KULTŪRA: Dzintars, kas dzimis Rožu laukumā

«Pabeidzu Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolu, diriģentu nodaļu, un skaidri sapratu, ka manī ir lielāka vilkme organizēt darbu tiem, kas vēlas atrasties uz skatuves, tātad – sapratu, ka mans aicinājums ir menedžments,» teic Baiba Bože, Liepājas pašvaldības kapitālsabiedrības Lielais dzintars valdes priekšsēdētāja.

Viņa kultūras laukā strādājusi gan Siguldā, gan Rīgā, tomēr atgriezusies dzimtajā Liepājā. Tagad viņa atzīst, ka Liepāja viņu pārņem arvien vairāk, iespējams, tas arī tāpēc, ka darbs koncertzālē Lielais dzintars patiesībā kļuvis par dvēseles darbu. Lielā dzintara koncertu un pasākumu grafiks jau piepildīts nākamajam gadam, tas top arī Latvijas simtgadei, un Liepāja arvien košāk iezīmējas kā Latvijas mūzikas sirdspilsēta.

Koncertzāle sestdien svinēs gada jubileju, un Baiba Bože mirdzēs līdz ar Lielo dzintaru.

- Ja nebūtu Lielā dzintara, droši vien būtu grūti atgriezties Liepājā?

- Visdrīzāk, jā. Bet nu jau būtiski var pamanīt, kā attīstās pilsēta, šeit ir sakārtotas lietas, kas jebkuram cilvēkam svarīgas: te ir infrastruktūra, te ir intensīvas kultūras norises - koncertdzīve un teātris, vari atpūsties, vari būt pie dabas, un tas viss ir piecu minūšu gājiena attālumā. Piemēram, tikko Lielajā dzintarā rādījām Viestura Kairiša filmu Melānijas hronika, zālē bija vairāk nekā 700 skatītāju. Vajag būt īpašai izjūtai, lai saprastu: šis projekts realizēsies pilnībā vai tieši otrādi - nerealizēsies tā, kā gribēts? Pavasarī bija kino projekts, un apmeklētāju skaits svārstījās ap simtu - tas bija Eiropas kino. Rīgā nereti redzu, ka kinoteātra zālē sēž ap desmit skatītāju...

- Kad sākāt strādāt Lielajā dzintarā?

- Decembrī apritēs divi gadi, kopš vadu Dzintaru. Bet janvārī būs trīs gadi, kopš es vispār strādāju Dzintarā - tātad laikā, kad tas tikai tapa. Atceros, pāļi bija sadzīti, un mīnus pirmajā stāvā bija ieliets betons. Mūsu uzdevums bija domāt, kā jauno koncertzāli apmeklētājiem izveidot ērtu un funkcionālu. Mēs īrējām vienu telpu Liepājas latviešu biedrības namā, tā bija Dzintara darbinieku pirmā darba vieta. Var teikt, ka Lielais dzintars ir dzimis Rožu laukumā, kur atrodas biedrības nams. Pērnā gada augustā, kad koncertzāli nodeva ekspluatācijā, pārcēlāmies uz šejieni. Sākumā bija savādi, ka vairs nav nekādu nožogojumu un koncertzāle ir gatava, lai uz to nāktu cilvēki...

- Kādas bija sajūtas pirms pērnā gada spožā atklāšanas koncerta? Kā bija pēc tam?

- Mācoties no citu koncertzāļu pieredzes, atklāšanu bijām ieplānojuši pakāpeniski. Tāpēc arī sajūtas vērās vaļā pakāpeniski. Vispirms ar trīs koncertiem ieskandinājām kamerzāli, kur piedalījās mūzikas skolas jaunie talanti, Liepājas Simfoniskā orķestra solisti un kamersastāvi, kā arī galvenie viesi - Berlīnes Filharmonijas orķestra stīgu kvintets. Divas nedēļas vēlāk ar Rēzijas Kalniņas monoizrādi atklājām eksperimentālo skatuvi, bet 6. un 7. novembrī atklājām Lielo zāli. Visemocionālākais atklāšanas mirklis, šķiet, bija Bēthovena 9. simfonijas episkais fināls Oda priekam Liepājas Simfoniskā orķestra un 160 koristu izpildījumā. Biju apžilbināta arī no Berlīnes filharmoniķu snieguma - ne tikai no profesionalitātes, bet arī no cilvēciskā siltuma, kas plūda no mūziķiem. Un tad, kad dzirdēju mūsu izcilās operdziedātājas Marinas Rebekas koncertu, guvu pārliecību, ka Lielā dzintara zāle viņai ir kā radīta. Pārdzīvojumu kolekcijā nācis klāt arī baleta iestudējums: Tartu laikmetīgā baleta trupa izpildīja Džordža Geršvina Pusnakts Parīzē, un tas bija necerēti lielisks sniegums. Geršvins pie mums atgriezās arī ar pirmo operas koncertiestudējumu Liepājas mākslas foruma ietvaros - ar Porgiju un Besu, ar spožiem solistiem, ar Viestura Kairiša veidotu režiju un scenogrāfiju. Kad Aivars Hermanis kopā ar Kasparu Zemīti un Mārci Auziņu spēlēja akustisko ģitāru trio, es sēdēju balkonā un skatījos uz viņiem pa diagonāli - man atlika aizvērt acis un baudīt. Līdz manai apziņai atnāca katra niansētākā skaņa.

- Vai viss kopā nešķiet tāds kā brīnums - Lielais dzintars, atgriešanās Liepājā?

- Brīnums sākās jau tad, kad Dzintara vietā bija vēl tikai būvbedre. Kādreiz tur bija kinoteātris, tādēļ tagad ir prieks, ka kino tomēr nav izzudis. Brīnumainas bija pārvērtības, vērojot, kā tavu acu priekšā izaug koncertzāle. Prieks, ka pašvaldība jau laikus saprata, ka viss tapšanas process jāfiksē, tāpēc tika uzlikta filmēšanas kamera, un nu mēs aptuveni trīs minūtēs varam apskatīt un izdzīvot šo procesu. Pašā sākumā, vēl paliekot viesnīcā pa nakti, mēs varējām vērot, kā tumsā dzirksteļo metināšanas aparāti. Zinot, ka drīz būs spāru svētki - viens atskaites punkts, tad sāksi gatavot koncertus, un tu domā - kā būs, vai spēsim iekļauties laikā? Visas dienas saslēdzas kopā vienā lielā, svarīgā mehānismā. Jā, brīnumi tiešām notiek.

- Tāpat kā ar Robertu de Niro?

- Jā, arī tā! (Smejas). Ja mēs dzīvē ejam, atvērti notikumiem, ja nesēžam tikai savā iedomātajā amata tronī, ja nenoslēdzamie sevī, tad viss ir iespējams. Toreiz, kad aizbraucu uz Venēciju, kur notika kinoindustrijas cilvēku darba pasākums, mūs izmitināja uz salas, no kuras ar kuģīti ceļojām uz pilsētu. Vienā no pieturām kuģītī iekāpa slavenais aktieris Roberts de Niro. Mūsu acis satikās, un mēs amerikāniskā stilā pat pārmijām dažus vārdus. Ja tu esi atvērts brīnumiem, tad tie arī notiek. Brīnums bija arī tas, ka nokļuvu atpakaļ Liepājā. Tagad man jātver kultūras lauks ļoti plaši un stratēģiski, vienlaikus spējot sarunāties ar valsts institūcijām, kas dod atbalstu, ar pašvaldību, ar māksliniekiem, ar menedžmentu.

- Drosme arī ir vajadzīga.

- Protams! Bet nav laika domāt - cik būsi drosmīga vai bailīga. Turklāt tā ir milzīga atbildība - vadīt tik liela mēroga kultūras centru. Nereti tas ir ļoti smagi. Iespējams, vīrietim būtu vienkāršāk - uzsit dūri galdā, un lieta darīta...

- Sieviete tāpat ir stiprāka arī bez dūres sišanas uz galda... Bet, ja runājam par repertuāru, vai ir iespējams, ka uz jūsu koncertzāli atbrauc, piemēram, Zukero vai kvartets Il Divo?

- Un ja nu nākamgad? Jo notiek necerētas lietas. Vēl pirms gada mēs pat nesapņojām, ka operdziedātāja Kristīne Opolais savā jau trīs gadus uz priekšu aizņemtajā grafikā apsvērs iespēju iegriezties Latvijā. Tādus necerētus projektus mums palīdz realizēt domubiedri, Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonds, līdzīgi arī Marinu Rebeku vēlreiz atvedīs cits fonds - koncertaģentūra Laba mūzika. Būs arī Ričards Klaidermans. Tā ir pareizi izvēlēta taktika. Mums pašiem to plānot - tas būtu teju neiespējami, jo koncertzāles saturu veido galvenokārt Kultūrkapitāla fonda atbalsts, kas šogad ir 168 095 eiro. Ja mēs paši organizētu kaut vai tā paša Zukero koncertu, mēs tam iztērētu, iespējams, visa gada budžetu. Un kas notiktu, ja uz Il Divo koncertu būtu nopirktas tikai 300 vai 500 biļetes?...

- Ja biļešu cena būtu augsta, tā nesegtu izdevumus?

- Patlaban mēs nevaram uzņemties šādu risku. Mums jāspēj abstrahēties no subjektīvisma, ka, sak, es uz šo koncertu noteikti ietu! Mūzikas un mākslas industrijā ne visu var ielikt ekseļa tabulās, jo viena mākslas parādība var «strādāt» vienā vietā, savukārt citā - itin nemaz «nestrādāt». To pašu varu teikt par koncertiem, kas izceļojuši reģionālās koncertzāles, un reizēm var teikt, ka, piemēram, Lielajā dzintarā notiekošais koncerts finansiāli ir «izvilcis» citviet notiekošo koncertu, bet citkārt - tieši otrādi. Pienākot 2018. gadam, mēs plānojam vērienīgākus projektus, taču jau nākamā gada programmā ir virkne spožu, augstvērtīgu mākslinieku, kurus atlasījusi un uzrunājusi mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča. Varbūt mēs vēl neaicināsim, piemēram, Bjorku, taču mēs varam lūgt pie mums uzstāties māksliniekus, kas izpilda mūziku līdzīgā stilā.

- Ceru, ka pilsētas infrastruktūras attīstība iet roku rokā ar jūsu plāniem.

- Jā, tas tā notiek. Piemēram, naktsmāju skaits Liepājā ir pietiekams pat tad, ja šeit vēlētos nakšņot ikviens koncertu apmeklējošais cilvēks, kā arī tie, kas atrodas uz skatuves. Pilsētā ir viesnīcas un apartamenti ar vairāk nekā 1400 vietām, turklāt vairāk nekā 2000 vietu ir arī Liepājas apkārtnē. Tomēr ar vienu pieczvaigžņu viesnīcu - Promenādi - nepietiek. Tajā ir tikai 48 numuri. Taču domāju, ka tas ir tikai dažu gadu jautājums, lai šī nozare attīstītos. Liepājā ir arī lieliski restorāni, nemaz nerunājot par brīnišķīgo pludmali. Nākamajā pavasarī regulāros reisus plāno atsākt Liepājas lidosta, kas nupat ieguvusi Civilās aviācijas aģentūras sertifikātu.

- Koncertzāle Lielais dzintars nav lokāla parādība, ja var tā izteikties. Tai ir Eiropas un varbūt pat pasaules līmenis.

- To, ka mēs esam vismaz Eiropas līmeņa koncertzāle, apliecinājuši vairāki ārvalstu mākslinieki, kas pirmajā gadā viesojušies Lielajā dzintarā. Piemēram, izcilais diriģents Kristians Jervi, kurš ar savu orķestri te dzīvoja veselu nedēļu, teicis, ka akustikas ziņā mūsu koncertzāle ir viena no izcilākajām Eiropā.

- Ko tas nozīmē - strādāt Lielajā dzintarā?

- Tas ir saspringts darbs un lielas pūles. Starmešu gaisma nekad nenoriet. Tā nepārtraukti un spilgti spīd acīs, prasa, lai mēs būtu augstākajā klasē gan servisa līmenī, gan satura piedāvājumā. Tas ir milzu izaicinājums: kā eksistēt, kā gūt panākumus šajā mainīgajā laikmetā?