2016. gadā vairs nav ne mazāko šaubu, pie kā novedusi Eiropas glābšana pēc Arnolda Toinbija ieteikumiem. Tomēr arī tagad nekas nav mainījies kopš 1956. gada ar latviešu literāta Edgara Ardensa liecību, ka pie A. Toinbija grāmatas Civilizācija tiesas priekšā «mūslaiku, visvairāk gan Eiropas, valstsvīri politiskās rīcībās zināmā mērā pieturas tikpat kā pie kādas rokas grāmatas».
Par Arnolda Džozefa Toinbija (Arnold Joseph Toynbee, 1889-1975) vārdu nevajag viebties neizpratnē, kas tas tāds. Jāciena taču cilvēks par milzīgu darbu, laikā no 1934. līdz 1961. gadam publicējot 12 sējumus ar nosaukumu Vēstures studijas (Study of History), un vēl jo vairāk par šā darba cēlo mērķi. Latviešu vēsturnieka, savā laikā arī Latviešu Konversācijas vārdnīcas galvenā redaktora Arveda Švābes (1888-1959) vārdiem runājot, «Toinbija Study of History mērķis nebija akadēmisks, bet pravietisks un reālpolitisks; darbs bija iecerēts kā rokas grāmata valstsvīriem Rietumu civilizācijas glābšanai». A. Švābe šādi stādīja A. Toinbiju priekšā latviešiem Hanavā (vācu Hanau, netālu no Frankfurtes pie Mainas) izdotās trimdas avīzes Tēvzeme 1948. gada 2. oktobra numura 6. lpp. saistībā ar faktu, ka bija iznākuši jau seši no sākotnēji tikai deviņiem pieteiktajiem Study of History sējumiem. Turpat arī paskaidrota glābšanas darbu vajadzība: «Gandrīz vienā laikā pēc Pirmā pasaules kara Osvalds Špenglers, Pols Valerī un A. Toinbijs vairāk vai mazāk skaļi sacēla trauksmi, ka, par spīti šķietamai sabiedroto uzvarai, Rietumu civilizācijai draud smaga krīze vai pat bojā eja. Pols Valerī dzejiskā metaforā pielīdzināja Eiropu pasažieru tvaikonim, kas bez stūres tiek svaidīts starp zemūdens klintīm, kamēr to aprīs vēstures bezdibens, kur jau guļ neskaitāmu civilizāciju vraki. O. Špenglers pie tam aizrādīja, ka Eiropas bojā eja ir nenovēršama, jo nāve ir visu organismu liktens. Būdams dziļi reliģiozs cilvēks un kristietis, A. Toinbijs sprauda sev uzdevumu vēl 11.- tā stundā uzzīmēt tādu jūras ceļu karti, kas Eiropas kapteiņiem ļautu izvairīties no paredzamās avārijas un mainīt viņiem uzticētā kuģa kursu.»
Labie nodomi ceļā uz elli
Savā tekstā A. Švābe ir iepinis A. Toinbija vārdus no 1948. gadā Oxford University Press izdotās grāmatas ar E. Ardensa piedāvāto latviskā nosaukuma variantu Civilizācija tiesas priekšā; grāmata nav tulkota latviešu valodā. Angļu valodā tā saucas Civilization on Trial.
Jāpievienojas A. Švābem, ka viņa ievērotās rindas no Civilization on Trial patiešām labi raksturo ne vien konkrēto grāmatu, bet arī kopumā A. Toinbija sacerējumus un to autoru, kura Civilization on Trial pirmā izdevuma
29.-30. lpp. rakstīts: «Mēs esam modušies patiesībai (ai, cik akli pret to mēs esam bijuši!), ka Rietumu ļaudis un viņu sasniegumi nav nodrošināti uz palikšanu vairāk nekā acteku un inku, nekā šumeru un hetu civilizācijas. Tā nu šodien mēs ar visai lielu uztraukumu pāršķirstām pagātnes hronikas, meklējot, vai kaut ko no tām nevarētu atšifrēt kā pamācību. Vai vēsture dos informāciju par mūsu izredzēm? Un kāds svars būtu šai informācijai, ja tā parādītos? Vai tā būs neatvairāms likteņa diktāts, kura priekšā nolaist rokas, jo tur neko nevar ne novērst, ne grozīt? Vai arī tā informē nevis par nolemtību, bet par tendencēm un šādām tādām iespējamībām? Starp abām atbildēm ir milzīga praktiska atšķirība, jo otrā alternatīva nesastindzina mūs pasivitātē, bet mudina aktīvi rīkoties. Otrā alternatīva padara vēsturi mazāk līdzīgu astrologa horoskopam un vairāk - ceļa kartei, kādu apmācīts kuģotājs var izmantot, lai mazinātu kuģa avārijas risku attiecībā pret kuģošanu uz labu laimi, jo karte dod pielietojumu viņa prasmēm un drosmei, nospraužot kuģa kursu starp kartē atzīmētajām klintīm un rifiem.» Tāda, lūk, savā patiesumā skaista liecība, ka ceļš uz elli patiešām ir bruģēts ar vislabākajiem nodomiem un padomiem to skaitā.
Eiropieši noticēja savai izredzētībai
A. Toinbija maršruts uz lielu slavu un tās konvertāciju daudzos citos labumos izrādījās tieši tāds kā jebkuram zīlniekam: vispirms atsauce uz draudošajām briesmām, par kuru esamību neviens izglītots eiropietis vairs nebija jāpārliecina, jo to bija izdarījis O. Špenglers (1880-1936), un tad solījums no šīm briesmām izglābt ar zālēm, kuru lietošana dod ne mazāk kā mūžīgu dzīvi. Un eiropieši uz tā uzķērās!? Kādā veidā?
Savu Study of History rezultātus A. Toinbijs Civilization on Trial rezumēja tā, ka, «ciktāl vēstures ainavu izgaismo mūsu rīcībā esošās zināšanas, tajā saskatāma reizes divdesmit notikusi vēstures atkārtošanās, kad radušās tāda veida sabiedrības kā mūsējā Rietumu sabiedrība, kas visas ar vienu iespējamo izņēmumu, t.i., ar mums pašiem, ir vai nu jau mirušas, vai mirstošas» (38. lpp.). Izskaidrojumu šim bēdīgajam faktam viņš teicās atradis J. V. Gētes tituldarba Fausts sadaļā Prologs debesīs, kur Dievs pieņem Velna (Mefistofeļa) priekšlikumu sarīkot cilvēkiem pārbaudījumus: «Dievs pieņem šo izaicinājumu kā izdevību turpināt savu radīšanas darbu. (..) Atbildot uz Velna izaicinājumu, Dievs patiešām pakļauj paša radīto briesmām laikam gan tāpēc, lai galu galā uzvarētu ar kaut kā jauna radīšanu, taču arī Velnam nav obligāti jāpaliek bešā.» (12. lpp.) Līdz šim gan bijis tā, ka vismaz uz Zemes bešā palicis tikai visuvarenais un mūžīgais Dievs, jo visas iepriekšējās civilizācijas parāvis velns, taču tagad velns varētu būt jau uzrādījis visas iespējamās Dieva kļūdas civilizāciju radīšanā un tieši eiropiešiem - nevis vēl pēc mums 25. vai tūkstošajai civilizācijai - pirmajiem Zemes vēsturē «ir ļauts lemt» (it is up to us), vai «pēc pašu vēlēšanās sekot vēsturiskiem sociālās pašnāvības piemēriem» un tādējādi «piespiest vēsturi atkārtot pašai sevi», vai arī «mūsu gadījumā dot vēsturei jaunu un nepieredzētu pavērsienu» (39. lpp.) - uz «stimulējošiem izaicinājumiem atbildēt ar uzvaru virkni ad infinitum» (līdz bezgalībai; 12. lpp.).
Lai nu ko mēs varētu iedomāties par jebkuru no mums zināmajām vai bez pēdām izgaisušu civilizāciju, bet tikai ne to, ka kādreiz cilvēki būtu atšķīrušies no tagadējiem eiropiešiem ar lielāku imunitāti pret glaimiem, ka tieši viņus Dievs ir radījis par kroni cilvēku dzimumam un pasaules vēsturei, kādu nu kura civilizācija to iztēlojās.
Viss jādara otrādi
A. Toinbija padoms jeb solījums bija tāds, ka (rietum)eiropieši varot izglābties no O. Špenglera aprakstītās nākotnes, ja visu darīs pilnīgi pretēji tam, kādu rīcību no viņiem gaidīja O. Špenglers. Viņa gaidas Neatkarīgā detalizētāk aprakstīja 5. septembrī, kad sakrita 98 gadi kopš Untergang des Abendlandes izdošanas un precīzi 96 gadi kopš šīs grāmatas pirmās pieminēšanas latviešu valodā. O. Špenglers paredzēja karus Eiropā, ko apstiprināja Otrais pasaules karš un apgāž viss, kas pēc tam notika un notiek. Eiropa ir izpildījusi A. Toinbija sakāpinātā formā pausto un šeit izcelto uzdevumu, ka «mums ir jāiznīcina Karš un Šķiras». Otrais pasaules karš ne tikai precīzi iegūlās O. Špenglera pat jau pirms Pirmā kara apdomātajos paredzējumos, bet arī pavēra ceļu A. Toinbija brīdinājumiem, ka ar atombumbām kronētā kara tehnika prasa turpmāk savaldīties, kas nebūt nenotika automātiski. Kā septiņu rakstu sērijas Vai Rietumu civilizācijai draud bojā eja? nobeigumā avīzes Latvija Amerikā 1956. gada 7. marta 3. lpp. liecināja E. Ardenss, «Francija vēl arvien vairāk bīstas no Vācijas nekā no krievu komunisma...» Šīs savstarpējās bailes nebija iespējams izkliedēt bez Eiropas Savienības kā tāda mehānisma, kas ļauj savienības dalībniecēm uzmanīt citai citu, lai tās patiešām samazina savu iedzīvotāju skaitu ar ļoti zemas dzimstības uzturēšanu. Tad, sacīsim, vāciešiem vairs mūžīgi mūžos nenāksies karot par plašāku Lebensraum (dzīves telpu), jo tā atbrīvosies pati no sevis līdz ar cilvēku skaita samazināšanos. ES apvienojušos valstu savstarpējās uzraudzības būtība ir tā sauktās «bērnu tiesības» - praktiski neizpildāmas prasības, kuru ievērošana un tieši tāpat pārkāpšana vecākiem izmaksā tik dārgi, lai viņi varētu atļauties caurmērā mazāk par vienu bērnu uz vienu pieaugušo. Laikā līdz Padomju Savienības sabrukumam Rietumeiropā šo procesu virzīja ar apdomu, ka var gadīties karot Austrumu frontē pēc Pirmā un Otrā pasaules kara šabloniem. Tie prasīja turēt gatavībā, pirmkārt, skaitliski daudzus un, otrkārt, uz piepūli, disciplīnu un sāpēm gatavus jaunus vīriešus. Pēc 1990. gada Eiropa uzskatīja šādu vajadzību par atkritušu, kas ļāva novest līdz galam Kara un Šķiru likvidāciju - karot un strādāt spējīgu eiropiešu likvidāciju paaudžu nomaiņas gaitā. Šeit vēlreiz atkārtojami arī Ērika Stendzenieka vārdi, ka pašlaik 22 gadu vecumu Rietumeiropā, no kuras Latvija atpaliek par gadiem 5-10, sasnieguši cilvēki, kuri kopš viņu dzimšanas apguvuši ideālu «tev īsti nav nekas jāsasniedz, tev īsti nav nekur jāstrādā...» Tādā gadījumā viņi visi veido tikai vienu vienīgo - nestrādājošo šķiru, automātiski būdami arī nekarojošie, jo karš vienmēr ir darbs, kaut gan darbs ne vienmēr ir karš.
Rīcību diktēs instinkti
Eiropieši ir vispirms grandiozos karos un tagad tikpat grandiozā mierā pavadījuši trešo daļu no laika, cik O. Špenglers 1918. gadā vēl paredzēja Eiropas pastāvēšanai. A. Toinbija piedāvātais Eiropas glābšanas projekts ir veicinājis Eiropas sabrukumu, jo tagadējie rietumeiropieši nav spējīgi ne aizstāvēt savu valstu un to savienības robežas, ne tālāk uzturēt Rietumeiropā izveidoto infrastruktūru jeb vienkārši sadzīvi. ES ievilktais zigzags Eiropas vēsturē pats gatavo savu atgriešanos vēstures normālajā, ar cilvēku prātu un gribu nemaināmā gultnē. Intelektuāla kompensācija par cilvēku nespēju šādu gultņu virzienu mainīšanai ir izpratne par šo virzienu dabisko maiņu, ko tagad dod Ļeva Gumiļova (1912-1992) etnoģenēzes teorija, bet par to citreiz.
Eiropiešu tālāko rīcību diktēs nevis teorijas un pamācības, bet instinktīva pieķeršanās kaut jelkādām tagad pierastās sadzīves atliekām, kuru dēļ nāksies sadrupināt ES daudzās mazās vienībās. Tās naidosies līdz pat karošanai savā starpā, līdzīgi kā pagājušā gadsimta 90. gados Balkānos pēc Dienvidslāvijas sabrukuma, bet galvenokārt nodarbosies ar to, ka ar ļoti vardarbīgām metodēm atjaunos cilvēkiem nepieciešamās izdzīvošanas un sadzīvošanas iemaņas nebūt ne tikai un vienīgi gados jaunajiem cilvēkiem. Labākajā gadījumā šīs izdarības būs efektīvs veids no Āzijas un Āfrikas pārdzīvotajiem apgabaliem ienākošo cilvēku integrācijai Eiropā.
***
TOINBIJS LATVIEŠIEM - trimdas latviešiem bija kulta figūra no pagājušā gadsimta 40. gadu beigām līdz 80. gadu beigām. Viņi meklēja A. Toinbija vārdos savu mītnes zemju politisko līderu domas jeb nodomus attiecībā uz Padomju Savienību un jo īpaši uz Latviju. Tādējādi A. Toinbijam tika dota vieta pat no Latvijas emigrējušo mežkopju žurnālā. Viņa uzskatus Padomju Latvijas iemītniekiem ik dienas pa radio nodeva Amerikas balss kopā ar saviem satelītraidītājiem, propagandējot ASV un to sabiedroto politiku. Nav svarīgi, vai Civilization on Trial bija rokasgrāmata šīs politikas veidošanai vai tikai tās attaisnošanai. A. Toinbija pozīciju ilgo nesatricināmību ir trāpīgi izskaidrojusi Latvijas komunistu avīze Cīņa 1973. gada 16. janvāra 3. lpp.: «Pirms diviem gadu desmitiem, kad pazīstamais angļu profesors Arnolds Toinbijs pasludināja, ka Savienotajām Valstīm mūsu laikmetā vajadzēšot pildīt senās Romas civilizācijas nesējas misiju, viņš aiz okeāna iemantoja orākula slavu.»
*
STENDZENIEKS NAV HERMANIS - nav tik depresīvs kā teātra režisors un sabiedrības tracinātājs Alvis Hermanis. Tāds bija E. Stendzenieka pašraksturojums, atbildot uz jautājumu par sekām, kādas, viņaprāt, izraisīs viņa uzrādītās slaistu paaudzes esamība Eiropā. Varbūt tur viss labi atrisināsies trijos veidos. Pirmkārt, slaisti iemācīs slaistīties jeb baudīt visus kapitālisma radītos labumus absolūtu vairākumu Eiropā sabēgušo islāma un visu citu radikāļu, kuri tad nevienu vairs nespridzinās. Otrkārt, slaistu paaudzei varētu sekot strādīgāka paaudze, kas sapratīs, ka slaistīšanās turpinājums draud ar lielām nepatikšanām, no kādām tagadējie jaunieši pasargāti. Uzmundrinošs piemērs šādai atpakaļgaitai ir tāds, ka pagājušā gadsimta 80. gados netika turpinātas 60./70. gadu hipiju izdarības. Treškārt, tehnikas attīstība tik un tā pazudinās daudzas profesijas, tāpēc var izrādīties labi, ka slaistīšanās palīdz no tām atbrīvoties bez nožēlas.
***
Arnolda Toinbija uzdevumi eiropiešiem
Padarot Karu un Šķiras par institūcijām, civilizācijas vārdu nesošā sabiedrība izpauž cilvēka dabas tumšo pusi, ko teologi sauc par pirmdzimto grēku. (..) Nevis likvidētās, bet - atbilstoši tagadējai cilvēku dzīvei vispār - ar fizisko varenību nenormāli pārkairinātās Šķiras spēj pilnībā izārdīt sabiedrību, bet Karš - iznīdēt cilvēku sugu. (..) Mums ir jāiznīcina Karš un Šķiras tūlīt un līdz galam pārliecībā, ka mūsu mazdūšība vai neveiksme ļaus tām svinēt pār mums šoreiz jau izšķirošu un galīgu uzvaru.
Civilizācija tiesas priekšā, 1948., 24. un 25. lpp.
Egoisms visur - saimnieciskā laukā, egoisms personiskās attieksmēs un, visbeidzot, starptautiskās! Peļņas un varas kārīgā privātā saimniecība kopā ar nekontrolētu mehanizāciju un nemitīgu tehnoloģisko progresu radījusi situāciju, kurā vairs nevaram atļauties neierobežotu brīvību saimnieciskajā laukā. Mums būs jāatgriežas pie agrākiem dzīves apstākļiem un uztveres, kad vēl tikums un tradīcijas spēja apvaldīt cilvēku egoismu - uzsver Toinbijs.
Mūsu laikmeta slimības. - Meža Vēstis, 1975. gads, nr. 160., 7. lpp.
***
Ērika Stendzenieka atskaite par uzdevuma izpildi
Ir izaugusi vesela paaudze, kura domā, ka ideālā pasaule varētu būt apaļa bumba, uz kuras katrā kvadrātkilometrā mīt noteikts skaits balto, melno, dzelteno cilvēku bez nacionalitātes, bez kaut kādas seksuālās orientācijas, bez kaut kādas īpašas ticības. Faktiski visai zemeslodei vajadzētu izskatīties vienmērīgi vienādai. Tā būtu ideālā pasaule. Šāds utopisks, vienkāršots modelis eksistē paaudzē līdz 20-22 gadiem. Ne tikai cilvēki neatšķiras cits no cita, bet pa lielam cilvēks neatšķiras arī no citām dzīvām būtnēm.
Tev īsti nav nekas jāsasniedz, tev īsti nav nekur jāstrādā, tev īsti nekur nav jāizsitas, tev ne par vienu nevienā aspektā, nevienā šķautnē nekādā veidā nav jāizrādās labākam. Neviens ne par vienu nav pārāks, neviens īpaši neizceļas... Nu, kā ir, tā ir, būs jau tāpat labi, es varbūt esmu indigo bērns un neesmu atradis savu vietu tāpēc, ka esmu pārāk sarežģīts un mani nesaprot. Tā teikt, neesmu radīts šai kapitālisma mašīnai. Viss ir labi tā, kā ir.
Neatkarīgā, 2016. gada 29.-31. jūlijs, 7. lpp.
