VAKARA ZIŅAS: Dzintra Klētniece nosvin 70. jubileju un aiziet mūžībā
 
Dzejnieka Jāņa Akuratera muzejā tika izrādīta Dzintras Klētnieces organizētā starptautiskā monoizrāžu festivāla «Zvaigzne» izrāde. Pati organizatore toreiz bija laimīga un gandarīta par festivāla norisi. ©Ingrīda Punka

Ziemassvētku gaidīšanas laikā pārstājusi pukstēt aktrises un režisores Dzintras Klētnieces sirds. Tikai šā gada februārī teātra klubā «Hamlets» kolēģu lokā viņa nosvinēja 70. dzimšanas dienu. Pēdējā laikā aktrise uzturējās mājās, jo bija problēmas ar veselību, un piedalījās mazbērnu audzināšanā, kas viņai sagādāja milzu prieku. Viņa bija sākusi rakstīt grāmatu par savu raibo dzīvi un, lai arī bija slima, līdz pat pēdējam dzīves brīdim saglabāja lielisku humora izjūtu.

»Vakara Ziņas« pirms gada rakstīja, ka Dzintra Klētniece pilnībā nodevusies rūpēm par meitas Kristīnes Klētnieces-Sikas trijām atvasītēm. «Man ir viss, es tagad esmu laimīga. Es varu stundām ilgi runāties par saviem mazbērniem, un mani neviens nevar apklusināt. Laikam šo sarunu dēļ esmu daudziem apnikusi, un mani vairs dažās kompānijās neņem pretī. Esmu kļuvusi ļoti vienmuļa savās sarunu tēmās, jo par mazbērniem sāku un par mazbērniem beidzu. Liekas, ka visai pasaulei jābūt ārkārtīgi ieinteresētai par maniem trīs mazbērniem,» ar vecmāmiņas pienākumiem lepojās aktrise, kura no 2010. gada dzīvoja viena, jo dzīvesbiedrs Nauris Klētnieks atdusējās kapu kalniņā. Zīmīgi, ka arī režisors mūžībā devās tieši Ziemassvētku laikā 72 gadu vecumā. Nu abi dzīvesbiedri satiksies uz mūžības ceļa.

Dzintra Klētniece dzimusi 1946. gadā. Pabeigusi aktiermeistarības studijas, viņa bija Valmieras Drāmas teātra aktrise. Vēlāk savas teātra gaitas viņa turpināja Liepājas teātrī, kur strādāja arī viņas vīrs Nauris Klētnieks. Viņu abu zvaigžņu stunda bija 70. gadu beigas un 80. gadu sākums, kad N. Klētnieka režijā tapa E. Olbija «Kam no Vulfa kundzes bail» ar aktrisi Martas lomā, kas iemantoja skatītāju un kritiķu atzinību. Tikpat populāra un cildināta bija Dzintras Klētnieces atveidotā Alise F. Dirrenmata lugā «Spēlēsim Strindbergu», Vasiluca J. Druces «Laimes istabiņā» un Rašele M. Gorkija lugā «Vasa Žeļeznova».

90. gados Dz. Klētniece devās strādāt uz Daugavpils teātri, tomēr tur viņai neizdevās atkārtot Liepājas teātrī iekaroto skatītāju un kritiķu labvēlību.