Pirmie iespaidi par jauno nacionālo muzeju Tartu

EESTI RAHVA MUUSEUM. Igauņu jaunais lepnuma objekts – nacionālais muzejs Tartu – pārsteidz ar elegantu iekļaušanos apkārtējā ainavā. Ēka ir īsts hameleons, mainoties mākoņiem debesīs un apgaismojumam, tā ik mirkli iegūst nedaudz citu izskatu © Arno Jundze

Pagājušajā nedēļā Igaunijā, Tartu, tika atklāta jaunā Nacionālā muzeja ēka, ko dēvē par lielāko muzeja ēku Ziemeļeiropā.

Tuvojoties muzejam, kas uzbūvēts bijušajā padomju slēgtajā teritorijā - Tartu militārajā lidostā, pārsteidz tas, cik veiksmīgi tas iekomponēts ainavā. Nevienā fotogrāfijā nav iespējams atspoguļot to izjūtu, kas rodas, ieraugot muzeju dzīvē. Ēka apbrīnojami iekļaujas dabā un atgādina hameleonu, kas spēj pielāgoties mainīgajiem laika apstākļiem. Šķiet, visiespaidīgāk tā izskatīsies ziemā, sniegā. Internacionālā arhitektu brigāde savu darbu padarījusi godam, ko gan nevarēja teikt par igauņu celtniekiem. Dažas stundas pirms lielās atklāšanas ceremonijas sākuma un galā koncerta, kuru translēja nacionālā televīzija, vīri strādāja un vēsā mierā laboja sīkus celtniecības brāķus. Arī parks, kas izveidots uz gludās kā dēlis bijušā aerodroma teritorijas, ja neskaita sīku upīti gravā, kas pārvērsta par dīķiem, šķiet, nebija īsti pabeigts. Daži celiņi kaut kur veda, tad dīvaini beidzās, to segums nebija tādā gatavības pakāpē, lai draudzētos ar apaviem. Šo rindu autoram izdevās pamanīt kādu jauno igauņu māmiņu, kas bija atpērusies uz šejieni ar bērnu ratiņiem. Nekāda pastaiga neiznāca. Tomēr brauciet skatīties droši, gan viss būs kārtībā, jo strādnieki darbus agrāk vai vēlāk pabeigs.

Pašu igauņu domas par muzeju bija atšķirīgas. Ēka viņiem tīri labi patīk, turklāt tā uzcelta degradētā vidē, izveidojot jaunu ielu un novācot militārās pagātnes atlūzas, kas, visticamāk, dos iespēju nekustamo īpašumu attīstītājiem. Savukārt muzeja izmaksas mūsu kaimiņiem ne pārāk patika. Sarunās tika minēti 60 miljoni eiro bez pievienotās vērtības nodokļa. Šķiet, pēdējās debates par muzeja celtniecības izmaksām uzliesmoja īsi pirms tā atklāšanas. Komiskākais ir tas, ka kritiķiem mute tika aizbāzta, piesaucot Latvijas Nacionālo bibliotēku. Arguments - bet latvieši gan nav skopi un par savu Gaismas pili iztērēja vairāk nekā 100 tūkstošus - aizbāza muti pat visnīgrākajiem muzeja kritiķiem. Tāda nu ir tā mūsu kaimiņu būšana.

Nu īsumā par ekspozīciju. Pievērsiet uzmanību tam, ka muzejā tādas ir divas un ļoti dažādas - igauņu nacionālā un somugru tautām veltītā. Mana favorīte ir pagrabstāvā izveidotā somugru tautu ekspozīcija. Cepuri nost tā koncepcijas autora un dizainera priekšā. Izjūta nedaudz pārpasaulīga. Tās fonu veido autentiskas ekspedīciju laikā iegūtas dabas skatu un mazo tautu ciemu fotogrāfijas, kas ļoti precīzi milzu formātā uzlīmētas uz sienām. To papildina dabisko skaņu fona audioieraksts. Arī eksponāti - melnie nami, pirtis un gaitenis kā plūstoša upe - ir iespaidīgi. Sajūta, it kā staigā pa ūdens virsu, apkārt peld zivis, bet te pēkšņi mazā krasta birzītes kapsētā hologrāfiska sieviņa velk vaļā rituālas raudas.

Igauņu nacionālā ekspozīcija atstāja nedaudz eklektisku iespaidu. Skaidrs, ka zināma deva eklektisma bija prognozējama, taču droši vien jābūt igaunim, lai izprastu tās nacionālo specifiku, - gida man nebija, tāpēc daudzos kāpēc? nācās paturēt pie sevis. Skatīties tomēr bija saistoši, kaut vai tāpēc, ka igauņiem ir laba humora izjūta. Kad starp stendiem, kas demonstrē nacionālās grāmatniecības attīstību, pēkšņi ieraugi cilindru, kurā ievietots eksponāts - atbaidoši dzeltena padomju laika izlietne ar mūžam pilošu krānu, zem kuras turklāt pabāzts noplucis cinkotais metāla spainis, lai nenoplūdinātu grīdu, pēkšņi sajūties kā PSRS laika komunālajā dzīvoklī. Bērni būs sajūsmā par dažādiem digitālajiem brīnumiem un verķiem, ko iespējams grozīt, kā nu patīk, priecāties par gaisā kūpošajiem dūmiem. Savukārt latvieši noteikti piestās pie skārienjutīgajiem ekrāniem, kuros var atrast arī šo to par Latviju. Turklāt tiem, kam savulaik palaimējās tikt nofotografētiem Baltijas ceļa rindās, varbūt pat ieraudzīt sevi kā igauņu muzeja eksponātu. Pirmajās muzeja apmeklējuma dienās ir izcēlies arī pirmais skandāls, no ekspozīcijas pazudusi digitālā jaunava Marija, kurai, uz stenda pamatnes uzspiežot, svētā jumprava sabirza gabalos. Tā vismaz apgalvo Postimees.

Īsi rezumējot, Tartu muzeju ir vērts apskatīt. Ja nepatiks viena ekspozīcija, patiks otra. Latvijā, piemēram, ir ļoti ekselents Balvu novada muzejs, kura veidotāji, šķiet, pasmēlušies idejas no slavenā musée du quai Branly Parīzē. Igauņi gājuši citu ceļu, un tas ir vērienīgs. Runājot par praktiskām lietām, protams, nopratināju laipnās kundzītes informācijas centrā. Ekspozīcijas apskate maksā 12 eiro, cena ar atlaidēm 8 eiro, ir ģimenes biļetes - 28 eiro, iespējams gids latviešu valodā. Audiogids būšot igauņu, angļu un krievu valodās. Pagājušo ceturtdien, muzeja atklāšanas dienā, telefonos iebūvētās navigācijas sistēmas rādīja muļķības. Igauņi teica, ka iela, kas ved uz muzeju, ir pabeigta burtiski nupat. Gan jau viss nokārtosies. Mājaslapa tobrīd vēl nedarbojās, bet tagad tā sākusi funkcionēt - adrese www.erm.ee. Ar mokām izdevās atrast arī angļu versiju. Internetā muzejs atsaucas uz Eesti rahva muuseum. Protams, atstāt auto vai busiņu, nopirkt grabuļus un paēst muzejā nudien nav problēmu, par visu ir padomāts.



Svarīgākais