavenu sportistu, aktieru un dziedātāju dzīves gaitām un karjeru jau ir visnotaļ noturīgs fenomens, kam nav traucējušas nekādas krīzes un satricinājumi. Vietējo autoru radītās daiļliteratūras popularitāti noteikti ir veicinājuši vairāki faktori: izdevniecībai Dienas grāmata kopā ar ieinteresēto autoru grupu veiksmīgi izdevās radīt intrigu ap romānu sēriju Mēs. Latvija. XX gadsimts, jo salīdzinoši nesenās vēstures tēma ir aktuāla, turklāt lasītājus interesē, kādu skatpunktu tad nu katrs no autoriem izvēlēsies. Ne visi romāni ir vienlīdz trāpījuši desmitniekā, taču kopumā interese par sēriju saglabājas ļoti noturīga. Turklāt valsts simtgades gaidas pašas par sevi jau rosina gan atkārtoti pievērsties agrāk radītiem darbiem, kā tas ir Melānijas hronikas gadījumā, kad grāmatnīcās atkal bija pieprasīta arī grāmata Veļupes krastā, gan caurskatīt un izvētīt dažādus vēstures aspektus, kā to dara virkne mūsu vēsturnieku un žurnālistu.

Labi iedibinātas tradīcijas un sava lasītāju auditorija ir Lauku Avīzes romānu sērijām, Zvaigzne ABC regulāri rīko konkursus jauno talantu atklāšanai. Nezinu, vai tā ir simtprocentīgi pozitīva tendence jeb interese par savu, nacionālo, tomēr skaidrojama arī ar globāli padrūmo gaisotni, taču šāda pievēršanās oriģinālliteratūrai pēdējos gados vērojama ne tikai Latvijā - par to stāsta gan Baltijas kaimiņi, gan skandināvu kolēģi.

Vija Kilbloka: - Spēcīgs impulss, iespējams, ir tas, ka masu mediji pēdējos gados ir pievērsuši vairāk uzmanības latviešu literatūrai un grāmatām. Īpaši nozīmīgs bija LTV projekts Lielā lasīšana, kas centās noskaidrot nācijas mīļāko grāmatu. Tad dažādu profesiju cilvēki publiski daudz runāja par savām mīļākajām grāmatām, atzinās, ka lasa, ko lasa, un dalījās pārdomās par lasīto. Kad beigās notika balsošana un cilvēki azartiski iestājās par latvisko, t.i., Kaķīša dzirnavām, tika atzīts, ka latviešu grāmata un latviešu rakstnieki latvietim ir vērtība.

Augstu vērtējamas arī bibliotēku programmas, kuru ietvaros notiek autoru vešana tautās vārda tiešā nozīmē. Dzīvajā kontaktā autors lasītājam kļūst mīļāks, tuvāks, cilvēciskāks - un līdz ar to viņa grāmatas lasīt kļūst interesantāk. Darbs ar lasītājiem ir ļoti nozīmīgs, un autoram tas ir jāveic, ja vien veselība to ļauj.

Vēl liela loma ir sociālajiem tīkliem un pašu autoru aktivitātei tajos.

- Kuri latviešu autori ir pieprasītāki, un vai jums ir kāda versija - kāpēc tā notiek un kāpēc tieši pērn?

Renāte Punka: - Dokumentālajā žanrā dominē vēsturnieki - stabils pastāvīgo lasītāju loks izveidojies autoriem, kuri raksta par Otrā pasaules kara notikumiem, to sekām un ietekmi uz mūsu sabiedrību. Aktīvs un lasīts ir Otto Ozols. Droši un nepārprotami savu nostāju pauda Vilis Vītols grāmatā Pārdomas par Krieviju. Šādu grāmatu rašanos nenoliedzami rosina pašreizējā situācija pasaulē.

Otrs virziens ir stāsti par spilgtām personībām - tādus lieliski pieprot Armands Puče, bet pērn ar grāmatu Brālis šajā jomā ļoti veiksmīgi startēja Jānis Porziņģis. Nekaitē arī mazliet skandalozas piešprices - Jūlija Krūmiņa autobiogrāfija no veikalu plauktiem pazuda vēja ātrumā. Uzmanību piesaista spilgtas personības - gada nogalē iznākušajai Jura Rubeņa grāmatai panākumi bija jau paredzami, autoram pūrā jau virkne veiksmīgu grāmatu, turklāt viņa reputācija sabiedrībā nodrošina arī plašu publicitāti, šķiet, Rubenis raudzījās mums pretī vai no visiem preses izdevumiem.

Arī daiļliteratūras jomā pārsvarā dominē ar vēsturi un nacionālo pašapziņu saistīti darbi, un sevišķi populāri tie kļūst, ja autoram izdevies uztaustīt kādu īpaši jutīgu stīdziņu, kas kopīga daudziem lasītājiem. Tad interese par grāmatu saglabājas ļoti ilgi. Spilgtākie šādu romānu piemēri ir Māras Zālītes Pieci pirksti, Noras Ikstenas Mātes piens, Jāņa Joņeva Jelgava 94, arī Māra Bērziņa Svina garša, kas turklāt pārtapusi arī teātra iestudējumā. Sērijas Mēs. Latvija. XX gadsimts gadījumā tā jau darbojas kā zīmols - zinu, ka daudzi apņēmušies izveidot visu šo romānu kolekciju, lai gan ne visi darbi vienlīdz tuvi sirdij.

Protams, izdodot latviešu autorus, izdevējs var rēķināties arī ar lielāku interesi no žurnālistu puses un bibliotēkām. Vietējo autoru vieglāk uzaicināt uz interviju, iztaujāt ne vien par grāmatu, bet arī par visdažādākajiem jautājumiem, reizēm pat par lietām, kas ar literatūru nekādi nav saistītas. Arī bibliotēkas labprāt aicina autorus viesos pie saviem lasītājiem, ar Kultūrkapitāla fonda vai pašvaldību atbalstu šīs iespējas pēdējos gados ir diezgan plašas. Pozitīvi ir tas, ka lielāko daļu šo grāmatu lasa dažādu gadagājumu cilvēki, atkal iespējams padiskutēt par izlasīto, kas nebūt nav mazsvarīgi.

Vija Kilbloka: - Pērn absolūtais līderis ir Juris Rubenis ar grāmatu Viņa un Viņš. Mīlestība, attiecības, sekss - četru mēnešu laikā kopš tās iznākšanas esam to drukājuši četras reizes un pārdevuši 15 tūkstošus eksemplāru, un izskatās, ka tā vēl nav robeža. Pirmais metiens bija drosmīgi pieci tūkstoši eksemplāru, un tos izķēra divu nedēļu laikā. Varētu domāt - nu kur vēl nobružātāka tēma kā par attiecībām -, bet šī grāmata sevī apvieno skatījumu vairākos līmeņos, būdama gudra, tā nepazemo lasītāju, tā ceļ viņu augšup un jaunā skatījumā parāda ikdienišķas lietas. Rubeņa darbam piemīt visas kvalitātes - literārā, akadēmiskā, emocionālā, filozofiskā un mākslinieciskā. Šīs grāmatas fenomenālie panākumi parāda būtisko: cilvēki grib lasīt - un meklē labu tekstu.

Interesantu niansi atklāja Gundegas Repšes iniciētais un vadītais divdesmitā gadsimta vēstures romānu projekts, kas ne vien izraisīja lasītāju interesi par attiecīgo vēstures posmu, bet arī ir apstiprinājums tam, ka, ja ir piešķirts kārtīgs finansējums un ir konkrēti definēts mērķis, latviešu rakstnieks spēj un ir ar mieru radīt romānu pēc pasūtījuma.

Mēs, Zvaigzne ABC, bijām praktizējuši darbu pasūtīšanu, bet tas vairāk attiecās uz enciklopēdijām, mācību grāmatām un praktisko literatūru. Tagad, redzot, ka rakstnieki var strādāt kā komanda un rakstīt pēc pasūtījuma, turklāt radīt labus darbus, domāju, ka privātie apgādi drošāk sadarbosies ar autoriem, pasūtot arī romānus.

Bet paralēli šai Divdesmitā gadsimta romānu sērijai, pēc pašu autoru iniciatīvas un bez valsts un sponsoru finansējuma, ir iznākuši arī daudzi citi vērtīgi vēsturiski romāni. Viļa Selecka romānu cikls par Latgales mežabrāļiem (Ardievas mežam un Memoranda mednieki), Toma Kreicberga Lopu ekspresis. Jau labu laiku vēsturiskajā žanrā sekmīgi darbojas Inguna Bauere. Vēl redzam, ka cilvēkiem ļoti patīk lasīt patiesus literārus cilvēkstāstus - tas ir žanrs, kurā pēdējās desmitgadēs talantīgi un ražīgi strādā Anna Skaidrīte Gailīte, kura gandrīz ik gadu uzraksta pa grāmatai. Viņa bieži raksta, kā saviem grāmatu varoņiem parādu atdodama, ar lielu pietāti, precizitāti un atbildības sajūtu. Ar romānu Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts panākumus pagājušajā gadā ir guvis arī rakstnieks Jānis Ūdris, jo viņa pētījums par kureliešiem, kas apzinājās sevi stāvam abpus abām naidīgajām okupācijas varām, ir izraisījis milzīgu interesi.

Ir fantastiski, ka žurnālisti, kuri jau tāpat ir ļoti noslogoti, pamanās vēl arī uzrakstīt lieliskas grāmatas. Arno Jundze un Dzintars Tilaks spējuši vienlaikus rakstīt gan pieaugušajiem, gan arī bērniem, īpaši azartiski pievēršoties puiku literatūrai - viņi tik sekmīgi dauzās tekstā, ka puikas tiešām lasa! Un Latvijas bērni vispār lasa daudz - gribētos domāt, ka tajā ir arī Zvaigzne ABC izdoto grāmatu nopelns.

Dokumentālo filmu triloģijas Šķērsiela autors Tālivaldis Margēvičs arī ir staigājis ar parāda sajūtu, viņam arī ir bijis tas urdošais nemiers, ka jāuzraksta, un jāuzraksta tieši Šķērsielas dēļ. Vēsturei jau ir visādas puses, un ne vienmēr visas ir pieņemts rādīt. Bet Margēvičs uz Oktobra revolūciju, GULAGu un latvieša Eduarda Bērziņa lomu tā veidošanā ir skatījies bez aizspriedumiem, veicot apjomīgus pētījumus. Un lasīt par latviešiem, kuri ir bijuši spēcīgas personības, kuri ir pārvaldījuši milzīgas teritorijas, noteikuši miljonu likteņus, ir interesanti. Ir vajadzīga rakstnieka iztēle, lai par ilgstošiem un vardarbīgiem juku laikiem radītu kaut cik saprotamu stāstu. Nav jau pilnīgi droši zināms, kas un kā tolaik notika, tikai liekot kopā mazītiņos izzinātos gabaliņus, kā izrakumos, kur no pāris lauskām jāmēģina salikt kopā trauku, veidojas laikmetīga aina, kādu to redzēja grāmatas varoņi. Un Margēvičam piemīt literārs talants, jo viņš ir spējis iztēloties un izdzīvot vienu no sarežģītākajiem divdesmitā gadsimta vēstures posmiem.

Savukārt gados jaunā rakstnieka Toma Kreicberga intriga ir viņa panākumi Amerikā, šī biznesa un banku vide ar latviešu puikas acīm. Līdz šim latvieša liktenis ārzemēs vairāk literatūrā skatīts melnstrādnieka acīm - Stroika ar skatu uz Londonu, Šampinjonu derība, Dzimtenīte. Kreicbergs iet savu ceļu arī tajā ziņā, ka raksta angļu valodā. Viņa otra grāmata, kura drīz tiks izdota arī latviski, - Cat king of Havana - vispirms iznāca ASV. Mēs viņam vēlam tādus pašus panākumus kā lietuvietei Rūtai Šepetis - kura, rakstot angļu valodā, baltiešu likteņus apraksta tā, ka tas uzrunā mūsdienu jauniešus ne vien ASV, bet arī visur pasaulē.

Jāuzsver, ka pēdējos gados ir notikusi pamanāma vīriešu atgriešanās literatūrā - ir daudzi, kas tieši šobrīd ir stabili pieteikuši sevi kā rakstnieki uz palikšanu! Māris Bērziņš un Guntis Berelis, Vilis Seleckis un Toms Kreicbergs, Aivars Kļavis, Tālivaldis Margēvičs, Dzintars Tilaks, Arno Jundze, Vladis Spāre, Ēriks Kūlis un citi - literatūrā sortiments līdz ar to kļūst daudzveidīgāks! Vairs nevar, kā pirms dažiem gadiem komentāros rakstīja anonīmie autori, pasacīt, ka latviešu literatūra ir saujiņa sieviešu. Tieši pēdējos gados rakstošo pulks kļuvis lielāks un tēmas paplašinājušās. Ir gan kārtīgi dēku romāni un vēsture, gan reālistiski romāni un fantāzijas darbi, arī detektīvi un pat izklaidējoši romāni - Zvaigzne vien pagājušajā gadā izdevusi vairāk nekā 20 (!) jaunu latviešu autoru romānu.

Pēdējos gados rakstniecībā panākumus guvušas arī vairākas jaunas autores - Linda Nemiera, Laura Dreiže, Dace Vīgante, Ilze Eņģele. Viņas ir spilgtas un interesantas.

- Kādas ir jūsu nākotnes prognozes?

Renāte Punka: - Viss liecina, ka vismaz tuvākajos gados interese par latviešu autoru rakstīto noteikti būs diezgan liela - vēl nav iznākuši vairāki vēsturiskās sērijas romāni, cik zinu, diezgan daudz interesantu ieceru dokumentālajā literatūrā saistītas ar valsts simtgadi. Vispār ir iepriecinoši, ka šajā digitālajā laikmetā grāmata joprojām ir pirmais, ko cilvēki nosauc, iepazīstinot ar iecerēm, kā saglabāt un dokumentēt kādas vietas, uzņēmuma, parādības vēsturi. Pēdējos gados jaunie un arī ne tik jaunie mākslinieki, literāti un citi ar grāmatniecību saistīti ļaudis aktīvi veido starptautiskus kontaktus, iesaistās dažādos projektos, cenšas izglītoties, smelties idejas, veidot radošus projektus jomās, kur vietējie autori līdz šim bijuši salīdzinoši kūtri. Ļoti ceru, ka lasītājus un pircējus iepriecinās daudz interesantu grāmatu. Tomēr priekā par latviešu panākumiem gribētu mudināt nešķirot grāmatas pēc to autoru tautības - galvenais jau tomēr ir lielisks saturs brīnišķīgā formā, daudzveidība tikai bagātina. Gluži objektīvu apstākļu pēc pilnīgi visu par visu jau tepat Latvijā nesarakstīsim un neizveidosim. Un par valsts kultūru un tās varēšanu spriež arī pēc tā, kādas grāmatas tiek tulkotas un pieejamas šajā valodā. Turklāt mums ir izcili tulkotāji, tāpēc galvenais - pēc iespējas vairāk lasiet latviski.

Vija Kilbloka: - Jau šobrīd jūtam to, cik svarīga ir rakstnieku audzināšana un izglītošana - esam arī paši izdevniecībā daudz darījuši šajā jomā. Ar prieku atzīmējam arī Literārās akadēmijas nozīmi, piemēram, Dace Vīgante ar lielisko (un arī kritikas novērtēto!) stāstu krājumu Ledus apelsīns literatūrā ienāca tieši caur Literāro akadēmiju. Tur kā darbaudzinātāja daudz darījusi Ieva Melgalve, kura arī pati pamanās teju ik gadu uzrakstīt pa romānam. Un, kā mēs zinām, kvantitāte parasti noved pie jaunas kvalitātes - literārais process ir kļuvis aktīvs.

Vienmēr esmu bijusi optimiste attiecībā uz grāmatām un lasītājiem. Lai cik drūmas tās prognozes savulaik nebūtu bijušas, nu ir skaidrs, ka grāmata pastāvēs arī nākotnē kā materializēts un labi organizēts papīra priekšmets, tā iespītējot fragmentētajai un virtualizētajai pasaulei. Grāmatu lasītāji ir varens spēks, cilvēki lasīs, pieprasījums būs - un mums, izdevējiem un autoriem, šis pieprasījums ir jāapmierina.