7. decembris Milānas Teatro alla Scala operteātrī ir īpaši svētki – pilsētas patrona Svētā Ambroza dienā tiek atklāta operas sezona. Šogad – ar Džakomo Pučīni Madama Butterfly tās pirmajā redakcijā, kādā savulaik komponists to veltījis tieši konkrētajam operteātrim.
Latvijas opermīļi šim notikumam sekoja līdzi īpaši rūpīgi tādēļ, ka iestudējuma režija tika uzticēta Alvim Hermanim un viņa komandai. Tiešraidē no Milānas operteātra 7. decembrī Splendid Palace kinoteātrī atmosfēra bija īpaši uzlādēta, pilna gaidu un cerību baudīt tādu mākslu, kāda tiek piedāvāta vienai no izlepušākajām operas publikām pasaulē. Tovakar piedzīvotais gan uz ekrāna, gan zālē rosināja uz pārdomām par operas kā mākslas žanra vietu mūsdienu sabiedrībā un kultūrā.
La Scala ir viens no slavenākajiem un arī konservatīvākajiem Eiropas operteātriem, kas turklāt visu laiku cenšas uzturēt savu īpašo statusu un tēlu. Ne velti tā ir viena no retajām skatuvēm, uz kuras iespējams piedzīvot dziedātāja izsvilpšanu pat visnotaļ atzīstama snieguma gadījumā. Un La Scala ir teātris, kur joprojām galvenā persona ir izrādes muzikālais vadītājs - diriģents. Šajā gadījumā pieredzējušais maestro Rikardo Šaijī, kurš atbildīgs gan par izcilo solistu ansambļa izveidi, titullomā pieaicinot urugvajieti Mariju Hosē Siri, Pinkertona lomā - amerikāni (ak, kāda ironija!) Braienu Imelu, Karlosu Alvaresu kā konsulu Šārplesu un Annalīsu Stropu kā Suzuki, gan orķestra sniegumu, gan arī uzskatāms par vaininieku Pučīni operas pirmās redakcijas izvilkšanai dienas gaismā.
No 2017. gada Šaijī būs teātra muzikālais vadītājs oficiālā amatā, un šī Madama Butterfly ir tikai uvertīra viņa pašuzstādītajam uzdevumam notraukt putekļus klasiskajam itāļu operrepertuāram, atklājot jaunā gaismā zelta repertuāru un iestudējot sen neiestudētas itāļu operas. Šaijī sniegums gandarī, vienlaikus liekot nopūsties par faktu, ka diriģenta loma 21. gadsimta operu iestudējumos nereti tiek nepelnīti atbīdīta otrajā plānā. Tomēr tik daudz kas operas iestudējumā atkarīgs no diriģenta meistarības, personības un spējas iedvesmot mūziķus un solistus. Alvja Hermaņa režija nepārsteidz, tā ir ļoti izturēta operas sacerēšanas laika garā, izskatās gandrīz kā mēģinājums rekonstruēt Rietumu pasaules aizrautību ar Austrumu kultūru estētiku un eksotiskumu. Netrūkst ne gravīru, ne kabuki teātra, ne ziedošu sakuru un ķiršu, ne sentimentālu Nagasaki līča ainavu. Allas Sigalovas horeogrāfijā, sevišķi Čo-čo-sanas un Suzuki plastikā, kustības ir smalki niansētas, plaukstu pozīcijas precīzas, roku valoda vien ir ko vērta. Ļoti liela loma ir tekstam, scenogrāfija, režija un horeogrāfija ir tam faktiski pakārtotas, piemēram, pirmā cēlienā sākumā spēles ar bīdāmajām sienām tieši atspoguļo pirmo Goro un Pinkertona duetu E soffito e pareti (Griesti un sienas).
Fakts, ka Marija Hosē Siri nogrimēta kā geiša, no vienas puses, līdz perfekcijai izpilda operas libreta prasības, taču televīzijas kameru tuvplānos rada dīvainu, pat grotesku efektu. Tāpat arī Annalīsas Stropas Suzuki un citu japāņu masku nēsātāji izskatās pēc lellēm. Citādības un arī rietumnieku stereotipu ilustrēšanai šis paņēmiens ir ļoti iedarbīgs un sasaucas ar Pučīni ieceri. Operas pirmajā redakcijā Pinkertons ir vēl šovinistiskāks nekā labi pazīstamajā versijā. Viņa pārākuma apziņa un ņirgāšanās par japāņiem ir daudz skarbāka. Skatītāju emocionāli atbruņo Čo-čo-sanas tēla interpretācija sociālā perspektīvā - viņa netiek izprecināta pret savu gribu. Tas ir viņas pārdomāts un apzināts solis, lai uzlabotu ģimenes materiālo stāvokli, tieši tādēļ libretā sekojošā drāma, kas saistās ar iedomāto ideālu sabrukšanu, ir daudz skaudrāka.
Šajā iestudējumā otrajā cēlienā Čo-čo-sana tērpusies melnā, rietumnieciskā ģērbā, joprojām saglabājot balto geišas seju un frizūru. Ļoti ilustratīva, baisi spocīga un reizē ļoti dziļi dramatiska metamorfoze, kas liecina par reālu civilizāciju sadursmi vienā cilvēkā. Patiesībā pirmajā redakcijā visos aspektos tēlu raksturi ir dziļāki, neviennozīmīgāki, dramatiskāki, un tas apbur visvairāk, tāpat kā nevainojamais solistu dziedājums un ansambļi. Pučīni dramatisms atveras iepriekš nedzirdētā muzikālā interpretācijā, atklājot tādas emocionālās nianses, kuras tradicionālajā versijā jau zaudējušas savu potenciālu aizkustināt skatītāju.
Daudz izvērstāka vokāli ir Suzuki loma. Hermanis iztur savu jau pazīstamo rokrakstu operā, režiju un scenogrāfiju veidojot kā dekoratīvu rāmi, kura ietvaros norisinās operas darbība, līdzīgi kā Trubadūrā vai Jenūfā. Atzīstamākais režisora veikums attiecas uz solistu treniņu aktiermeistarībā, panākot smalku tēlu psiholoģiju mīmikā, žestos un ķermeņa valodā, un visi solisti arī pilda uzdoto ar simtprocentīgu atdevi. Kristīnes Jurjānes kostīmi pēc Diviem Foskariem turpina uzvaras gājienu Milānā, šarmējot trenēto publiku ar smalkām detaļām (piemēram, vēdekļi, galvasrotas, obi jostas utt.), mākslinieciski augstvērtīgu un ļoti rūpīgu atdarināšanu, stilizāciju un nevainojamu izpildījumu.
La Scala iestudējumā Madama Butterfly ir mērķtiecīgi veidota kā konservatīva izrāde, kurai nav jāatspoguļo mūsdienu sabiedrība un tās nebūšanas. Muzikoloģijā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma operas un operetes šobrīd modē ir pētīt postkoloniālajā diskursā. Taču Hermani šajā operā vairāk interesē tieši tās tapšanas laikmeta koloniālisma pozīcija un tās izkāpinājums, piemēram, Pinkertona raksturā. Publika pat La Scala teātrī joprojām uz to reaģē tikpat aizkustinoši kā bērnu izrādē par Sarkangalvīti uz Vilku - tenors Braiens Imels saņem vien pieklājīgus aplausus, lai gan vokālais sniegums būtu pelnījis siltākas ovācijas. Toties Marijas Hosē Siri saviļņojums nav noslēpjams, balti grimētajai geišai pēc izteiksmīgā pašnāvības skata pār vaigiem rit īstas asaras, jo, nav noslēpums, Čo-čo-sanas loma ir viena no emocionāli smagākajām operas vēsturē. Kinoteātra zālē Rīgā saviļņojums raisa pat īstus aplausus, tik liels ir kolektīvā līdzpārdzīvojuma spēks kvalitatīvai operas izrādei.
Hermaņa faktoram ir gana liela loma plašākas latviešu publikas piesaistīšanā operas žanram, kad motivāciju apmeklēt operas izrādi kaut vai pastarpinātā formā sniedz mūsējo piedalīšanās iestudējuma veidošanā, taču režisora veikums šajā žanrā pēdējos iestudējumos nesniedz informāciju par viņa mākslinieciskajām ambīcijām.