KULTŪRA: Panākumu saulē

IZCILS SNIEGUMS. Hrestomātiskais O mio babbino caro, kas sacēla aplausu vētru pat īsti nesācies, izskanēja brīvi un jau uz humoristiskas nots, apbalvojot dziedātāju ar ilgstošām stāvovācijām © Publicitātes foto: Andrejs Vasjukevičs/Latgales vēstniecība Gors

Pēc piecu gadu pārtraukuma ar solokoncertu tūri Liepājā 30. septembrī, Rēzeknē 2. oktobrī un Latvijas Nacionālajā operā 4. oktobrī Latvijā viesojās operdziedātāja Kristīne Opolais, kuras triumfs uz operu skatuvēm galvenokārt Pučīni operās Ņujorkā, Minhenē, Londonā turpinās jau vairākus gadus.

Arvien pieaugošā muzikalitāte un ausīm dzirdami pilnveidotais vokāls komplektā ar nepārspējamu emocionalitāti, temperamentu un aktrises talantu uznesis dziedātāju slavas zenītā, ļaujot sadarboties ar slavenākajiem operteātriem un izcilākajiem diriģentiem pasaulē. Viņa ir pieprasīta, populāra un lutināta ar publikas un kritiķu atzinību. Viens no Kristīnes Opolais spēcīgākajiem ieročiem ir atklātība - profesionāli augusi un veidojusies publikas acu priekšā gan Rīgā, gan Eiropas un pasaules teātros, Kristīne arī šobrīd atbruņo ar atklātību un drosmi, tūres koncertprogrammā neļaujot sev dusēt uz lauriem, bet līdzās aktuālajām sava repertuāra virsotnēm ļaujot publikai ieskatīties savos nākotnes plānos un iecerēs. Tās acīmredzami saistās ar Verdi repertuāru, vienlaikus izdaiļojot koncertu ar svaigiem akcentiem no plašai publikai mazāk pazīstamām operām kā Alfredo Katalāni Vallija un Arrigo Boito Mefistofelis. Žēl, ka vēl pagaidām aiz borta palikusi Pjetro Maskaņji Īrisa.

Ar jauno, talantīgo itāļu diriģentu Sesto Kvatrīni pie pults Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pēc ilgāka laika patiesi uzplauka opermūzikā ar visiem tās kontrastiem un peripetijām, kas Kristīnes Opolais dzimtās pilsētas Rēzeknes koncertzālē Gors 2. oktobra koncertā izskanēja reti dzirdamā kvalitātē. Šoreiz orķestris un soliste bija līdzvērtīgi partneri sabalansētā programmā, kur orķestris bija daudz vairāk nekā pavadītājs vai solistes paužu aizpildītājs. Operu uvertīras un intermeco izskanēja simfoniskā krāšņumā, ko spēj panākt tikai nevainojama saskaitāmo summa - laba akustika, labs diriģents un labs orķestris. Ja Kristīne Opolais bija koncerta prieks, tad Sesto Kvatrīni - vakara atklājums! Enerģisks žests, augsta muzikālā inteliģence un stilistiski izsmalcināts itāļu operu uvertīru un intermeco lasījums lika solokoncertiem neraksturīgā veidā ilgoties arī pēc katra nākamā orķestra numura, bet jo īpaši apžilbināja temperamentīgais franču romantisma lasījums koncerta instrumentālajā kulminācijā - Bakhanālē no Kamila Sensānsa operas Samsons un Dalila.

Lielāko daļu sabiedrības iedvesmo panākumi un emocijas, ar kurām Kristīne Opolais dāsni apdāvina savus klausītājus katrā uzstāšanās reizē un pat pastarpināti caur ekrānu, ļaujot novērot pat tik dīvainu parādību kā stāvovācijas kinoteātrī pēc tiešraides ieraksta. Katrs viņas priekšnesums ir piedzīvojums, un tieši tas raksturo zvaigzni. Daudzveidīgi soprāniem lemtie cietēju raksturi, izteiksmīga mīmika un žesti, meistarīgi piano, niansēta kantilēna un balss krāsas vienā mirklī no trauslās Dezdemonas Verdi operā Otello ļauj pārtapt pretrunu plosītajā, cildenajā Aīdā ar Ritorna vincitor. Vēl brīdi vēlāk valšķīgajā Vallijā no Alfredo Katalāni operas Vallija, kurā atveras balss liriskais raksturs. Cerams, kādreiz šī loma Kristīnes Opolais interpretācijā iegūs arī iestudējuma veidolu.

Arrigo Boito Margaritas ārija no operas Mefistofelis pie liriskākās no Verdi soprānu partijām dziedātājas repertuārā, visticamāk, jau pavisam drīz stāvēs līdzi viņas dramatiskajiem Pučīni smagsvariem - Čočosanai un Manonai Lesko. Koncerta finālā, ar gaismām paspilgtinātu kulminācijas efektu, skanot fināla ārijai no Madamas Butterfly, soliste pagriež muguru zālei - nazis solokoncertā būtu pārāk dekoratīvi. Piedevas - Magdas ārija no Bezdelīgas, ar kuru Kristīne Opolais debitēja Metropolitēna operā, un hrestomātiskais O mio babbino caro, kas sacēla aplausu vētru pat īsti nesācies, izskanēja brīvi un jau uz humoristiskas nots, apbalvojot dziedātāju ar ilgstošām stāvovācijām. Koncerta sākumā uzkrītošs likās svaigu ziedu trūkums Gora lakoniskās skatuves noformējumā, savukārt koncerta izskaņā dziedātājai pie kājām gūla gan oficiāli no aizskatuves, gan personīgi no zāles pasniegtu ziedu klēpji.

Pēc koncertiem sociālajos tīklos novirmoja gan sajūsmas pilnas atsauksmes, gan kritiskāki «objektīvās vokālās patiesības» izpaudumi. Taču redzēt glāzi puspilnu vai pustukšu nu gan ir absolūts izvēles jautājums. Konkrētajā gadījumā tas nozīmē vai nu priecāties par Kristīnes Opolais māksliniecisko izaugsmi, profesionālajām avantūrām augstākajā līmenī, pie kurām var pieskaitīt arī zināmo debiju divās vadošajās lomās diennakts laikā Metropolitēna operā Ņujorkā, un tām sekojošo slavu, vai arī bubināt par to, kas vēl pilnveidojams apakšējā reģistrā un vokālajā tehnikā, lai varētu «pilntiesīgi» attaisnot piedēvēto operdīvas statusu arī pret panākumu saules žilbinošo valdzinājumu imūno melomānu vidū. Kristīnei Opolais pašlaik nevienam nekas nav jāpierāda. Un, ja būs, viņa to pārliecinoši izdarīs!



Svarīgākais