KULTŪRA: Šausmenīte Adamsu ģimenes stilā

 
FAUSTS. Librets Gētes hrestomātisko opusu atklāj ne plašāk par viduvēju Vikipēdijas šķirkli, Karapetjana režijas koncepcija piešķir šai operai jaunu pievienoto vērtību, apaudzējot tās sākotnējo karkasu ar asociatīviem vispārinājumiem un simboliski traktētiem kontekstiem ©Publicitātes foto no LNOB arhīva: Agnese Zeltiņa

30. septembrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā notika sezonas pirmā jauniestudējuma – Šarla Guno operas Fausts – pirmizrāde. Tā sāk romantisma atslēgā iecerētu un izaicinājumiem pilnu sezonu operas un baleta jomā.

Aika Karapetjana ironijas caurstrāvotais iestudējums ar kino estētikas elementiem, pēc režisora teiktā, ir gotiska pasaka pieaugušajiem, kurā notiek spēle ar žanriem. Tas ir vizuāli spilgts, konceptuāli argumentēts un muzikāli augstvērtīgs laikmetīga operas iestudējuma paraugs, kur režisora un citu radošās komandas dalībnieku ego ir tīkami sakausējies jaunā kvalitātē. Iestudējuma muzikālais vadītājs ir pieredzējušais poļu maestro Tadeušs Voicehovskis, kurš labi pārvalda ne vien franču valodu, kas nav mazsvarīgi, bet arī franču opermūziku, ļaujot LNOB orķestrim, korim un iestudējuma solistiem krāšņi apliecināties šajā nebūt ne vienkāršajā repertuārā. Muzikāli šoreiz jau uvertīra solīja aizraujošu partitūras lasījumu, Voicehovska vadībā orķestris skanēja neierastā greznumā, pirmizrādē solistu sastāvs - jaunais ukraiņu tenors Valentīns Ditjuks (Fausts), Margarita Vilsone (Margarēta), vācu bass Andreass Bauers (Mefistofelis), baritons Valdis Jansons (Valentīns), Oļegs Orlovs (vecais Fausts) un citu lomu atveidotāji demonstrēja katrs savai pieredzei un vokālajai sagatavotībai atbilstoši labāko sniegumu, kāds iespējams lomas debijā. Vienīgi izteiksmīgais Mefistofelis, kas iemantoja nedalītas skatītāju simpātijas, savu lomu nedziedāja pirmoreiz.

Gaismu un ēnu kontrasti, ēnu teātris videoprojekcijās, bālās sejas ar melni tonētajām acīm, dīvainās frizūras un dažādu senu laikmetu no viduslaikiem līdz renesansei tērpu stilizētas versijas Kristīnes Pasternakas meistarīgajā izpildījumā šajā Faustā raisa asociācijas ar vācu ekspresionisma kino - Frīdriha Mūrnava Nosferatu (1922) un Faustu (1926), Friča Langa un Roberta Veinera filmām. Kristapa Skultes scenogrāfijas arhitektonika veidota no stilizētu gotisko arku trīsstāvu pusloka, ko vienlaikus var uztvert kā stabilitātes un harmonijas, gan būra simbolu. Statiskā konstrukcija ir iestudējuma telpas mugurkauls. Ap to pulsē dramatiskā darbība, sākot ar Vecā Fausta monologu un beidzot ar noslēguma apoteozi, kurā iespaidīga, no apakšas uz augšu virzīta prožektoru rinda skatuves dibenplānā ar gaismas vilni nojauc robežu starp skatuvi un skatītājiem, padarot ikvienu operā sēdošo par Mefistofeļa pārvaldītās pasaules iemītnieku.

Izturot Seviljas bārddzinī pieteikto stilu, bet attīstot to līdz traģēdijas vērienam, Aiks Karapetjans pārvērtis operu par asprātīgu šausmenīti Adamsu ģimenes stilā, kur plikgalvainais Mefistofelis kā tāds Fantomass spēlējas ar dažādām identitātēm - muižnieks nabags, students, katoļu mācītājs utt., atgādinot par ļaunuma netveramo dabu un nepārtrauktu klātesamību. Izteiksmīgākā kārdinātāja metamorfoze saistās ar slaveno Margarētas rotaslietu ārijas skatu. Tajā Mefistofelis izkāpj no pamatīgas pūralādes, tērpies kuplā zelta kleitā un rotājies ar auskariem, krellēm un rokassprādzēm, kuras Margarēta, kā to paredz librets, var piemērīt, tikai burtiskā nozīmē saņemot tās no Sātana rokām vai noņemot tās no viņa kakla. Tā kā librets Gētes hrestomātisko opusu atklāj ne plašāk par viduvēju Vikipēdijas šķirkli, Karapetjana režijas koncepcija piešķir šai operai jaunu pievienoto vērtību, apaudzējot tās sākotnējo karkasu ar asociatīviem vispārinājumiem un simboliski traktētiem kontekstiem, kuri var būt un var nebūt saistīti ar konkrētu vēsturisko laikmetu. Ar ekspresionisma atblāzmām un gotisko stilu, sejas kā maskas koncepciju Aiks Karapetjans tīši vai apzināti izmanto laikmetīgajā operu režijā aktuālu un režisoru iecienītu atsvešinājuma radīšanas metodi, kas palīdz pārvarēt plaisu starp 19. gadsimta operu problemātiku un mūsdienu sabiedrību. Līdzīgi paņēmieni sastopami Roberta Vilsona, Stefana Herheima un citu operu režisoru nesenos iestudējumos.

Titulvaronis Fausts, kam Mefistofelis šķietami kalpo, kļūst par vienu no spēles figūrām, tāpat kā Margarēta, Valentīns un Zībelis. Pirmizrādē Andreasa Bauera ķermeņa plastika kopā ar sulīgo tembru, skanīgo apakšējo reģistru, izsmalcināto melodiku un izteiksmīgo mīmiku vērta Mefistofeli par neapšaubāmu skatuves līderi. Pirms kuplejām par zelta teļu Mefistofelis liek zālei noelsties, pēc tosta Lai dzīvo Bakhs vampīru stilā izsūcot asinis vienai no dzīru viešņām. Andreasa Bauera variētā skaņveide meistarīgi parādīja Mefistofeļa partijas smalkos rakstura kontrastus no gandrīz cēla lirisma, līdz satīriski dēmoniskiem smiekliem slavenajā serenādē. Titulvaroņa Fausta tēlā neapšaubāmi apdāvinātais Valentīns Ditjuks vokāli apbur ar nepiespiestu lirismu, skaistu kantilēnu, neliekot vilties arī augstajās notīs. Mazliet brieduma dziedātājam tikai palīdzēs sasniegt patiešām augstas virsotnes opermūzikā. Margarita Vilsone teicami tiek galā ar sarežģīto, izrādes gaitā mainīgo Margarētas tēlu gan vokāli, gan aktieriski, vispārliecinošāk skumjajā balādē un pēdējā cēlienā. Hrestomātiskajā rotaslietu ārijā viņai tik ļoti neiznāk koncentrēties uz vokālajiem smalkumiem, toties deja ar Mefistofeli ap milzīgo lādi ir ļoti efektīga. Sākotnēji uzspēlētais naivums mazliet traucē, taču, raugoties uz to kā uz atsvešinājuma apzinātu izmantojumu, viss nostājas savās vietās. Itālijā skolotais baritons Valdis Jansons Valentīna partijā priecē ar niansētu balss krāsu dažādību un līdzenu skanējumu, dramatisko kulmināciju sasniedzot melodiski skaistajā un reizē šausminošajā nolādēšanas ainā. Laura Grecka, par spīti kājas traumai, kas negaidīti piešķir Zībeļa tēlam jaunu niansi (līdzīgi kā Gatiņam Raiņa Pūt, vējiņi!), uzmirdz nelielajā bikšu lomā ar soprānisku spožumu. Muzikāli izstrādāti arī dueti, ansambļi un kora skati.

Arta Dzērves videoprojekciju ēnu teātris ar Mefistofeļa milzīgo ēnu ir lielisks paņēmiens, kā atspoguļot laicīgās pasaules neizbēgamo manipulējamību jebkurā laikmetā. Režisora ieviestās komiskās epizodes sader ar partitūru, to paspilgtinot vai rādot ironiskā gaismā. Tipisks ironijas piemērs, pat ar šausminoši satīrisku nokrāsu, ir Valpurģu nakts deja, kur saldi liriskas mūzikas pavadībā Fausta sapnī dejo piecas Margarētas līdzinieces. Lindas Mīļās laikmetīgā horeogrāfija veidota pēc līdzīga principa kā Makbetā, kur dejotāji pildīja galvenā varoņa apziņas projekcijas funkciju. Jautājums par to, cik gaumīga ir īstās Margarētas ar grūtnieces vēderu iejukšana dejotāju vidū ar sekojošo vēdera pārgriešanu ar nazi, dāsni notraipot gaisīgo naktstērpu ar mākslīgajām asinīm, droši vien atkarīgs no individuālās uztveres, taču uzskatīt par konceptuāli nepamatotu vai iestudējuma stilistikai neatbilstošu to nevar.

Fināla skats ar katedrāles vitrāžas rozeti fonā un grandiozu orķestra skanējumu ir episks un pārlaicīgs. Fausts pieder pie tām izrādēm, kas šosezon noteikti jānoskatās. Nākamā reize - 2. novembrī, kur Margaritai Vilsonei un Valentīnam Ditjukam uz skatuves atkal pievienosies pašmāju kolorītais Mefistofelis Krišjānis Norvelis. Turpmākajās izrādēs Margarētas lomā dziedās arī Sonora Vaice, Faustu atveidos Raimonds Bramanis.