Kamerorķestris Sinfonietta Rīga savā otrajā gadu desmitā iestūrējis ar grandiozu sezonas atklāšanas koncertu, kas pilnībā raksturo orķestra muzikālās intereses – laikmetīgus eksperimentus, Vīnes klasikas studijas un gatavību jauniem izaicinājumiem.
Tie šajā koncertā izpaudās Šūberta 9. simfonijas atskaņojumā.
Orķestris, iekāpjot otrajā desmitgadē, ir kļuvis par stabilu vērtību Latvijas muzikālajā dzīvē, tam izveidojusies uzticīgu klausītāju auditorija, bet orķestra mūziķu sniegums liecina par apziņu, ka individuālās meistarības izkopšana ir izšķirīga orķestra kopējam skanējumam.
Sezonas atklāšanas koncertā eksperimentu jomu pārstāvēja Kristapa Pētersona kamersimfonija Akustikas apguve. Tā pirms diviem gadiem tika pirmatskaņota koncertiem netradicionālā vidē - Spilves lidostas ēkā. Būdams novators un vienlaikus ļoti konstruktīvs komponists, šajā darbā Kristaps Pētersons būvē telpisku harmoniju. Tās pamatā ir mūziķu izvietojums telpā, kas nodrošina instrumentu sasaukšanos un savdabīgu visaptverošu stereo skaņas efektu, tikai šoreiz tas tiek panākts, izmantojot koncertvietas, šajā gadījumā Lielās ģildes, dabisko akustiku. Orķestra mūziķi izvietojušies gan zālē, gan balkonā, bet skaniskais centrs ir klavesīns skatuves vidū.
Šī arhitektūra ir fascinējoša savā trauslumā un vienlaikus stabilitātē, ļaujot sadzirdēt dažādās instrumentu balsis netradicionālā sabalsojumā un funkcijās, padarot kamersimfoniju par savdabīgu kolektīvo meditāciju, kurā klausītājs atrodas ieskauts skaņu kupolā. Turklāt komponista spēles ar nošu garumiem simfonijas daļās veido skaņdarba dramaturģiju tā, lai dinamikai netiktu upurēts partitūru caurstrāvojošais iekšējais vērojums, kas kļūst obligāts, ja izdodas ienirt šajā akustiskajā piedzīvojumā, necenšoties analizēt tēmu attīstību un preparēt skaņurakstu. Šķiet, Kristaps Pētersons jau nostiprinājis savu eksperimentētāja reputāciju, lai no katra nākamā pirmatskaņojuma gaidītu jaunu, pārsteigumiem pilnu piedzīvojumu.
Mocarta koncertsimfonija mi bemol mažorā vijolei, altam un orķestrim ir virtuozs, enerģētiski uzlādēts un krāšņs opuss. Tajā publiku priecēja allaž gaidīta atkalsatikšanās ar vijolnieci Vinetu Sareiku un viņas kolēģi Georgu Zīglu (starp citu, viņš arī ir vijolnieks, kas altam pievērsies salīdzinoši nesen) no Artemis kvarteta. Vineta Sareika allaž žilbinājusi ne tikai ar nevainojamu tehniku, bet arī ar smalku, gandrīz kamermūzikai raksturīgu, jūtīgu spēli, nezaudējot ne gramu solistiskuma. Šajā Mocarta opusā abi solisti demonstrēja izcilu, dzirkstošu, savstarpēji papildinošu virtuozu saspēli un smalku nianšu un pat humora pilnu interpretāciju, kas summējās vispārējā spēles priekā kopā ar orķestri.
Skatoties uz Georgu Zīglu, nācās domāt arī par to, ka Mocarts, būdams izcils vijolnieks, bieži vien ansambļos spēlēja altu, izceļot alta partijas nozīmīgumu un instrumenta tembrālo bagātīgumu. Ļoti gribētos, lai realizētos plāns Rīgā muzicēt Artemis kvartetam pilnā sastāvā. Iespējams, kā pačukstēja Vineta Sareika, tas varētu notikt nākamgad. Koncerta otrā daļa vainagoja sezonas atklāšanas svētkus ar pilnasinīgu Šūberta Lielās simfonijas do mažorā atskaņojumu, kur orķestris vārda tiešā un pārnestā nozīmē demonstrēja muskuļus orkānam līdzīgajā, brāzmainajā, melodiskuma un dzīves apliecinājuma pārpilnajā opusā. Tas neticami, bet teju veselu stundu pārvērta vienā mirklī, liekot ieraudzīt Normundu Šnē kā romantisma virsotņu azartisku iekarotāju, bet Sinfoniettas mūziķus kā kaismīgu virtuozu armiju, kas auļo visai sarežģītajā instrumentācijā. Jaunā desmitgade aizsākta godam un liek ar nepacietību gaidīt jaunus muzikālos piedzīvojumus.