Man šķiet, ka šīm divām grāmatām Latvijā tagad noteikti būs daudz vairāk piekritēju nekā tad, kad tās tika izdotas pirmoreiz, pirms gadiem padsmit. Televīzijas spēks mūsdienu pasaulē dara savu, un pēc seriāla Donna Leona. Komisārs Gvido Bruneti noskatīšanās, šo krimiķu lasītāju skaits tikai vairosies, tiklīdz kopā saslēgsies divas šķietami nesavienojamas lietas – skaistā ekrāna bildīte ar Venēciju un grāmatas vāks ar Detektīvu kluba sērijas logo.
Amerikāniete Eiropā
Amerikāņu rakstnieces Donnas Leonas (Donna Leon) dzīves stāsts ir pietiekami interesants tajā ziņā, ka Montklērā (Ņūdžersija, 1942) dzimusī kundze savu lielāko dzīves daļu pavadījusi Eiropā, turklāt apmēram trīsdesmit gadu - tieši Venēcijā. Viņa bijusi angļu literatūras profesore Merilendas Universitātes Eiropas koledžā, tad strādājusi amerikāņu militārajā bāzē Vičencā, bet no 1989. gada pievērsusies tikai rakstīšanai un dzīvo mazā ciematiņā Šveicē. Varbūt tieši šā iemesla dēļ komisāra Bruneti sērijas kriminālromāni nešķiet amerikāniski, tā ir vistīrākā Eiropas literatūra. Romāni par Bruneti dēkām ir tulkoti vairāk nekā trīsdesmit valodās, tomēr, ņemiet vērā, autores noteikums ir tāds, ka šie darbi nevar tikt tulkoti itāliešu valodā, lai kā lūgtos Itālijas izdevēji. Kāpēc tā? Neprasiet!
Bruneti sērija ir nesusi Donnai Leonai vairākas literārās godalgas, kādas pasniedz šā žanra autoriem. Rakstniece par tiem saņēmusi arī savulaik prestižo Kriminālromānu rakstnieku asociācijas Zelta dunci, balvu, ko pasniedza līdz 2005. gadam. Savukārt izdevums The Times viņu ierindojis starp piecdesmit labākajiem kriminālromānu autoriem pasaulē. Šādi topi, protams, gulstas uz žurnālistu sirdsapziņu, tomēr tie ir pietiekami daiļrunīgi. Jāpiebilst, ka Donna Leona raksta ne tikai krimiķus par brašo commissario, viņa ir arī atzīta muzikoloģe un izdevusi vairākās grāmatas šajā jomā.
Pilnīga nejaušība
Protams, ka arī šis ir gadījums, kad vispirms bija vārds. Komisārs Bruneti pirmoreiz pie lasītājiem ieradās 1992. gadā romānā Death at La Fenice, kurš nupat iznācis arī atkārtoti latviski ar tādu pašu nosaukumu Nāve La Fenice teātrī. Pati Donna Leona kādā senā intervijā The Telegraph atzinusies, ka savulaik kriminālromānu rakstīšanai pievērsusies pavisam nejauši, jo bijusi jauna un nopietna dāma, kas cītīgi pētījusi 18. gadsimta romānistus, studējot Indiānas universitātes doktorantūrā. Visticamāk, viņa arī kļūtu par akadēmisku pētnieci, taču tad pilnīgi nejauši nācis piedāvājums kopā ar draudzeni aizbraukt uz Romu, «jo divatā taču nekas slikts ar jaunām dāmām nevar notikt». Šis brauciens mainīja Donnas Leonas dzīvi, savukārt jau Eiropā kāds pazīstams diriģents ieteicis viņai pamēģināt rakstīt krimiķus. Šā ierosinājuma rezultātā tapis romāns Nāve La Fenice teātrī. Šo darbu, lai gan tas ticis publicēts, pati autore ne par ko īpašu nav vērtējusi un norakstījusi zaudējumos. Tā bijis līdz brīdim, kad romāns negaidīti ticis nominēts un pēc tam arī saņēmis Suntory literāro balvu Japānā. Pēc godalgas iegūšanas nācis līguma piedāvājums no lielā apgāda Harper Collins par vēl divu romānu izdošanu.
No šādiem līgumiem autori nemēdz atteikties. Rezultātā brašais commissario tvarsta slepkavniekus nu jau divdesmit piecos romānos, bet divdesmit sestais klajā nāks 2017. gadā.
Skaistie skati
Ideja par seriāla Donna Leona. Komisārs Gvido Bruneti ražošanu iešāvās galvā TV kanāla ARD producentiem, un filmas nonāca uz konveijera 2000. gadā. Līdz 2013. gadam ir uzņemtas 20 epizodes, tomēr, spriežot pēc visa, tā gluži nav sērijveida filmu štancēšana un ražošana notiek ne bez Itālijas tūrisma aģentūras un Venēcijas pilsētas atbalsta. Interesanti, ka pēc pirmajām četrām filmām tika nomainīti aktieri, kas tēloja galvenās lomas - komisāru un viņa sievu - Joahims Krols un Barbara Auere. Ūve Kokišs un Jūlija Jēgere parādījās piektajā sērijā Nāve La Fenice teātrī, ko, starp citu, pavisam nesen demonstrēja Latvijas Televīzija.
Tomēr jāsaka, ka Donnas Leonas grāmatas ir viens, bet seriāls kaut kas nedaudz cits. Pirmkārt, jau jebkurš romāns ir krietni biezāks par to, ko var parādīt vienā seriāla daļā, tāpēc neizbēgama ir attiecīgā sižeta saspiešana, kas reizēm varbūt nemaz nav slikti, jo padara darbību spraigāku, bet citreiz to vienkāršo. Seriāla veidotāji, upurējot šo to no teksta, ir piešķīruši tā varoņiem daudz vairāk gaisīguma un smaidu sejās. Neapgalvošu, ka grāmatā trūktu humora, bet ekrāna varoņi to izgaršo, īpaši jau epizodēs, kur sarunājas Bruneti un Pata. Otrkārt, romānu noskaņa reizēm nav tik bilžaini vilinoša (tas tomēr ir krimiķis), kāda tā ir seriālā, kas vairāk gan atgādina nevainīgu pastaigu pa Venēcijas pastkartīšu vietām. Droši vien katrs, kurš kaut reizi bijis Venēcijā un iemīlējies šajā Itālijas pērlē, skatoties sērijas par komisāru Bruneti, ik pa brīdim sauc - arī es tur esmu bijis! Kā nu ne, ja filmā Bruneti tiekas ar saviem izmeklēšanas avotiem Svētā Marka laukuma kafejnīcās un restorānos, ja ūdens taksometri pārvietojas pa skaistākajām lielā kanāla vietām, bet tiltiņi izmeklēti īpaši gleznaini. Par Bruneti kunga dzīvokļa terasi nemaz nerunāsim, tā iekombinēta īstā palazzo vienā no skaistākajām Venēcijas vietām, un varu tikai minēt, cik dzīve šajā pilī Bruneti kungam maksātu patiesībā - droši vien to varētu atļauties vien kāds arābu naftas magnāts. Patiesībā, jau paņēmiens pārvērst filmu par kādas valsts vai pilsētas pastkartīti nav nekas jauns - Eiropā šāds kino tapa jau divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados. Tipiskas skaisto skatu filmas ir, piemēram, daudzās komēdijas ar franču aktieru Pjēra Rišāra, Luija de Finesa piedalīšanos. Sevišķi tad, ja to darbība kaut mirkli pārceļas uz Itāliju. Bet ko lai dara - skati tur tiešām ir skaisti. Iespējams, tas arī ir viens no Donnas Leonas romānu sērijas panākumu avotiem. Rakstniece stāsta par Venēciju, kuru mīl, liekot šajā vidē darboties attapīgam komisāram, kam pietiek spēka atrisināt pat vismīklainākās slepkavību vietas. Pievienojot šai receptei krietnu šķipsniņu stereotipu par itāļu dzīvesveidu un saulē karsētas eksotikas, iegūstam aizraujošu kriminālsāgu, ko ne velti tulko tik daudz valodās un pārvērš seriālā. Jāpiebilst, ka grāmatnīcu jaunums ir ne tikai Nāve La Fenice teātrī, bet arī romāns Viena taisnība visiem, kas vēsta par šausminošu slepkavību Venēcijas militārajā akadēmijā.