KULTŪRA: Maskava, Kunnoss, grāmatu kalni

Pagājušajā nedēļā atgriezos no Maskavas grāmatu izstādes non/fiction, kas Centrālajā mākslinieku namā šogad norisinājās jau astoņpadsmito reizi.

Interesei par šo pasākumu bija vairāki iemesli - pirmkārt, tās viesu valsts statusā uzstājās Lielbritānija, un izstādes Londona 2018 kontekstā, kur Latvija piedalīsies kā viesu valsts, bija svarīgi redzēt, kā līdzīgās situācijās rīkojas britu izdevēji. Otrkārt, tā bija iespēja tikties ar izdevniecības Russkij Guliver vadītāju Vadimu Mesjacu, kurš neilgā laikā sērijā Geografija perevoda publicējis sešas latviešu autoru grāmatas, lai piedalītos jaunākā izdevuma Jura Kunnosa dzejoļu krājuma Berestjanoj graaļ atvēršanā. Treškārt, bija svarīgi tikties ar latviešu diasporu Maskavā, lai saprastu, kāds ir viņu redzesloks kultūras un grāmatniecības jomā.

Non/fiction

Pretstatā Maskavas nepārredzamajiem plašumiem tradicionālā intelektuālās grāmatas izstāde izrādījās patīkami kompakta un aptverama. Tajā bija diezgan labi redzams, ka stāsts par Krievijas boikotu vismaz grāmatniecības jomā ir stipri pārspīlēts. Briti strādāja perfekti. Stenda darbinieki runāja lieliskā krievu valodā, rīkoja bezgala daudz dažādu semināru, kuros skaidroja Krievijai nezināmas britu izdevniecību darbības nianses, uz Maskavu tika vesti labi autori, kurus tur lika pie darba - uzstāties publikas priekšā. Ar baltu skaudību varēju vērot britu video priekšnesumu, ļoti mūsdienīgā stilā veidotas īsfilmas, kurās tika izspēlēta Šekspīra lugu esence. Labi aktieri, režisori un budžets droši vien pāris pilnmetrāžas latviešu spēlfilmu apjomā. Briti bija gatavi atbildēt uz jautājumiem, viņi Maskavā bija ieradušies strādāt - tas ir tas, uz ko latviešiem jābūt gataviem 2018. gadā, jo Londonas publika no mums sagaidīs tieši šādu attieksmi. Līdzās britiem sava pārstāvniecība šajā grāmatu tirgū bija Franču institūtam, Frankfurtes grāmatu mesei un citām Rietumu institūcijām. Savukārt viena no lielākajām zvaigznēm šajā grāmatu tirgū bija Vācijā dzīvojošais poļu rakstnieks Janušs Leons Višņev-skis. Viņš Maskavā prezentēja savu jauno stāstu krājumu un ņēmās pamatīgi. Ieeju vienā grāmatnīcā - Višņevskis tiekas ar lasītājiem. Ieeju otrā - pans Višņevskis pēc stundas tiksies ar lasītājiem. Atnāku uz grāmatu izstādi, ko es dzirdu? Tā atkal ir Januša Leona Višņevska balss! Divās dienās viņam bija vismaz piecas tikšanās, turklāt poli tik cieši ielenca viņa fanes, ka tā arī neizdevās piekļūt Višņevska kungam tuvāk un pajautāt, kad viņš brauks uz Rīgu. To gan tagad zinu - Višņevskis strādā pie jauna romāna.

Paši krievi ļoti aktīvi tirgojās. Līdzīgi kā pie mums Ķīpsalā, cenas, salīdzinot ar grāmatveikalu piedāvājumu, šajā tirgū bija krietni zemākas, tāpēc ļaudis pirka dažādus izdevumus un, priecīgi smaidot, stiepa smagas grāmatu kules - lasītāji visur pasaulē ir diezgan vienādi. Stendos islāma sludinātāji sadzīvoja ar ebreju izdevniecībām, diezgan kupli tika pārstāvēti Krievijas reģioni. Viena no vadošajām tendencēm bija akcents uz vēsturisko literatūru, kas nekautrējoties apgalvoja - lielā Krievzeme ir spēcīga lielvalsts. Šī līnija ļoti precīzi caurvija arī bērnu literatūras daļu, kas jaunajai paaudzei neuzkrītoši ieaudzina lepnumu par savu zemi. Šo skatoties, nācās uzdot sev jautājumu, kur gan ir profesionāli veidotas un aizraujošas grāmatiņas latviešu bērniem ar nosaukumiem - Vai pazīsti Latvijas teiksmainos varoņus? Kas uzcēla Latviju?

Lielākā novitāte bērnu literatūras stendos bija grāmatiņas ar īpašu bezmaksas aplikāciju. To lejupielādējot un pavēršot attiecīgo mobilo ierīci pret īpašām grāmatas ilustrācijām, zīmējumi ekrānā atdzīvojās. Ļoti liela daļa izstādes bija veltīta fantāzijas literatūrai un lasītāju grupai, ko Latvijā atzīst tikai bibliotekāri, - pusaudžiem. Pie mums diemžēl par nopietnu literatūru tiek uzskatīta tikai grāmatiņas skolas sākumposma bērniem un tad pieaugušajiem. Pa vidu kaut ūdens plūdi. Un tad jau arī nav brīnums, ka jaunie cilvēki nelasa. Latvijas literārā aģente Žanete Vēvere-Paskvalīni tirgū dibināja kontaktus ar Krievijas izdevējiem, kas pēdējo gadu laikā lielākoties bija zuduši. Viņa teica, ka aina izskatoties diezgan cerīga, jo interese par grāmatām esot. Kā tas attīstīsies, to, protams, rādīs laiks.

Latviešu diaspora

Tiekoties ar lielisko latviešu publiku Latvijas Republikas vēstniecības telpās, nācās secināt, ka nepieciešams pamatīgi aktivizēt literatūras un kultūras popularizācijas darbu tajās zemēs, kur mitinās mūsu tautieši. Interese par literatūras jaunumiem ir liela, tāpat kā vēlme lasīt grāmatas. Jautājumi bija šķietami vienkārši - kas šobrīd Latvijā tiek izdots, vai ir iespēja šīs grāmatas dabūt, vai tās ir nopērkamas elektroniskajā versijā? Tomēr šie vienkāršie jautājumi liek domāt, kā panākt, lai latvieši gan Maskavā, gan citur pasaulē varētu piekļūt pie latviešu literatūras. Faktiski jau ceļš ir tikai viens - ar to ir jāstrādā, ir jāved uz latviešu centriem mūsdienu autori un literatūra, jo ir taču tikai dabiski, ka, dzīvojot svešatnē, mūsu tautieši nespēj izsekot visiem jaunumiem Latvijā tik operatīvi, kā to esam pieraduši darīt mēs. Šī varētu būt joma, kur Latvijas Rakstnieku savienībai, neraugoties uz tās trūcīgajām iespējām, nāksies iesaistīties jau vistuvākajā laikā.

Krievu Gulivers

Izdevējs Vadims Mesjacs, ko Latvijā tikpat kā nepazīstam, ir ļoti interesanta un kolorīta persona. Fizikas zinātņu kandidāts, ilgi dzīvojis ASV, kur koordinējis dažādas amerikāņu - krievu kultūras programmas, atgriezies Maskavā, par savu dzeju un prozu saņēmis prestižas Krievijas literārās balvas - Buņina prēmiju, Bažova prēmiju, bijis krievu Bukera finālists. Pēdējo četru gadu laikā viņš izdevis sešas Latvijas autoru grāmatas. Sērijā iznākušas: Aleksandra Čaka Zerkala duši (2012), Mairas Asares Zona vņe vremeņi (2012) Ojāra Vācieša Ekslibris (2014), Devičij vinograd (13 latviešu dzejnieču izlase, 2014), Sergeja Moreino Ž kak popitka (2016) un Jura Kunnosa Berestjanoj graaļ (2016). Kad vaicāju viņam, kurš gan mūsdienu Krievijā interesējas par latviešu autoriem, viņš tikai norausta plecus un nosmaida. «Mēs neizdodam grāmatas lielās tirāžās. Lielajās grāmatnīcu ķēdēs tās neparādās. Reiz mēģināju, bet pēc kāda laika man atdeva atpakaļ neizpirktos eksemplārus. Tomēr šīs grāmatas pērk mazajās grāmatnīcās, kur tiek pārdota intelektuālā literatūra. Tirāžas nav lielas, bet tas arī nav mūsu mērķis. Labāk jau tad vajadzības gadījumā ir piedrukāt kaut ko klāt,» stāsta izdevējs, piebilstot, ka šis nav nekāds komercprojekts, bet gan darbs, kas saista domubiedrus, kuri mākslā meklē augstākas idejas.

Vadims Mesjacs gan atzīst, ka sākumā visi projektā iesaistītie darbojušies ar daudz lielāku entuziasmu. «Gadiem ejot, tas nedaudz apdzisa, tomēr tas ir tikai normāli, jo kas tad īsti ir krievu Gulivers? Ja atceries no grāmatas, Gulivers ir personāžs, kas paliek viņš pats, neraugoties uz to, kur nonācis. Vai milžu zemē, vai pie liliputiem, vai zirgiem. Arī mēs esam tādi, kādi esam, un darām to, kas mums šķiet svarīgi. Apstāties nedomājam, gluži otrādi, tagad ir ideja paplašināties - es atgriezīšos pie tā, ko pats jau kādreiz esmu darījis - amerikāņu autoru atdzejas, bet paplašināsimies arī tajā ziņā, ka sērijā izdosim arī tādu spēcīgu šokējošu īsprozu. Gribu tagad savākt feminisma rakstnieču, nē, ko tur slēpt, lesbiešu rakstītu spēcīgu tekstu krājumu, pēc tam ļoti ceru arī uz latviešu autoriem, labprāt ņemšu tos pretim.»

Jura Kunnosa dzejoļa krājuma atvēršanas svētki notika īpašā vietā, namā, kur dažādu grāmatu lasījumi risinājušies jau no 19. gadsimta un teju vai katra siena piesūkusies ar augstās literatūras garu un idejām. Vai Juris Kunnoss spēja publiku uzrunāt un cik lielā mērā? Šo rindu autoram, kā vienīgajam šajā pasākumā, kurš prot latviešu valodu un kuram tāpēc negaidīti un lielā uztraukumā nācās lasīt Kunnosa dzeju oriģinālā, par to grūti spriest. Publika tomēr klausījās un, manuprāt, ne jau bez pamata - Juris Kunnoss tomēr ir viens no spēcīgākajiem latviešu dzejniekiem pērnā gadsimta deviņdesmitajos gados.