KULTŪRA: Leonīda Vīgnera bagātīgais mantojums

Atzīmējot Leonīda Vīgnera 110. jubileju, Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) saņēmis dāvinājumā lielu daļu šā ievērojamā latviešu diriģenta un komponista arhīva: notis ar visām atzīmēm un pierakstiem, skaņu ierakstus, grāmatas un daudzas citas vērtīgas lietas. To bija vēlējies pats L. Vīgners – lai viņa mantojums būtu pieejams Latvijas tautai.

RMM nonācis vairāk nekā 10 000 vienību, un, kā atzina muzeja direktore Iveta Ruskule, šī dāvana nozīmē lielu diriģenta ģimenes, kas ilgus gadus glabājusi šo mantojumu neskartu, uzticību. «Visas šīs lietas pauž stāstu, kas mums jānodod tālāk, ne tikai tās tehniski jāuzglabā,» preses konferencē, kas veltīta lielajam dāvinājumam, uzsvēra I. Ruskule.

Tēva vēlēšanās

Tā bijusi Leonīda Vīgnera vēlēšanās: viņa mantojumam jākļūst sabiedrībai pieejamam, apliecināja viņa meita Daina Vīgnere. Pārcilājot un ceļot laukā no skapjiem un plauktiem visu, ko tēvs, 62 gadus dzīvojot Bruņinieku ielas 22. namā, sakrājis, viņa pārdzīvojusi to īpašo sajūtu - it kā vēlreiz tiktos ar viņu. Atklājusies arī mīļpapucīša, kā ģimenē viņu dēvējuši, romantiskā personības puse. Daina esot pārliecināta, ka tēvs būtu priecīgs, uzzinot, ka viņa mūža krājums ir nonācis īstajās rokās. Liels paldies esot sakāms muzejam un ekspertiem, kas veselu gadu veltījuši krājuma izvētīšanai. Tas tiešām bijis pamatīgs darbs: daļu L. Vīgners gan pats sakārtojis pa tēmām, bet materiāls bijis tik apjomīgs, ka vēl šobrīd tam nav pielikts punkts.

Radoša nekārtība

Diriģenta vedekla Aija Vīgnere atklāja, ka jau pirmajā reizē, ciemojoties profesora Vīgnera mājā, radusies deja vu sajūta, kas saistījusies pašai ar savu bērnību - grāmatu labirinti, klavieres, mākslas priekšmeti. Pat lauru vainags pie sienas. Tāda nekārtīgi radoša vide, ļoti garīgi uzlādējoša. Jau tad manījusi un, gadiem ejot, vēl vairāk pārliecinājusies, ka Vīgneru ģimenē viss ticis arhivēts un sašķirots. Lietas, kas raksturojušas ikdienu ar tās svarīgajiem un mazāk svarīgajiem notikumiem. Spēja novērtēt lietu būtību, tajā pašā laikā nebija liekas izrādīšanās ar mantu. Nu liela daļa vīratēva krājuma nonākusi arī A. Vīgneres mājās - blakus viņas vīra, komponista Ivara Vīgnera mantojumam, un nu jūtoties garīgi dāsni apdāvināta. Mulsinoši gan bijis skatīties uz tukšo dzīvokli - tajā nebija vairs nekā no vēsturiskās elpas. Vien parasts miteklis, bez jebkādas garīgās klātbūtnes. Liela pateicība pienākoties Dainai: viņa vienpersoniski paveikusi visu lielo šķirošanas darbu. Abi ar dēlu nereti redzējuši, cik nogurusi viņa bijusi - pat atvestajām pusdienām nepieskārusies, vien ar pāris cepumiņiem iztikusi. A. Vīgnere piebilst, ka Daina nav gribējusi Bruņinieku ielas 22. namā veidot memoriālo muzeju. Varbūt vajadzējis gan, jo nav jau runa tikai par vienu cilvēku, bet par veselu dzimtu, kas devusi tik daudzas radošas personības.

Atlasīta neliela daļa

Muzikoloģei Inesei Žunei, kura savulaik spēlējusi izcilā diriģenta vadītajā orķestrī, šis gads pagājis Leonīda Vīgnera zīmē. No sākuma uz Bruņinieku ielas dzīvokli kā eksperte devusies reizi nedēļā, tad divreiz, un tad jau teju katru dienu, lai atlasītu to, kas tālāk dosies uz muzeju. Tā tiešām bijusi īpaša sajūta būt vietā, kur tik ļoti samanāma profesora klātbūtne. No visa apjomīgā kultūras slāņa (ap 200 000 vienībām), kas tur gulēja neskarts, diemžēl tikai daļa nonāca muzejā, norādīja arī muzeja eksperts Dzintars Gilba. Grāmatas vien bija 22 lielās, 2,5 metrus augstās kaudzēs. Protams, bija lietas, par kurām uzreiz bija skaidrs, ka tās nonāks RMM krātuvē. Par dažām gan nācies palauzīt galvas - kas tās tādas? Lūk, mazā zaļā kastītē ieraudzījuši tādu kā piramīdu. Vai kaut kas ar armiju vai masoniem saistīts? Nē, izrādījies, ka tā ir daļa no Ministru kabineta balvas.

Unikālas lietas

Taču patiesībā visu dāvinājumu varot nosacīti sadalīt grupās. Pirmkārt, mēbeles - no tām muzejā nonācis atpūtas krēsls un stāvlampa. Otrkārt, dokumenti. To klāsts ir ļoti bagātīgs: piemēram, veidlapa, kas apliecina, ka Vīgners sācis strādāt operā par suflieri bez atalgojuma. Treškārt, fotogrāfijas. Tās atklāj daudz nezināmā diriģenta dzīvē. Bilde, kur Leonīds redzams Vīgneru Ernesta veidotajā bērnudārzā Maskavā. Te Leonīds un dzīvesbiedre Aina uz ielas. Te, diriģējot armijas vīru kori. Māsas Beatrises plastikas ansamblī. Ceturtkārt, programmas. Piektkārt, mākslas darbi. Ir pat saglabājies unikāls zīmējums, ko Leonīds darinājis 11 gadu vecumā, un tas atklāj lielas dotības arī šajā jomā. Arī vēlākos gados šur un tur izpaudies zīmētāja talants - tas redzams arī uz pavēles, ar kuru L. Vīgners tika padzīts no simfoniskā orķestra. Viens no šīs pavēles iniciatoriem P. Jerāns uz jau apdzeltējušās lapiņas pārtapis par aunu. Sestkārt, notis. Kompozīcija, kas tapusi astoņu gadu vecumā Maskavā. Ir notis, kas dāvātas ar veltījumiem. Tās nākušas arī no Leo Bleha, kura asistents Vīgners tolaik bijis. Lūk, Marģera Zariņa veltījums Leonīdam un viņa talantīgajam dēlam Ivaram. Un kur tad vēl kolekcija ar paša gādātajām notīm. Visur, kur profesors braucis, pircis pirmām kārtām notis, kas padomju laikā bija liels deficīts. Jo īpaši vērtīgas ir tās, ko papildina paša diriģenta pieraksti.

Rakstītais vārds

Septītkārt, grāmatas. Diriģents ļoti augstu vērtējis vārda spēku. Viņš uzskatīja, ka vispirms nāk vārds, pēc tam melodija. Ne velti pie Raiņa dzeju krājuma katrā lapā pierakstītas notis vai tonalitāte. Citur tā palikusi kā skice, bet daļa pārtapusi par dziesmām. Kora dziesmām ir daudz versiju. Ir daudz liecību, kā tās tapušas. Astotkārt, korespondence. Tā ir milzīga bagātība: vai ap 2000 vēstuļu, telegrammu, zīmīšu. Viņa vēstuļu draugu lokā bija ap 250 cilvēku no Latvijas un padomju republikas radošo personību vidus. Te ir gan Imanta Kalniņa rakstīta pateicība, gan Lūcijas Garūtas pārdomas par skaņdarbiem. Telegrammās var izsekot tam, kā rīkotas koncertprogrammas - kad nebija pieejamas modernās tehnoloģijas, to vietā pa visām PSRS malām skrēja telegrammas. Vēl noteikti arī jāmin skaņu ieraksti un daudz kas cits. «Patiesībā visu izstāstīt nav iespējams, un mūs vēl gaida milzīgs darbs,» rezumēja Dz. Gilba. Viņš izteica cerību, ka arī studenti un zinātnieki vēlēsies pie šā materiāla strādāt, rakstot maģistra un doktora darbus, tāpēc viss profesora devums būs dzīvs arī turpmākos gadus.

***

VIEDOKĻI

Arvīds BOMIKS, muzikologs:

- Man savulaik bija tas gods ar Leonīdu Vīgneru kopā strādāt Mūzikas akadēmijā. Viņš bija ļoti strādīgs - jau astoņos no rīta darbā. Arī prasīgs: visas partitūras jaunajiem diriģentiem bija jāiemācās no galvas. Nebija nekādas atkāpes nevienam. Interesanti, ka viņam ļoti patika spēlēt šahu. Bija vesela kompānija, kam tā bija aizraušanās. Reizēm noskanēja zvans uz nodarbību, bet partija vēl nav pabeigta. Taču visam pāri bija mūzika, tā bija pirmajā vietā. Pārējais viss bija pakārtots, dažubrīd arī cilvēciskās attiecības. Varēja būt pašerps, un kāda asara vienai otrai meitenei arī izsprāga, taču ne ļauns. Tas bija darba dēļ, lai panāktu labāku kvalitāti, nevis lai izgāztu savas negatīvās emocijas uz kādu.

Arvīds KLIŠĀNS, mežradzinieks:

- 1953. gada novembrī sāku strādāt Radio orķestrī, kur viņš bija galvenais diriģents. Tos norādījumus, ko viņš man deva, es arī saviem studentiem liku aiz auss: sākot ar to, kā jāuziet uz skatuves. Jā, tika arī man pa kādam skarbākam vārdam, bet pēc tam vienmēr pienāca klāt starpbrīdī un teica: «Re, kā mēs labi šito iztaisījām.» Nesen Radio Klasikā dzirdēju Leonīda Vīgnera tautas deju ierakstu, kura tapšanā arī es piedalījos. Uzreiz atausa atmiņā viss, kas ar diriģentu kopā spēlēts. Vēbera Concertino mežragam. Skrjabins. Šodien muzeja darbinieki rādīja arī Riharda Štrausa partitūru, kuru pats biju izgatavojis un kuru lietoju dzīvajos ierakstos, kas kādreiz Latvijas Radio tika praktizēti. Viss Vīgnera mūžs bija mūzikā. Pat Mūzikas akadēmijas bufetē sēžot, rokas kustējās tā, ka, šķiet, viņš jau kaut ko savās domās diriģēja.