Šveices rakstnieka Aleksa Kapī vizīte Latvijā sakrita ar viņa romāna Leons un Luīze iznākšanu apgādā Zvaigzne ABC. Pagājušajā nedēļā kopā ar tulkotāju Silviju Brici viņi abi tikās ar latviešu lasītājiem, un par šo pasākumu sociālajos tīklos bija lasāmas labas atsauksmes. Par to arī nav jābrīnās, Leons un Luīze ir pārsteidzošs romāns, kas aizrauj un ievelk savos tīklos pat rūdītus lasītājus. Par šo darbu, par literatūru un dzīvi saruna arī Neatkarīgajā.
- Sakiet, lūdzu, kas ir jūsu romāna pamatā - tā ir izdoma, vai esat ko līdzīgu vērojis dzīvē?
- Mana vectētiņa vārds no tēva puses bija Leons, un viņam bija draudzene Luīze. Ģimenē par to zināja visi, bet neviens nekad par to nerunāja. Kad biju mazs puika, bet vectētiņa nebija mājās un kāds vaicāja, kur viņš varētu būt - pieaugušie parasti atbildēja, ka viņš droši vien ir uz savas laivas Sēnā. Šī laiva bija mana vectētiņa noslēpums, viņš par to nevienam neteica, bet visi par to zināja. Tomēr, kad vectētiņš bija mājās, neviens par to nekad nerunāja un neko neprasīja. Iedomājieties, ģimenē visi zināja, kurā vietā Sēnā tā ir pietauvota, bet to neviens nekad nepieminēja! Vectētiņš bija padrūms cilvēks, viņa draudzene arī, visi zināja, ka viņam tāda ir. Tikai tad, kad vectētiņš nomira un baznīcā notika atvadu ceremonija, es šo sievieti ieraudzīju pirmoreiz. Tā ir mana romāna pirmā nodaļa, visi fakti, kas tajā pieminēti, vairāk vai mazāk ir notikuši patiesībā, tomēr es tos pasniedzu no savas iztēles skatījuma. Kurš gan var zināt, kā viss noticis, sevišķi ja šie notikumi risinājušies gandrīz pirms simt gadiem, kad mēs nemaz vēl nebijām dzimuši. Es biju tīņu vecumā, kad satiku šo sievieti pirmoreiz. Turklāt šī paaudze, kas bija pieredzējusi divus pasaules karus, ļoti maz runāja par savām emocijām, savu dzīvi, visu to, kam nācies iet cauri. Šīs lietas jau mēs tagad varam tikai iedomāties.
- Dzīve, kas izskatās tik vienkārša, reizēm ir daudz sarežģītāka, nekā spējam to iedomāties, vai ne? Tas, ko jūs teicāt, liek domāt, ka šī ir pietiekami biogrāfiska grāmata, bet vai varat raksturot to, ko pievienojāt no savas iztēles?
- Jā! Dzīve tiešām mēdz būt ļoti sarežģīta. Ja runā par iztēli - es atceros savu vectētiņu kā vecu, sirmu vīru. Redzēju viņa slepeno sievieti vienu reizi varbūt piecas minūtes. Pārējo es uzbūvēju pats. Rūpīgi vācu dažādus vēsturiskus faktus. Vēsturiskais pamatojums manā uztverē ir ļoti svarīgs un nozīmīgs. Ja atceraties vācu virsnieku, štandartenfīreru Knohenu šajā romānā, tā ir reāla persona. Viss, kas romānā saistībā ar viņu ir aprakstīts, ir vēsturisks fakts. Pat tas, ka Francijas nacionālā banka slēpa savas zelta rezerves kaut kur Āfrikas vidienē - tas arī ir fakts. Uz šiem faktiem es savā iztēlē radīju varoņu personiskos stāstus.
- Interesanti! Es šo romānu jau no paša sākuma, no brīža, kad Leons samelojās un kļuva par telegrāfista palīgu, lasīju kā vēsturisku romānu, labi saprotot, ka tas tomēr ir romāns, rakstnieka iztēle. Jums ir izdevies radīt apbrīnojami ticamu stāstu.
- Jā, man šķiet, ja raksti daiļliteratūru un stāsti stāstu, tam pilnīgi noteikti ir jāizklausās kā patiesībai. Tas ir ļoti svarīgi, lai lasītājs notic stāstam, kurš tiek stāstīts. Ja sēdi restorānā vai kādā krodziņā un stāsti kādu notikumu saviem draugiem, arī tad tu vienmēr dari visu, lai viņi šim stāstam noticētu. Neteiksi taču draugiem - klau, es jums te pastāstīšu baigi labo atgadījumu, bet neticiet tam, jo es to pats izdomāju. Pat šādā gadījumā stāsts ir jāpasniedz tā, lai tas izklausītos kā absolūta patiesība. Arī tad, ja tie ir vistīrākie meli. Pretējā gadījumā neviens taču tādus sadomātus stāstus negribēs klausīties. Tas ir ļoti svarīgi!
- Romāna Leons un Luīze gadījumā šī ideja absolūti nostrādāja. Es noticēju!
- Esmu priecīgs to dzirdēt.
- Es, protams, lasīju to latviešu tulkojumā, bet tulkotāja mums ir izcila. Romāna valoda ir ļoti vienkārša, stāsts arī ir ļoti vienkāršs, tas labi plūst, ir viegli uztverams. Sakiet, vai tas ir jūsu rakstības stils?
- Jā! Noteikti. Tas ir ļoti smags darbs, kamēr izdodas panākt to, lai stāsts plūstu tik viegli. Es saprotu šo jautājumu, jo man teica, ka esat rakstnieks un labi zināt, ka ir ļoti viegli rakstīt sarežģītā valodā. To var gandrīz jebkurš. Tomēr ir jāiegulda ļoti daudz darba, lai stāsts sāktu skanēt viegli un eleganti. Tajā ir savs skaistums, izstāstīt komplicētu stāstu visvienkāršākajā veidā, kāds vien ir iespējams, tā, lai tas neko nezaudētu no savas sarežģītības, bet vienlaikus lai būtu saprotams jebkuram. Valoda pati par sevi man nav nekāds avots. Man valoda ir dzinējs, kas ievietots romānā. Tas ir tas pats, kas mana auto motors. Kad es braucu, es taču nekad nedomāju par to, kā dzinējs darbojas. Tas vienkārši darbojas un viss. Neviens taču par to nedomā. Es sāku atcerēties par sava auto dzinēju vienīgi tad, kad tam ir radusies kāda ķibele. Tieši tāpat ir ar valodu. Kad raksti daiļliteratūru, valoda ir dzinējs, ar kuras palīdzību virzīt uz priekšu stāstu. Ja lasītājs sāk domāt par stāsta valodu, tad rakstniekam ar to tiešām ir problēmas un laiks par šo dzinēju padomāt, lai saprastu, kas ar to notiek.
- Tā ir laba teorija! Es tai labprāt pievienojos. Jūs savā romānā rakstāt par Parīzi. Darāt to vācu valodā. Pats dzīvojat Šveicē. Baidos, ka latviešu lasītājam varētu rasties jautājums - kāpēc šāds salikums?
- Te nu jāpaskaidro, ka man ir divas pases. Mans tētis ir francūzis, esmu dzimis Francijā, un viņa vecāki arī francūži. Pats dzīvoju apmēram trīsdesmit kilometrus no Francijas robežas. Dodos uz turieni ļoti bieži. Esmu Francijā reizi trijās nedēļās, tur dzīvo mani radi. Šī grāmata ir rakstīta vācu valodā, bet tā patiesībā ir franču grāmata, tas ir franču stāsts. Sešdesmito gadu Parīze ir manas agrās bērnības pilsēta. Vakar, kad tikos ar latviešu lasītājiem, es jau viņiem stāstīju kādu lietu. No rīta izgāju pirmajā pastaigā pa Rīgu un pēkšņi sajutos tik laimīgs.
- Vakar taču bija briesmīgs laiks!
- Jā! Visa tā migla un slapjums no gaisa. Bet gāju pa Rīgu un domāju, kāpēc esmu tik laimīgs? Kas par lietu? Un tad sapratu! Tā ir akmeņogļu apkures smarža. Tā taču ir manas agrās bērnības smarža, ko es atceros no Parīzes! Sešdesmitajos gados Parīzi taču galvenokārt apkurināja ar akmeņoglēm, tagad šis smārds ir pilnībā izgaisis, ogles jau sen neviens apkurē neizmanto. Jums te pāris vietās nosmaržoja, un tas bija tik patīkami. Šis ir lielisks piemērs tam, kā iekārtota un kā darbojas cilvēka atmiņa. Ieelpo kādu smaržu un sāc atcerēties! Man bija sajūta, it kā es ietu pie rokas savai vecmāmiņa, bet viņa taču nomira pirms piecdesmit gadiem. Skatījos jūsu jūgendstila mājas. Dažas no tām vēl joprojām ir nokvēpušas no ogļu apkures laikmeta. Tieši tāpat Parīze izskatījās manā bērnībā sešdesmitajos gados. Tā bija melna, nokvēpusi pilsēta! Mūsdienās tā ir balta, bet toreiz Parīze bija no akmeņogļu apkures nokvēpusi melna. Tā pēkšņi es Rīgā ieraudzīju un atcerējos savu bērnību.
- Jā, mums arī labu laiku neviens vairs neizmantoja apkurē akmeņogles, bet nāca krīze, un tā nav beigusies, cilvēki atcerējās par oglēm, jo tās ir lētas, kaut smaka un sodrēji no tām ir pamatīgi.
- Jā! Parīzē bija tāpat. Bet tad, kad pilsētā ienāk liela nauda, tas ne vienmēr ir labi. To droši var teikt par Parīzi, jo mani radi, mana ģimene vairs neviens nedzīvo Parīzē. Visi ir aizslaucīti kaut kur uz priekšpilsētām, jo Parīzē tagad valda internacionālais šiks, šie Kena un Bārbijcilvēki pūlas dzīvot centrā, bet francūžu tur tikpat kā vairs nav. Tas galīgi nav labi, ja naudas kļūst pārāk daudz.
- Pastāstiet labāk par savu bāru un to, kā strādājat par bārmeni!
- Jā, man pieder bārs, un es tajā strādāju par bārmeni. Ja runājam par lielu naudu, Leons un Luīze man ienesa lielus līdzekļus, jo romānu ļoti labi pērk. Es par to nopirku sev bāru. Dzīvoju mazā pilsētiņā. Lielās pilsētās ir tā, ka visiem ir pieejams viss, bet mazās pilsētās bieži vien nav nekā. Sapratu, ja manā pilsētiņā nav neviena paša bāra, man tas ir jārada pašam. Es nopirku vecu māju, tajā jau reiz bija spāņu bārs. Šī māja piederēja spāņu imigrantiem, bet viņi visi tagad ir projām, jo atgriezušies Spānijā. Nams bija izlikts pārdošanā, un es to nopirku. Pats pie bāra letes stāvu tikai pirmdienās, kad kārtoju visus rēķinus un darbojos kā bārmenis - pasniedzu apmeklētājiem stipros dzērienus un dažādas alus šķirnes. Pārējās dienās algoju darbiniekus, kas to dara, bet pirmdienās uz bāru nāk mani lasītāji, un es to augstu novērtēju.
- Vai viņi jums vaicā, kāpēc tajā un tajā lappusē rakstījāt to un to?
- Jā! Prasa arī to un uzdod visādus jautājumus. Tomēr liela daļa lasītāju ir neuzbāzīgi un pat pieklājīgi. Viņi cenšas uzstājīgi neblenzt uz manu pusi un dara to neuzkrītoši. (Smejas.) Dzer savu alu un pēc divām stundām pēkšņi izņem grāmatu un kautrīgi palūdz autogrāfu. Grāmatu lasītāji ir pieklājīgi un jauki fani. Tā nav tā publika, kas jūsmo par popzvaigznēm. Man nepatiktu, ja viņi mēģinātu ielauzties manā personiskajā dzīvē, nāktu uz manu māju, censtos fotografēt mani vai manu māju. Bet lasītāji izturas pieklājīgi.
- Tagad esat pazīstams, varat atļauties dzīvot mazā pilsētiņā, bet, kad sākāt rakstīt, vai jums bija viegli vai grūti iegūt atzinību? No malas raugoties, vācvalodīgajā un frančvalodīgajā grāmatu tirgū ir tik daudz labu un izcilu autoru, ka tā vien šķiet, vai tur vispār vēl kāds jaunpienācējs vajadzīgs.
- Man tiešām veicās jau no paša sākuma. Pirmo grāmatu izdevu pats par saviem līdzekļiem. Biju pārāk kautrīgs un nobijies, lai ietu un meklētu sev izdevēju. Es vēl tagad domāju, ka jaunam rakstniekam uzreiz tādu atrast ir gandrīz neiespējami. Bet man bija pietiekami daudz nekaunības, lai tomēr uzņemtos izdot savu grāmatu pats. Mūsdienās tas ir vienkārši. Man bija tāda liela soma. Tā es gāju savā pilsētā no viena restorāna un bāra uz otru un visiem uzplijos, vai jūs negribētu nopirkt manu grāmatu? Tikai par piecdesmit frankiem! Pēc tam man sāka zvanīt vietējie grāmatnīcu tirgotāji. Viņi teica - klausies, mums te cilvēki nāk un prasa tavu grāmatu, bet mums tādas nav, varbūt vari iedot desmit eksemplārus?
Mans vēstījums jaunajiem autoriem tāpēc ir šāds - ja centies kaut ko darīt, kaut kas arī notiek. Ja tu neko nedarīsi, nenotiks vispār nekas. Dari kaut ko, publicējies vienalga kur, nevis tikai dzīvo savā mazajā pasaulītē. Mani izdevēji atrada mani pēc šīm mazajām grāmatiņām. Tie bija viņi, kas piezvanīja man, nevis es piedāvājos viņiem. Tas ir svarīgi! Tā notiek reti. Gandrīz vai Holivudas cienīgs stāsts. Es biju veiksmīgs!
Sākt vienmēr ir ļoti grūti. Es, piemēram, nekad nespēju saprast, kā izdevēji spēj atšķirt labu stāstu no ne tik laba. Es nevarētu pateikt, kur ir atšķirība. Zinu tikai to, ko es pats jūtu - tas, ko daru, ir pietiekami OK, un cenšos darīt visu to labāko. Bet es nevaru pateikt, kas ir šī izcilā kvalitāte. Sportā, tur ir vienkārši, var izmērīt rezultātus, bet kā to izdarīt literatūrā? Pat kā lasītājs neviens jau reizēm nespēj pateikt, kāpēc kaut kas viņu vienā grāmatā uzrunā vairāk nekā otrā. Varbūt cilvēks šo neuzrunājošo grāmatu izlasīs pēc trīs gadiem vēlreiz un būs par to sajūsmā.
- Man reizēm šķiet, ka grāmata pēc publicēšanas sāk dzīvot pati savu dzīvi. Kādreiz tā ir veiksmīga, kādreiz ne visai, kaut autors centies darīt visu iespējamo.
- Grāmata, kad nopublicēta, paliek aiz muguras. Jā, man arī ir šī sajūta!
- Kā jūs pievērsāties rakstīšanai?
- Es sāku rakstīt stāstus, tiklīdz skolā apguvu alfabētu. Pirmajās klasēs.
- Tiešām negribējāt kļūt par policistu?
- Nē, es no mazām dienām gribēju rakstīt. Varbūt kādu ietekmi uz to atstāja fakts, ka piecu gadu vecumā mani vecāki izšķīrās. Es ar mammu, viņa ir šveiciete, pārcēlos uz Šveici, jo viņa bija skolotāja un viņas izglītības diploms netika atzīts Francijā. Mammai tāpēc pēc šķiršanās nācās atgriezties dzimtenē. Tā, protams, bija drāma! Puse ģimenes palika Francijā. Varbūt es mēģināju rakstot savākt kopā šīs sadrumstalotās pasaules daļas. Tā es kaut ko rakstīju, beidzu skolas, sāku mācīties universitātē. Studēju vēsturi un filosofiju. Tur gan profesori ilgi mani neizturēja. Es gribēju stāstīt stāstus tā, kā patika man. Viņi teica - nē, zinātnē tomēr ir savi stingri noteikumi, kā strādāt. Ilgi tas nevarēja turpināties. Diplomu nesaņēmu, studijas pametu un sāku rakstīt tā, kā pašam patika, un nekad neesmu šo faktu nožēlojis.
- Kā jūs rakstāt savas grāmatas? Vispirms visu stingri plānojat vai varbūt otrādi, ilgi nēsājat ideju galvā?
- Vispirms ir ideja. Tad es ar to nēsājos. Tā nu gan ir sajūta, kad ideja ir, bet nezini, kā to uzlikt uz papīra. Tīrās šausmas! (Smejas.) Es redzu, ka tas ir neiespējami, un tomēr domāju un domāju. Tā iet mēnešiem ilgi. Un tad vienu dienu - ir! Sāku no pirmās lappuses un rakstu visu secīgi. Pēc tam pārrakstu un pārrakstu. Neesmu vampīrs, nestrādāju naktīs. Esmu kā tāds biroja klerks. Agri no rīta paēdu, padzeru kafiju, kad ģimene aiziet uz darbu, ķeros pie rakstīšanas. Vakarpusē neesmu diezin cik radošs, varu nodarboties ar izpēti, darīt kaut kādas administratīvas lietas, bet neko vairāk. Visas labās idejas nāk no rīta.
- Garlaicīgs darbs!
- No malas skatoties, šausmīgi garlaicīgs un nogurdinošs! Īpaši, ja uz to palūkojas cilvēki, kas paši to nedara. Sēdi pie datora ekrāna, kasi pakausi, bet nekas nenotiek. Bet tas ir tik aizraujoši!
- Leons un Luīze, romāns par ko sarunājamies, tikai nupat izdots latviski. Kā jūs sarunas noslēgumā to raksturotu Neatkarīgās lasītājiem?
- Leons un Luīze pirmām kārtām ir mīlas stāsts. Šajā mīlas stāstā ir iejaukti trīs cilvēki, tomēr šis nav stāsts par nodevību un meliem. Gluži otrādi, tas ir stāsts par uzticību un cieņu. Par to, kā palikt kopā tik ilgu laiku, nezaudējot mīlestību. Man šķiet, mūsdienās tik ļoti atomos sašķeltajā sabiedrībā tas ir nozīmīgi - palikt kopā ilgu laiku. Tas glābj no vientulības, depresijas, dod dzīvei jēgu. Ja dzīvo tik ilgi ar kādu, tu radi savu stāstu, savu pasauli. Esmu precējies vairāk nekā divdesmit gadu, zinu, cik tas ir svarīgi.
- Izrādās, ģimene tomēr ir kaut kas, ko mums vajag arī mūsdienās?
- Tieši tā! Tas ir vissvarīgākais.
- Nevis precēties vienreiz un tad… piekto reizi.
- Tas ir kapitālistisks veids, kā censties vadīt un sakārtot savu dzīvi, kā padarīt to labāku, izvēloties sievu kā mobilā telefona modeli. Man ir labs mobilais, tagad būs labāks. Bet sieva taču nav nekāds telefons!
- Mums Latvijā ir joks par to, ka maina sievas kā automašīnas, vienmēr jaunāks un labāks modelis.
- Es pateikšu, kur ir starpība. Jauns auto tiešām ir jauns auto. Bet dzīve ir tikai viena. Tā ir ilūzija, ka ar jauno sievu dzīvi var iesākt no nulles. Šķiroties visa iepriekšējā dzīve tiek sadauzīta kā ar āmuru, bet, precoties no jauna, dzīve turpinās no tā punkta, kur viss iepriekšējais ticis sadragāts.
***
Alekss Kapī
• Šveices rakstnieks (1961), raksta vācu valodā, saņēmis virkni vācvalodīgās literatūras godalgu
• Romāns Leons un Luīze izdots vairāk nekā divdesmit valodās, latviski tulkojusi Silvija Brice
• Rakstniekam pieder bārs, un katru pirmdienu viņš tajā darbojas kā bārmenis