KULTŪRA: Saruna ar igauņu basu Ainu Angeru

Vīnē mītošais igauņu bass Ains Angers ir viens no ziemeļu kaimiņvalsts nedaudzajiem operdziedātājiem, kurš līdzīgi daudziem latviešu kolēģiem jau vairāk nekā desmit gadu ir pasaules apritē.

Iekarojis Vīnes, Berlīnes, Milānas, Baireitas, Koventgārdena un citu operteātru skatuves, muzicējis kopā ar izciliem kolēģiem un diriģentiem un presē tiek dēvēts par vienu no mūsdienu labākajiem Vāgnera basiem. Gatavojoties Hāgena lomai Vāgnera Dievu mijkrēšļa jauniestudējumos Kanādā un Japānā, izdodas dziedātāju uz mirkli notvert Tallinas operā, kur, septembra beigās atklājot sezonu, Ains Angers uz brīdi piestājis dzimtenē, lai nodziedātu jūrnieka Dālanda lomu sev tik tuvā komponista Riharda Vāgnera operā Klīstošais holandietis, ar kuru 2013. gadā debitēts Milānas Teatro alla Scala. Mefistofeli Fausta jauniestudējumā Rīgā diemžēl nācies atteikt laika trūkuma dēļ, jo iestudējums tapa vienlaikus ar Klīstošo holandieti Tallinā, toties Angers ir cerību pilns dziedāt pie mums nākamgad - Normas koncertuzvedumā un Vāgnera Tanheizerā.

- Esat dzimis un audzis Kuresārē Sāremā salā. Kā nonācāt līdz operdziedāšanai?

- Sāremā ir lieliska vieta, kur augt, klausīties dabā un sapņot par lielām lietām. Man tur ļoti patīk būt arī šobrīd, lai gan tas izdodas reti. Cik sevi atceros, man apkārt vienmēr ir daudz dziedāts. Dziedāja mamma un vecmāmiņa, taču, protams, ne jau operu ārijas, bet tautasdziesmas, balādes, ziņģes, populāras dziesmas. Bieži sēdējām pie ugunskura un dziedājām. Opera bija ļoti tālu, arī mūzikas skolas tuvumā nebija, taču to, ka man ir laba balss, dzirdēju ļoti bieži. Operā pirmoreiz nonācu tikai astoņpadsmit gadu vecumā Tallinā, un tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm - es sapratu, ka gribu mācīties tā dziedāt. 21 gada vecumā iestājos konservatorijā, sāku mācīties notis un apzināti strādāt ar savu balsi. Tas ir ļoti vēlu, ja salīdzinām, piemēram, ar instrumentālistiem, kas savu instrumentu sāk apgūt piecu sešu gadu vecumā.

- No Tallinas aizbraucāt uz Leipcigu, pēc tam Vīni, kur sākās strauja starptautiskā karjera. Vai vokālā izglītība Igaunijā bija ielikusi labus pamatus?

- Jā, taču man bija ļoti svarīgi saprast, kas es esmu un ko varu pasaulē. Sākumā mācījos Tallinā. Mans skolotājs bija soms Mati Pelo. Nedaudz mācījos arī pie leģendārā lietuviešu tenora Virgīlija Noreikas. Viņš kā jau tenors lielāku uzmanību pievērsa augšējām notīm, kas man kā basam nebija īsti aktuāli, toties ļoti daudz man devuši viņa padomi aktiermeistarībā. Taču operdziedātājam ir obligāti jādodas pasaulē, lai paplašinātu redzesloku, gūtu starptautisku pieredzi, izglītotos, tiktos un strādātu ar citiem dziedātājiem, pedagogiem un diriģentiem. Vokālajā mākslā profesionālai pilnveidei robežu praktiski nav, taču, kamēr sēdi uz vietas, tā ir tikai teorija.

- Jūsu kolēģi bieži saka, ka atgriezties un dziedāt dzimtenē ir visgrūtāk? Kā ir jums?

- Man ļoti patīk, ka varu dziedāt atkal Tallinā. Taču viegli tas nav, jo jūtu, ka visi no manis gaida nezin ko. Atbildība ir milzīga, spiediens liels, akustika arī nav tā labākā. Parasti basiem neviens tādu uzmanību nepievērš, centrā ir tenori un soprāni. Bet te pēkšņi esmu izsludināts par zvaigzni, visi skatās uz mani kā uz nez kādu brīnumu, gaida kaut ko īpašu, un man ir tiešām smagi jāstrādā! (Smejas.) Lielajos teātros ar labu akustiku, kopā ar izciliem kolēģiem un diriģentiem dziedāt ir daudz vieglāk.

- Pēdējā laikā jūs daudz dziedat Vāgnera operās. Kas tajās ir īpašs?

- Es mīlu Vāgnera mūziku. Tā mani fascinē, apbur, un tā labi der manai balsij. Taču svarīgākais ir tas, kā es atrodu ceļu pie šīs mūzikas, tuvojoties soli pa solītim. Es saprotu, cik svarīgs Vāgnerā ir teksts - galu galā viņš vispirms bija dzejnieks un tikai pēc tam komponists. Es vienmēr sāku mācīties lomu ar tekstu, lai atrastu ritmu, intonācijas, skanējumu. Paņemot notis, var redzēt, ka arī tā ir dzeja, kas turklāt nevainojami atbilst visiem uzsvariem un akcentiem tekstā, augstās notis ir pareizajās vietās. Ar katru nākamo lomu man sajūsma tikai aug. Man liekas, ka pieaugot un nobriestot Vāgnera mūzikā arvien var atklāt kaut ko jaunu, tieši tāpēc tā ir tik uzrunājoša.

- Pašlaik jūsu ampluā ir tipiskās zemo basu lomas, bet vai neesat domājis par Votānu?

- Votāna loma ir mans sapnis! Tomēr jautājums ir, cik ilgi pēc tam vēl gribu dziedāt, jo tā ir augstākā tesitūrā, nekā dziedu pašlaik. Taču Vāgnera operās šīs pārejas ir ļoti plūstošas, principā jābūt plašam balss diapazonam, lai dziedātu tādas lomas kā Votāns, arī Holandietis vai Hanss Zakss. Kas zina, kādudien...

- Esat sadarbojies ar daudziem pasaules diriģēšanas grandiem. Kuri ir jūsu favorīti?

- Vāgnera repertuārā pašlaik, manuprāt, izcilākais diriģents ir Kristians Tīlemanis. Kā viņam skan orķestris! Katrs instruments ir savā vietā, katra balss, kas atskan no jauna, vēsta kaut ko būtisku. Tā ir milzu meistarība un liela iedziļināšanās materiālā. Ar Marisu Jansonu esmu dziedājis Mālera 8. simfonijā, viņš ir izcils diriģents, arī jūt orķestri un to, kā šai grandiozajai partitūrai jāskan kopā. Taču jums, latviešiem, ir vēl viens kolosāls diriģents - Andris Nelsons. Starp citu, arī ar viņu muzicējām Mālera 8. simfonijā Tangelvudas festivālā pagājušajā gadā. Andri es pazīstu jau sen, šad un tad esam tikušies arī Vīnē. Pirmoreiz mēs laikam kopā uzstājāmies Rīgā ap 2000. gadu Mocarta Dona Žuana iestudējumā, kad abi bijām vēl ļoti jauni un zaļi. Mani sajūsmina, kā viņš strādā ar orķestri. Tangelvudā tas bija jauniešu orķestris, un vajadzēja redzēt, kā viņš motivēja, uzmundrināja jaunos mūziķus, tos pozitīvi uzlādējot, nepārtraukti jokojot. Andrim piemīt lieliska humora izjūta.

- Kādā proporcijā jūs savā repertuārā dalāt operas un kamermūziku?

- Cenšos, lai viss būtu līdzsvarā. Man ļoti patīk operas skatuve, patīk būt ne tikai dziedātājam, bet arī aktierim ar savu tēlu, raksturu, rīcības motivāciju. Tomēr sešu nedēļu mēģinājumu periods pirms pirmizrādes ir diezgan ilgs laiks mūsdienās, lai to varētu atļauties bieži. Tāpēc Vīnē es vismaz divreiz sezonā sagatavoju tādu Liederabend vokālās kamermūzikas programmu, kas vienlaikus ir skaists repertuārs un nāk par labu vokālajai formai. Vokālajā kamermūzikā dziedātājs ir brīvs, viņš ir interprets, kuram nav jāpakļaujas citiem - diriģentam, orķestrim un tā nosacījumiem skaņas stipruma aspektā, dziedātājs var uzbūvēt veselu autonomu pasauli, vienlaikus palikdams kontaktā ar klausītājiem. Vienīgā nelaime, ka soloprogrammās jāiegulda ļoti daudz laika, lai tās būtu labas.

- Kādas ir jūsu attiecības ar operu laikmetīgo režiju?

- Ko tad mēs, dziedātāji, varam darīt? Dziedātājs jau īsti neko nevar ietekmēt arī tad, ja režijas koncepcija neatbilst viņa gaumei. Reizēm ir grūti, taču es saprotu, kāpēc iestudējumam jābūt laikmetīgam - tam ir jāuzrunā mūsdienu auditorija, un nevar taču visi iestudējumi būt tradicionāli, jo tas nozīmētu, ka kaut kādā mērā tie ne ar ko neatšķiras. Cits jautājums, cik pakļāvīgs interpretācijai ir pats materiāls. Piemēram, Vāgnera gredzenu var iestudēt, kā vien režisors vēlas, jo neviens taču nezina, kāda īstenībā izskatās Valhalla. Tā ir fantāzija, plaša telpa, kur var sastapties dažādas idejas. Tomēr arī tradicionālos iestudējumos ir savs šarms, un ir operas, kurām klasiski iestudējumi piestāv vislabāk. Savulaik pēc Klīstošā holandieša pirmizrādes Milānā Teatro alla Scala mēs sēdējām kopā ar Anju Kampi un Brīnu Tērfelu, un pēkšņi Brīns vaicā: «Klau, vai kāds vispār ir redzējis šajā operā uz skatuves kuģi?» (Smejas.) Kuģa jau parasti nav, lai gan viss ap to grozās, visi tāpat zina, ka tas tur ir, tas ir pašsaprotami. Taču, ja vēlamies piesaistīt operai jaunus klausītājus, ir būtiski atcerēties izstāstīt sākotnējo stāstu, lai kādā estētiskajā valodā tas notiktu.

- Britu prese jūs dēvē par tipisku krievu basu, sevišķi pēc Borisa Godunova Koventgārdenā, kur atveidojāt Pimena lomu.

- Tiešām? Tas ir diezgan jautri. Kā es varu būt krievu bass, ja man nav krievu skolas? Citreiz man saka, ka es esmu tipisks «ziemeļu» bass - tāds, kādi bieži vien nāk no Somijas. Nez kāpēc cilvēkiem patīk piekarināt šādas etiķetes. Daudz ko nozīmē arī valoda, kurā dziedi. Dziedot krievu operu, tā ir viena veida skaņveide, turklāt saprotot valodu, tās plūdums un balss krāsas veidojas dabiski.

- Brīns Tērfels gan Borisu Godunovu izcili nodziedāja krieviski, arī nezinot valodu, un tādējādi kliedēja izplatīto pieņēmumu, ka šo lomu pilnvērtīgi var dziedāt tikai dzimtajā valodā.

- Tērfels šajā lomā pārspēja pats sevi. Tas bija kaut kas neticams. Pirms tam viņš bija dziedājis laikam vienu āriju krievu valodā, taču, mācoties Borisa Godunova lomu, viņš pilnīgi perfekti zināja, kurš vārds ko nozīmē, kā tas attiecīgajā brīdī ir domāts. Un man liekas, ka viņa interpretācija sniedza lielu pievienoto vērtību šā sarežģītā tēla rakstura jaunā atklāšanā. Krievi uzskata, ka tikai viņi zina, kā ir pareizi jādzied šī partija, līdz niansēm, un šūpo galvu, ja kāds atkāpjas no šiem pieņēmumiem. Bet mūzika taču dzīvo interpretācijā, un katrs solists to var veidot citādi.

- Vai operai kā mākslas žanram ir iespējama attīstība, vai arī tas lēnām izmirs?

- Es ceru, ka nē, citādi es palikšu bez darba! (Smejas.) Protams, opera nekad nebūs māksla masām, tomēr tai ir sava, lai arī ierobežota, diezgan stabila auditorija. Jāsaprot, ka agrāk arī opera bija viena no izklaides formām, līdzīgi kā vēlāk radio un televīzija, šobrīd droši vien internets, kurā mūsdienu jaunatne pavada ļoti daudz laika. Vienlaikus opera piesaista auditoriju noteiktā vecumā, tie galvenokārt ir cilvēki pēc četrdesmit, piecdesmit gadu vecuma, kas sasnieguši briedumu. Jaunieši diez vai kādreiz masveidā skries uz operu, lai gan, manuprāt, šobrīd operas apmeklētāju rindās jaunu cilvēku ir diezgan daudz.

- Kādi ir jūsu lielākie profesionālie izaicinājumi šosezon?

- Es domāju, ka lielākais izaicinājums ir sliktais zēns Hāgens Dievu mijkrēslī, to dziedāšu pirmo reizi. Iespējams, mazliet par agru. Kāds mans kolēģis pianists saka, ka Hāgens jādzied tikai tad, kad balss vairs neskan skaisti. Tomēr man liekas, ka tagad ir īstais brīdis. To dziedāšu Kanādā un pēc tam Tokijā, divos dažādos iestudējumos. Turpināšu Verdi, krievu operas. Es ļaujos plūsmai, jauniem piedāvājumiem. Ir dziedātāji, kas nedzied vairāk par piecām līdz septiņām lomām, taču tās tad izstrādā līdz perfekcijai. Reiz vaicāju leģendārajam itāļu baritonam Leo Nuči - kā var tik nevainojami dziedāt Verdi? Viņš pamirkšķināja ar aci un teica, ka, lai tas notiktu, loma jānodzied kādas divsimt reizes.

- Vai kādreiz dziedat arī brīvdabā?

- Nē. Es ienīstu mikrofonus. Tie maina balsi, viss atkarīgs no vēja un skaņu inženiera, un man tas nepatīk, ka es nevaru kontrolēt savas balss skanējumu. Manā dzimtajā Sāremā ir brīnišķīgs vasaras festivāls, mani vienmēr aicina piedalīties. Es mīļuprāt piekrītu ar noteikumu, ka tas būs solokoncerts baznīcā. Esmu brīvdabas koncertu pretinieks. Tie vienkārši nav domāti man. Tāpat arī studijas ieraksti - tajos ir kaut kas nedzīvs, griezts un montēts, iztrūkst emociju, interpretācijas veseluma, plūduma. Un nav arī enerģijas apmaiņas ar publiku, kas ir ļoti svarīga.

- Kas jūs aizrauj ārpus mūzikas?

- Kā jau visiem mūziķiem, man ir maz laika ārpus mūzikas. Vislabprātāk, ja nejauši gadās brīvas dienas, es aizbraucu uz Sāremā makšķerēt. Arī tikko, mēģinot Tallinā, izmantoju šo iespēju. Vīnē daudz braukāju ar velosipēdu. Un vēl man ļoti patīk kalnu slēpošana, to atklāju, dzīvodams Austrijā. Slēpoju slikti, bet man ļoti patīk!

***

Ains Angers (1971)

• Dziedātājs, bass

• Dzimis Kuresārē Igaunijā

• Mācījies Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā pie somu tenora Mati Pelo. Pēc studijām Igaunijā dziedājis Leipcigas un Hamburgas operās. 2004./2005. gada sezonā sācis strādāt Vīnes Valsts operā

• 2009. gadā debitējis Baireitas festivālā ar Fafnera lomu Reinas zeltā un Zīgfrīdā (dir. Kristians Tīlemanis). Repertuārā daudz basa partiju Vāgnera operās (Hermanis, Heinrihs, Hundings, Fafners, Fazolts,Veits Pogners, Dālands), pašlaik gatavo Hāgena lomu. Repertuārā ir arī Verdi, krievu operas un Mefistofelis Guno Faustā

• Dzied Vīnes Valsts operā, Berlīnes Vācu operā, Milānas Teatro alla Scala, Karaliskajā Koventgārdena operā, Frankfurtē, Parīzē, Minhenē, kā arī ASV, Kanādā un Japānā gan operu, gan vokāli simfonisko skaņdarbu atskaņojumos

• Muzicējis kopā ar lielākajiem ASV un Eiropas orķestriem un tādiem diriģentiem kā Lorīns Māzels,

Zubins Meta, Seidži Ozava, Mariss Jansons, Esa Peka Salonens, Rikardo Muti u.c.

• Rīgā 2017. gadā piedalīsies Bellīni Normas koncertuzvedumā ar Marinu Rebeku titullomā un operas Tanheizers jauniestudējumā LNOB