Šī sezona Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO) ir zīmīga ar spilgtiem koncertiem, kas ir gaidītas atkalsatikšanās ar kādreizējiem galvenajiem diriģentiem.
Oktobra beigās pie sava kādreizējā orķestra viesojās krievu maestro Vasilijs Sinaiskis, novembrī - Olari Eltss, kuram sadarbība ar LNSO izvērtās par nozīmīgu pakāpienu diriģenta karjerā. Koncerta programmā līdzās hrestomātiskajai Mālera Piektajai simfonijai, no kuras plašāka publika noteikti pazīs Adagietto no Viskonti filmas Nāve Venēcijā, par patīkamu pārsteigumu kļuva Santas Ratnieces vairāk nekā desmit gadus vecā skaņdarba Mirdzošā promenāde (Glittering promenade) Latvijas pirmatskaņojums. Tās pasaules pirmatskaņojums notika Berlīnes filharmonijā 2005. gadā. Par koncerta īpašo prieku kļuva kontrabasista Gunāra Upatnieka, kura pastāvīgā darbavieta jau kādu laiku ir Berlīnes filharmoniķi, atskaņotais Eduarda Tubina Kontrabaskoncerts.
Olari Eltss ir lielisks laikmetīgās mūzikas un 20. gadsimta klasikas interprets, kura smalkā muzikālā inteliģence ļauj Mālera monumentālajās partitūrās saredzēt ažūru trauslumu un juteklisku ekspresiju. Adagietto interpretācija iekļāvās zem desmit minūtēm, tuvojoties komponista iecerētajai hronometrāžai pretēji daudziem plašai publikai pieejamajiem ierakstiem, kur hrestomātiskais skaņdarbs, cenšoties īstenot Mālera doto tempu sehr langsam (ļoti lēni) nereti laika griezumā izstiepies pat gandrīz dubultā garumā, piemēram, tādu titulēto maestro kā Herberta fon Karajana un Klaudio Abado vadībā.
Santas Ratnieces Mirdzošā promenāde ievadīja koncertu kā smalka, dažādās orķestra krāsās mirguļojoša uvertīra, šķietami atšķirīga no komponistes vēlākā veikuma, kurā ir daudz vairāk kontemplatīvas apceres un daudz mazāk efektu. Tomēr tieši efekti un dažādie skārumi, negaidīta partiju daudzveidība un plašā orķestra tembrālo krāsu palete piešķīra šim opusam un visam koncertam kopumā svētku sajūtu. Prieks par komponistes drosmi vairāk nekā pēc desmit gadiem aktualizēt šo skaņdarbu vēlreiz. Eduarda Tubina Kontrabaskoncerts kā Baltijas mūzikas un mūziķu parāde, iesildoties Māleram, ļāva ieraudzīt diriģenta un solista augstas raudzes sadarbību interpretācijā, vēlreiz apliecinot to, cik bieži par zemu novērtējam kontrabasu kā soloinstrumentu. Gunārs Upatnieks neaizraujas ar virtuozitātes demonstrējumu, lai gan viņa tehnika to atļautu, viņa interpretācijā galvenā vietā ierādīta emocionalitātei un dziļumam. Tas mudina klausītāju līdzpārdzīvot, aktīvi piedalīties interpretācijā, nevis būt pasīvam vērotājam no malas.
Apmēram septiņdesmit minūtes garo Mālera Piekto simfoniju klausīties ir viegli. Tās dramaturģija nav sarežģīta, un fiziskais laiks, pavadīts šajā skaņdarbā, kļūst tīri nemateriāls. Īpašas ovācijas šoreiz pienākas orķestra mežragu grupai ar Artūru Šultu priekšgalā. Adagietto, protams, mirdzēja stīgas, patīkamā krāšņumā, bet bez pārspīlētas smeldzes, kas arī nereti degradē šo simfonijas daļu.
Māleru sabojāt ir ļoti viegli, un tikai reti prasmīgam diriģentam viņa simfonijas skan gaumīgi. Olari Eltss tāds ir. Un LNSO arī ir orķestris, kurš var. Vēl tikai vajadzētu, kā tajā vecajā anekdotē, ieliet baseinā arī ūdeni - uzbūvēt mūsdienu akustisko koncertzāli.