Godinot Eduardu Smiļģi viņa 130. jubilejā, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā atklāta viņa mazmeitas Adriānas Vīgneres personālizstāde Teātris laika telpā, reizē atzīmējot arī pašas 30. dzimšanas dienu, kas būs 29. novembrī. Izstāde būs aplūkojama līdz 23. janvārim.
«Ideja par šo izstādi radās jau 2012. gadā, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, - ka savu nākamo lielo personālizstādi varētu veltīt vectēvam Eduardam Smiļģim. Tā šī ideja arī realizējās, un par to man jāsaka liels paldies gan Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadībai, īpaši profesoram Jānim Siliņam - par man doto iespēju, gan manam pasniedzējam profesoram Kristapam Zariņam, kurš man ļoti daudz ir iemācījis,» saka Adriāna Vīgnere, uzsverot, ka izstādē ir viņas atmiņas par vectēvu - domas, pārdomas, vīzijas.
«Tas ir stāsts par viņa dzīvi no brieduma gadiem cauri laika telpai mūžībā. Es piedzimu viņa simtgadē, diemžēl nekad viņu neesmu redzējusi, bet, pateicoties gan tām atmiņām, ko man stāstīja mamma [Eduarda Smiļģa meita Aija SmiļģeVīgnere] un ģimene, gan tām liecībām, kas saglabātas sabiedrībā, man ir radies savs priekšstats, un es savu vectēvu patiešām sajūtu,» apgalvo jaunā gleznotāja, piebilstot, ka viņai nav grūti iztēloties, kāda bija vectēva dzīve, kā viņš jutās. «Turklāt mana mamma ir ļoti līdzīga manam vectēvam - viņai arī piemīt teatrāls šarms, vērīgs skats uz apkārtējo pasauli un iekšējs gara cildenums. Laikam tāpēc man nebija grūti - skatos uz mammu un varu iedomāties, kāds bija vectēvs.»
Adriāna Vīgnere stāsta, ka ne tikai viņas vectēvam, arī viņai pašai vismīļākā ir zilā krāsa, īpaši ultramarīns, tādēļ izstādē ir viena īpaša glezna, kas ir dāvana Eduardam Smiļģim dzimšanas dienā, kuru gleznojot viņa izmantojusi pēc renesanses vecmeistaru receptēm no zilā lazurīta pusdārgakmeņa iegūtu dabisko ultramarīnu. «Un otra dāvana - līdzās tradicionāliem lielformāta darbiem - ir mani neregulārās formas darbiņi, atmiņu mākonīši, kas tapuši ilgu radošu eksperimentu gaitā, apvienojot ierasto eļļas glezniecības tehniku ar laikmetīgu formu, un kas iezīmēs arī manu turpmāko radošo darbību, uz kādu laiku atvadoties no tradicionālā četrstūru gleznu formāta.»
Izcilā režisora, aktiera, Dailes teātra dibinātāja Smiļģa mazmeita jau skolas gados izcēlās ar labām aktieriskām dotībām, ieguva pirmās vietas daiļlasīšanas konkursos. «Jā, vēlme izteikties man vienmēr ir bijusi, bet kaut kā jau no bērnības mans ceļš tik konkrēti gāja glezniecības virzienā, ka šķiet: tā bija lemts,» saka Adriāna Vīgnere. «Man ļoti patīk skatuves māksla, patīk teātris, arī mūzika. Mans otrs vectēvs ir Leonīds Vīgners, un arī man muzikalitāte ir iedzimta. Jā, ir bijusi arī doma iet mūzikas ceļu, tomēr glezniecība uzvarēja - ar to, ka mana kaislība ir krāsa un tās dotās iespējas. Līdz ar to es esmu ļoti laimīga, jo glezniecība ir visneatkarīgākā, visbrīvākā no mākslām. Tai piemīt brīvības šarms, kāda nav nevienā citā mākslā. Gleznotājs pats sev nosaka laiku un telpu, kad strādāt.»
Taujāta, no kurienes viņā ir «gleznošanas gēns», māksliniece atteic, ka vectēva dēls Zigurds Smiļģis, viņas mammas pusbrālis, arī bijis gleznotājs, savā laikā ar izcilību pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, bet viņš kara laikā pazudis. Savukārt Adriānas brālis Gints, Eduarda Smiļģa mazdēls, ir būvinženieris. «Starp citu, vectēva pirmā profesija arī bija būvinženieris, un manī arī ir mīlestība uz arhitektonisko skaidrību - gleznošanā tā man palīdz izteikt domas,» piebilst talantīgā jaunā gleznotāja.