Henrika Tamma vizīte Latvijā novembra vidū parādīja, kā Latvijā ir jāuzņem rakstnieki. Par godu autoram un viņa slavenajam varonim kaķim Nindzjam Timijam pa Latvijas ceļiem ripoja īpašs nindzju automobilis. Henriks Tamms ar mazajiem lasītājiem tikās pārpildītos sarīkojumos Gaismas pilī un Cēsīs.
Mākslas akadēmijā viņš stāstīja par savu darbību dizainā mūsu studentiem. Varētu par to nerakstīt, bet interneta vidē ar savu aprobežotību, komentējot notikušo, izcēlās daži mūsu provinciāļi, rakstot visādas kodīgas piezīmes. Tā gan bija liela izgāšanās, jo, visticamāk, viņi nekad nav turējuši rokās trīs apgādā Zvaigzne ABC latviski izdotās Henrika Tamma grāmatas par Nindzju Timmiju un nav skatījušies pasaulslavenās Holivudas filmas, kuru mākslinieks un koncepcijas dizaina autors ir Henriks Tamms. Bet viņa portfolio ir iespaidīgs. Tajā ir Šreks, Kungfu Panda. Nārnijas hronika, Tarzāns, Vīri melnā 3, Trollis, Gforce. Rakstnieks un filmu mākslinieks dzīvo starp darbiem Zviedrijā un Losandželosā, pats gan teic, ka šī dzīves veida dēļ joprojām esot bez savas ģimenes. Tomēr ceļošana Henrikam Tammam, visticamāk, bijusi ierakstīta zvaigznēs.
- Esmu dzimis Zviedrijā, bet jau apmēram trīs gadu vecumā mana ģimene pārcēlās uz Āfriku, jo tētis strādāja palīdzības programmās Tanzānijā, kas bija saistītas ar lauksaimniecības sistēmas attīstību un transporta lietām. Pēc tam mēs dzīvojām Pakistānā, kur viņš darbojās Volvo pārstāvniecībā, kas tirgoja autobusus. Tur tētis piedalījās sabiedriskā transporta sistēmas attīstīšanā pilsētās. Pēc tam viņš pārcēlās uz Peru. Tā mēs ceļojām līdzi tētim.
- Katra jauna vieta ir nepieciešamība meklēt jaunus draugus, kas ne vienmēr ir tik vienkārši.
- Jā, tā ir! Bet tagad es vērtēju šos gadus kā lielu dārgumu, un esmu pateicīgs par pieredzi, ko tie man deva. Cilvēki, ko es satiku, mani ietekmēja, un tas atstāja iespaidu uz manu dzīvi un arī zīmējumiem.
- Kas jums bija vispirms - zīmējumi vai rakstīšana?
- Zīmējumi! Zīmējumi bija vispirms. Ar to es sāku savu karjeru, un tā ir mana pamatnodarbošanās arī tagad. Sāku rakstīt tikai pirms apmēram desmit gadiem - dažus īsos stāstus, vēl šo to. Šī nodarbošanās man pašam darīja lielu prieku un ļoti patika, tas bija kaut kas jauns, pārmaiņa pēc ierastā.
- Trīs dienas esat Latvijā, kā jums šeit gāja?
- Es satiku daudz bērnu! Man allaž patīk aprunāties ar saviem lasītājiem, paspiest roku. Šis kontakts man pašam daudz dod un ir svarīgs, es gribu dzirdēt viņu viedokļus. Tāpēc vienmēr meklēju iespēju tikties ar lasītājiem. Bērnu domas un jautājumi parasti ir tik interesanti.
- Bet ko jums prasīja studenti Mākslas akadēmijā?
- Varēja redzēt - viņi ir labi sagatavojušies. Prasīja par manu darbību Losandželosas filmu industrijā, par karjeru dizaina jomā, jautājumu bija daudz, studenti bija ļoti zinātkāri, un viņus tas tiešām interesēja.
- Kā jūs izgudrojāt savu varoni Nindzju Timiju?
- Tas ir īpašs stāsts. Viss sākās Pekinā. Man bija sarunāta tikšanās ar draugiem. Mēs to priecīgi atzīmējām, sēžot uz jumta un cienājoties ar torti. Vieta bija pasakaini skaista. Tā nu es uz jumta ēdu torti un ieraudzīju šo kaķi. Viņš nāca pa jumta kori, kāpa pāri visām tām caurulēm, kabeļiem un kam tik vēl. Tas bija kaķis klaidonis, kurš nevienam nepiederēja. Tā nu es viņu tur cienāju ar torti, un viņš to ēda un ēda. Nākamajā dienā iegriezos vienā skaistā Pekinas rotaļlietu veikalā. Tas nebija vienkāršs veikaliņš, jo tur tirgoja arī 200 gadus senas ar rokām darinātas rotaļlietas. Fantastiski skaistas! Šie divi notikumi manā prātā saslēdzās, un tā radās ideja šim stāstam. Vispirms, protams, doma nobrieda galvā.
Man pašam toreiz nemaz tik labi neklājās. Brālis saslima, viņam atklāja vēzi. Nācās atgriezties Zviedrijā, palīdzēt viņam, būt kopā ar ģimeni un viņa bērniem. Vispirms šo stāstu, toreiz vēl dažas lappuses, parādīju brāļa bērniem. Tad man bija intervija, kur to pieminēju. Un izdevēji ieinteresējās, gribēja, lai parādu, bet es teicu - man jau nav ko rādīt, ir tikai pāris lappušu. Tad aizbraucu uz mēnesi uz Itāliju. Dzīvoju pie Komo ezera. Tas laiks bija grūts, bet es uzrakstīju šo stāstu un iedevu izdevējam. Tā faktiski šī ideja, kas sākumā radās, lai uzmundrinātu brāļa bērnus, pārtapa grāmatā. Uzrakstīju pirmo, otro un trešo grāmatu, būs arī ceturtā, zīmēju ilustrācijas, kas ir tas, ko protu darīt.
- Tātad šajā gadījumā vispirms bija teksts?
- Jā, teksts tapa pirmais. Protams, man ir visu varoņu skicītes, uzmetumi, tas palīdz rakstot, bet pamatā bija doma uzrakstīt labu stāstu.
- Obligātais jautājums. Vai jums pašam ir kaķis?
- Nē! (Smaida.) Man nav kaķa! Man vispār nav mājdzīvnieku, bet es ar tiem esmu uzaudzis un zinu, ko tas nozīmē.
- Kas, jūsuprāt, ir laba stāsta noslēpums? Kāda ir jūsu versija par to?
- Jā! Grūts jautājums… Tas, kā es to jūtu… Man šķiet, ka ir vajadzīgs varonis, ar kuru lasītājs var viegli identificēties. Liela nozīme bērnu grāmatās ir sižetam, tam, kā pasniedz notikumus. Te vienmēr jāmēģina izdomāt kaut ko viegli uztveramu, nebijušu. Vismaz es tā cenšos darīt.
- Nindzja Timijs jūs padarījis par pasaulē slavenu bērnu rakstnieku. Kā jūtaties šajā lomā?
- Nezinu, vai esmu slavens, bet esmu laimīgs par to, ka Timijs sasniedzis lasītājus tik ātri, ka šīs grāmatas izlasa tik daudzi bērni. Es to cenšos pieņemt ar lielu pazemību.
- Jums taču vēl nav pienākusi tā stadija, par ko daži rakstnieki, rakstot grāmatu sērijas, joko, ka varoņi tiem esot tā apnikuši, ka vēlētos visus nožmiegt?
- (Smaida!) Nē, man tā vēl nav. Man patīk šī kompānija, par kuru rakstu, un atkal satikties ar viņiem ir ļoti jauki. Patiesībā es rakstīšanu joprojām izbaudu.
- Kas bija jūsu elki bērnībā - vai Čaks Noriss?
- Nē! Man vienmēr paticis lasīt. Astrida Lindgrēne bija mans elks, es viņas grāmatas varēju lasīt un lasīt. Par Brāļiem Lauvassirdīm vēl tagad domāju, ka tā ir izcila grāmata. Lasīt par nāvi, nabadzību un visām tām lietām vienpadsmit gadu vecumā - tas bija kaut kas! Patiesībā Astridas Lindgrēnes grāmatas mani ļoti ietekmēja. Pēc tam nāca ilustrētās fantastikas sērijas grāmatas. Es varēju stundām raudzīties šajos zīmējumos, censties tos atdarināt. Arī tagad diezgan daudz lasu. Mani interesē, kā rakstnieki būvē savus stāstus. Piemēram, Nils Geimens.
- Jūs pieminējāt, ka gatavojaties rakstīt vēl vienu grāmatu par Timmiju, bet vai nav vēlmes sākt kādu grāmatu ar citiem varoņiem, varbūt rakstīt kaut ko pavisam citādu nekā līdz šim?
- Jā, par Timmiju noteikti būs vēl viena - ceturtā - grāmata. Un arī piektā būs. Vēlos pabeigt vienu grāmatu, kas domāta vecākiem bērniem, - tās auditorija varētu būt divpadsmitgadīgie. Tas būs nopietnāks stāsts, varoņi nebūs nekādi dzīvnieciņi, viss notiks mazā Amerikas pilsētiņā. Tur būs gan fantastika, gan piedzīvojumi. Redzēs, cik šī grāmata būs veiksmīga. Man padomā ir arī citi stāsti, spoku stāsts, stāsts par mazu puiku, kam piemīt īpašas spējas, un viņa māsām, bet tas pagaidām ir tikai ieceru līmenī.
- Pastāstiet, lūdzu, par savu darbošanos Holivudā! Diezin vai Latvijā ir daudz cilvēku, kas saprot, ko nozīmē būt, piemēram, par filmu koncepcijas dizaineru.
- Es pabeidzu mākslas koledžu Losandželosā (Art Center College of Design) un sapratu, ka gribu strādāt ar filmām. Vēl mazs būdams, domāju, ka labprāt darbotos lielajā studijā DreamWorks, jo tā man šķita kaut kas īpašs, bet iznāca, ka ar lielu aizrautību strādāju televīzijā un cītīgi veidoju savu portfolio. Tad man aģents piedāvāja: ir viens projekts - divas nedēļas pastrādāt ar DreamWorks. Es teicu - labi, lai notiek! Sākumā piedāvājums tiešām bija tikai divas nedēļas! Viņi man parādīja dažus savus iepriekšējos konceptus - ēzelīti, briesmoni. Šī filma bija Šreks! Es sāku zīmēt, un galu galā divas nedēļas pārauga divos gados ar Šreku un deviņos gados DreamWork studijā. Man ļoti patīk filmu dizainera darbs, kad jāzīmē pirmie attēli, kurus pēc tam dod cilvēkiem, kas no tiem attīsta scenāriju.
Pirmā spēlfilma, pie kuras strādāju, bija Nārnijas hronika. Tas bija ļoti aizraujošs darbs vairāku gadu garumā. Man vajadzēja vizualizēt šīs filmas pasauli. Vispirms bijām tikai daži cilvēki, pēc tam atbalstītāji iedeva naudu un veidojās filmas komanda, kurā katrs cilvēks zināja, kas viņam jādara. Tā šis projekts auga aizvien lielāks un lielāks.
- Bet kurš pašam ir vistuvākais no šiem lielajiem Holivudas projektiem, kuros nācies piedalīties?
- Es varētu saukt vairākus, bet laikam jau jāatgriežas pie Nārnijas hronikas, kaut vai tāpēc, ka tur daudz kas notika pirmoreiz. Nu kaut vai tas, ka vajadzēja braukt uz Jaunzēlandi. Tā ir fantastiska vieta jau pati par sevi. Tur tika filmētas kauju ainas. Lai to visu izdarītu, tika iesaistīta komanda, kurā darbojās tūkstošiem cilvēku. Galvenā bāze atradās vairāku stundu brauciena attālumā no vietas, kur notika filmēšana. Dzīvojām un strādājām konteinernamiņos, tur risinājās visi nepieciešamie darbi. Man pretī dzīvoja filmas režisors. Uz filmēšanas laukumu lidojām ar helikopteru, mans uzdevums bija, piemēram, uzzīmēt šos kauju skatus un pēc tam pārliecināties, vai tos pēc šiem zīmējumiem iespējams uzfilmēt tā, kā tas nepieciešams filmai, jo šos kauju skatus pēc tam veda atpakaļ uz Losandželosu, lai apstrādātu un pievienotu tiem nepieciešamos specefektus.
- Kas ir jūsu hobijs?
- Man īsti nav tāda hobija. Var teikt, ka mans darbs ir mans hobijs, bet daudz laika pavadu arī lasot. Vēl man patīk skatīties Formula 1 sacensības, interesējos par auto, labprāt lasu arī auto žurnālus, laikam tāpēc, ka šī pasaule ļoti atšķiras no tās, kurā dzīvoju es. Nāku no Zviedrijas, arī hokejs man patīk. Protams, pats arī slidoju, bet vairāk gan vēroju hokeju pa televizoru. Es vienmēr skatos pasaules čempionātu, kad spēlē Zviedrija. Zinu arī, ka Latvija spēlē labi.
- Kā raugāties uz savu nākotni - paliksiet filmu industrijā, pāriesiet tikai uz rakstīšanu?
- Es domāju, ka centīšos palikt filmu industrijā un turpināšu arī rakstīt. Rakstīšana gan paņem aizvien vairāk laika, un domāju, ka tā arī būs turpmāk, jo man ļoti patīk radīt stāstus. Savukārt filmās es varu zīmēt, radīt dizainu un visas tās lietas, kas pēc tam pārsteidz cilvēkus.
- Jūs esat daudz ceļojis, radoši strādājat, bet dzīve ir dzīve, - ko jūs sakāt par bēgļu problēmu, no kuras tagad nevar noslēpties nevienā valstī?
- Smags jautājums. Tā ir izšķiršanās starp to, ko domājam, un to, ko darām. Es domāju, ka šīs lietas turpināsies un nemainīsies. Tās varētu kļūt tikai ļaunākas. Ir grūti palīdzēt visai pasaulei. Man ļoti nepatīk tas, kas notiek tagad, - šis jauno populistu un nacionālistu vilnis, Trampa ievēlēšana.
***
Henriks Tamms (1972)
• Zviedru rakstnieks, filmu mākslinieks un dizainers
• Bērnību pavadījis Tanzānijā, Pakistānā, Peru
• Pabeidzis Losandželosas Art Center College of Design
• Strādā par animācijas filmu mākslinieku un spēlfilmu vizuālālās koncepcijas dizaineru. Darbojies filmās Šreks, Kungfu Panda. Nārnijas hronika, Tarzāns, Vīri melnā 3, Trollis, Gforce u.c.
• Sarakstījis un ilustrējis trīs bērnu grāmatas par Nindzju Timiju:
Nindzja Timijs un ceļojums uz Sansoriju, Nindzja Timijs un baltā pērtiķa noslēpums, Nindzja Timijs un nozagtie smiekli. Tās kļuvušas par internacionālu bestselleru un šogad izdotas arī latviešu valodā, tulkotāja Rute Lediņa