Vāgners un klīstošais postmodernisms Tallinā
Kā vēsta leģenda, ideja uzrakstīt operu Klīstošais Holandietis pavisam jaunajam Rihardam Vāgneram radusies, pārdzīvojot vētru jūrā, toreiz, kad 1839. gadā viņš, izvairoties atdot parādus, bēga no Rīgas uz Londonu.
Tā ir Vāgnera ceturtā opera un pirmā, kas pietuvojas mūzikas drāmas idejai stila un vēriena ziņā. Šosezon ar starptautiskas komandas no Itālijas, Apvienotās Karalistes un Igaunijas veidotu laikmetīgu Klīstošā Holandieša iestudējumu sezona tika atklāta Tallinas Nacionālajā operā. Tallinas operteātris ir mazāks par Rīgas un savā ziņā arī konservatīvāks. Tādēļ itāliešu režisores Pamelas Rečinellas veidotais Klīstošā Holandieša iestudējums Tallinā pēc trīsdesmit divu gadu pārtraukuma tiek uztverts kā novatoriska un drosmīga interpretācija.
Konceptuāli un tehniski iestudējums ir līdz sīkumiem nostrādāts, kombinējot postmodernisma estētiku, postdramatiskā teātra elementus un iespaidīgu gaismu un video partitūru. To veidojusi itāliešu videodizaina kompānija Apparati Effimeri, kuras portfolio ir gaismas instalācijas, arhitektūras izgaismošana un laikmetīgās mākslas objekti.
Iestudējuma telpa ir nosacīti veidota, taču nepārprotami atpazīstams kuģis, šķietami pat naftas ieguves platforma ar konteineru. Par jūras viļņiem un vētru gādā videoprojekcijas un gaismas, bet laiku pa laikam kuģis piestāj ostās - pārveidojot skatuvi ar grozāmās ripas palīdzību. Slavenais vērpēju koris, cik noprotams pēc flāmu arhitektūras scenogrāfijā un velosipēdiem, no ikdienišķām holandiešu sievietēm pamazām pārvēršas Amsterdamas sarkano lukturu kvartāla karalienēs, reprezentējot efemērās baudas un kārdinājumus - bordeli, bārus un diskotēkas, kam bieži ļaujas ar mūžīgu dzīvi nolādētais holandietis. Teksts par čaklajām vērpējām šādā interpretācijā kļūst ironiski divdomīgs.
Jūrnieks Dālands ir biznesmenis, kam nauda svarīgāka par visu. Viņa acis iemirdzas, ieraugot bagātības, un Dālands nedomājot piekrīt atdot savu meitu ar depresiju sirgstošajam naftas magnātam, par kādu šajā versijā pārtapis titulvaronis. Zenta ir māksliniece, gleznotāja, kas vairāk mīt Holandieša, ne merkantilā rūpnieka Dālanda vai greizsirdīgā policista un viņas līgavaiņa Ērika pasaulē. Viņas lidojums ir augstāks, viņa ir citādā raupji ikdienišķajā kopainā. Zentas studija iekārtota Marijas vadītajā bordelī. Diezgan piezemēti.
Savukārt muzikāli Tallinas Klīstošais Holandietis pārsteidz vispozitīvākajā nozīmē. Igaunijas Nacionālās operas diriģents Vello Pēns meistarīgi izvērš dramatiskos kontrastus, pielāgojot tos samērā skopajai Igaunijas Nacionālā teātra akustikai, sākot jau ar uvertīru, neļaujot klausītājam atslābt ne mirkli visas izrādes garumā.
Titullomā igauņu baritons Rauno Elps, kam šī ir lomas debija, skan sulīgi un spēcīgi. Dramatiskais soprāns Heli Veskusa kā Zenta arīdzan lomas debijā pārsteidz ar īsteni vāgnerisku, spožu skanējumu un vienlaikus trauslu lirismu tēlā, pār orķestri skanošiem piano. Dālanda lomu pirmizrādēs dziedāja pasaulslavenais igauņu bass Ains Angers, kas sevi apliecinājis Vāgnera repertuārā jau vairāk nekā desmit gadu garumā, tostarp arī Vāgnera mākslas citadelē Baireitā. Kevins Rejs Ērika tēlā ir dedzīgs, vokāli pārliecinošs, tomēr agresīvais tēlojums neveicina skatītāja līdzpārdzīvojumu atšķirībā no kaislību plosītā Holandieša, kas spēj iedvest gan līdzjūtību, gan bailes. Simpātiski stabilu sniegumu demonstrēja igauņu tenors Olivers Kūsiks mazajā inženiera lomiņā.
Atsevišķu spožu tehnisko aspektu, sevišķi tas sakāms par videoprojekcijām un scenogrāfiju (scenogrāfs Jannis Tavoriss), un muzikālo kvalitāšu dēļ Vāgnera Klīstošais Holandietis Igaunijas Nacionālajā operā ir būtisks sasniegums. Režijas koncepcija, lai arī nesajūsmina, nešķiet pašmērķīga. Mītiskā un mistiskā pasaule izkāpj no Zentas gleznām kā dīvaini radījumi ar cilvēka ķermeni un dzīvnieku galvām. Zentas apziņa ir atslēga, sazemējums starp pasaulīgo un pārpasaulīgo, un tāpēc, iespējams, šoreiz viņai nav jāiet bojā. Tā vietā nāvi beidzot rod klīstošais Holandietis, bet Zenta turpina vientulībā gleznot līdz sirmam vecumam. Mīmistes Malles Kālepas kā vecās Zentas parādīšanās izrādes beigās pēc zāles aptumšošanas ir vakara pārsteigums. Ar Zentas tēla traktējumu režisore šķietami atbalso Vāgnera romantisko ideju par mākslu kā modernās pasaules glābēju no bojāejas, un tas pārliecina visvairāk. Pārējie iestudējuma elementi tomēr jau ir vakardiena laikmetīgajā operu režijā, kur nupat arī klīstošais postmodernisms ar darbības laika un telpas transformāciju triviālā mūsdienu pastāstiņā jau tiek uzskatīts par pārgājušu modes kliedzienu.
Postmodernisma mētelītis Vāgnera operām principā der, taču kā jebkura modes prece tas ļoti strauji kļūst nemoderns, savukārt publika, vērtējot iestudējumu, vadīsies pēc individuālās pieredzes - vieni apsveiks to kā progresīvu skatījumu, citi to vēro kā jau simtreiz redzētu interpretācijas tipu, kas bija aktuāls pirms desmit vai pat divdesmit gadiem. Ja vēlaties redzēt to klātienē, tuvākā izrāde gaidāma 11. novembrī, pēc tam gan tikai nākampavasar.