Vladislavs Nastavševs. Par citādo, par svešinieku

Sestdien, 1. oktobrī, Rīgas Krievu teātrī pirmizrāde režisora Vladislava Nastavševa veidotajam iestudējumam Mēdeja ar Gunu Zariņu (Jaunais Rīgas teātris) un Mihailu Troiņiku (Maskavas teātris Gogoļa centrs) galvenajās lomās. Varenā burve Mēdeja, Kolhidas ķēniņa meita un Saules dieva Heliosa mazmeita, palīdzēja Jāsonam iegūt zelta aunādu, aizbēga kopā ar viņu, kļuva par viņa sievu un viņa divu dēlu māti. Abi atrada patvērumu Korintā, kur dažus gadus vēlāk Jāsons plāno precēties ar vietējā ķēniņa meitu. Mēdeja nolemj atriebties...

Svešinieka savrupība

Šo izrādi Vladislavs Nastavševs 2013. gada nogalē iestudēja Maskavas teātrī Gogoļa centrs, taču, tikai pēc dažu izrāžu nospēlēšanas, 2014. gada sākumā Guna Zariņa atteicās spēlēt šajā izrādē, tādējādi paužot savu protestu pret Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainā un iejaukšanos neatkarīgas valsts iekšējās lietās. «Gunas ideja bija gan šo izrādi iestudēt, gan tagad arī atjaunot. Droši vien viņai bija žēl atteikties no šīs lomas, ko viņa tā arī nepaspēja izspēlēt līdz galam, turklāt pārāk daudz darba bija ieguldīts, lai tā vienkārši atteiktos,» tā šā iestudējuma atjaunošanu, bet šoreiz jau Latvijā, komentē Vladislavs Nastavševs. Tā kā izrāde divas reizes ar labiem panākumiem tika izrādīta Latvijā Maskavas teātra Gogoļa centrs viesizrāžu ietvaros, komanda nolēmusi ieguldīto darbu nepalaist vējā.

Režisors uzsver, ka viņu šajā darbā īpaši saistījusi svešinieka tēma. «Tas ir stāsts par cilvēku, kas ir citādāks un turklāt vēl svešinieks. Man arī patīk par sevi tā domāt, un nav runa tik daudz par to, kurā valstī es dzīvoju un kāda ir mana dzimtā valoda, jo, manuprāt, jebkurš inteliģents cilvēks sevi uzskata par svešinieku. Neiederēties ir normāls inteliģenta, domājoša cilvēka stāvoklis. Ir saldi un patīkami iederēties un būt daļai no sabiedrības konkrētā loka, bet es sev to liedzu. Ja saglabā šo sajūtu, tad reālāk spēj uztvert notiekošo visapkārt, jo tad sev atstāj iespēju domāt patstāvīgi, neļauties vairākuma uzskatiem, jo ne vienmēr vairākumam ir taisnība,» saka Vladislavs Nastavševs.

Izrādes Rīgas versija tikpat kā neatšķirsies no Maskavas versijas. «Formas ziņā iestudējums nav mainījies, pat mizanscēnas ir gandrīz tās pašas. Iespējams, tie, kas šo izrādi nāks skatīties otro reizi, pat nepamanīs to, pie kā mēs piestrādājam. Cits jautājums - vai tā būs izrāde «par to pašu», un šī sajūta patiešām ir dīvaina. Trīs gadu laikā ne tikai mēs esam mainījušies kā personības, arī pasaule ir mainījusies, tāpēc akcenti var mainīties,» atzīst Vladislavs Nastavševs. «Iestudējuma pirmajā versijā galvenais jautājums, kas nodarbināja Gunu un mani, bija - ar cilvēcisko loģiku saprast, kā iespējams mātei nogalināt savus divus bērnus. Šobrīd tas drīzāk ir stāsts ne tik daudz par atriebību, bet par sodu, kas piemeklē cilvēku, kurš izdara kaut ko nepareizu, un Mēdeja ir Dievu ierocis, lai atriebtos, respektīvi, par to pašu mēs runājam citā izpratnes līmenī. Un es nedomāju, ka sengrieķu traģēdija ir kaut kas liels un nesasniedzams mūsdienu cilvēkam, jo traģēdijas un cilvēki, kas izdara lietas ārpus normas, vienmēr ir interesanti. Man nepatīk, ja uzskata, ka cilvēki mūsdienās ir stulbi, nav gatavi pieslēgties jautājumiem, kas iziet ārpus viņu ikdienas.»

Blīva sezona

Šī sezona Vladislavam Nastavševam būs īpaši blīva, un to viņš pats skaidro ar paša nespēju regulēt pieaugošo piedāvājumu skaitu. Pēc debijas Rīgas Krievu teātrī būs viņa debija Dailes teātrī, kur viņš veidos pirms pāris gadiem jaunajā Rīgas teātrī iestudētās izrādes Peldošie - ceļojošie turpinājumu. «Viens no iemesliem ir tas, ka man nepieciešams, lai aktieri dzied, bet Jaunā Rīgas teātra aktieri nav dziedoši. Otrs iemesls - mēs uztaisījām pirmo daļu, un aktieriem bija sajūta, ka viss jau pateikts pirmajā izrādē, bet man tā nešķita. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka es neesmu visu pateicis Peldošo - ceļojošo pirmajā daļā,» tā Vladislavs Nastavševs skaidro šīs Spēlmaņu nakts balvas ieguvušās izrādes turpinājuma nokļūšanu uz Dailes teātra lielās skatuves. Šis iestudējums vienlaikus būs arī jauns izaicinājums, jo līdz šim Vladislavs Nastavševs nav veidojis izrādes uz tik lielas skatuves. «Lielā skatuve ir azarts un izaicinājums. Ar jebkuru telpu ir jāsadzīvo, jāatrod tās stiprās un vājās puses, lai varētu izmantot vienas un apiet otras, bet - jo lielāks formāts, jo redzamākas ir visas kļūdas. Godīgi sakot - man grūti pat iztēloties sevi uz mazās skatuves, kas agrāk bija vienīgais man pieņemamais formāts. Varbūt tāpēc, ka jau izstrādātas kaut kādas iemaņas, jūtos drošāks par to, ko gribu teikt... Pirms dažiem gadiem man piedāvāja iestudēt operu, un es tam nebiju gatavs, iespējams, tagad būtu,» atzīst režisors.

Lai arī bija paredzēts, ka šosezon Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) viņš veidos vēl vienu turpinājumu, proti, Cerību ezera otro daļu, šī iecere pārcelta uz nākamo sezonu, jo šis iestudējums bija paredzēts Tabakas fabrikas telpām, kur būs pavisam cita skatuve, nekā tā šobrīd ir JRT. Tomēr šajā teātrī viņš veidos Anatolija Marienhofa romāna Ciniķi skatuvisko adaptāciju.

Iecerēts arī darbs Gogoļa centrā Maskavā, bet režisors atzīst, ka īpaši neraujoties strādāt ārpus Latvijas. «Man īsti nekur negribas taisīt izrādes, izņemot Latviju. Gogoļa centrā jau esmu veidojis trīs izrādes, tur ir citādāk, bet viena no grūtākajām lietām režisora darbā nepazīstamā teātrī ir tas, ka nezini cilvēkus, ar kuriem būs jāstrādā. Paiet ilgs laiks un enerģija, kamēr sastrādājies, satiecies darbā. Jā, man ir slinkums ar to nodarboties. Pagaidām mani pilnībā apmierina gan mūsu skatītājs, gan mūsu aktieri, gan atalgojums. Nauda, atzinība, mērogi - tas viss ir vilinoši, bet, ja padomā, cik daudz pēc tam būs jātērē enerģijas uz kaut ko, uz ko šeit var netērēt enerģiju un dabūt, iespējams, to pašu, tad...» saka Vladislavs Nastavševs.

Pārsātinājums un slinkums

«Man nepatīk ceļot, jo es nelidoju ar lidmašīnu, līdz ar to pārvietoties pa pasauli man ir nogurdinoši,» atzīst režisors. Daļēji šā iemesla dēļ viņš šovasar nekur nav ceļojis, palicis Latvijā, vien aizbraucis padzīvot pie jūras. «Es joprojām neesmu bijis atjaunotajā Mākslas muzejā, Arsenālā sen neesmu bijis, lai gan tur bijušas labas izstādes. Laikam jau pārsātinājums, varbūt arī slinkums, bet šķiet, ka galvā notiek tik intensīvs process...,» savas ļoti mierīgās vasaras baudīšanas iemeslus min Vladislavs Nastavševs. Režisors atzīst, ka «restartēšanās» procesam viņam šobrīd pietrūkst tikai klavieru, bet tās, ko viņš noskatījis, ir samērā dārgas, tāpēc uzreiz tās dabūt nevar, bet pavisam drīz, cerams, iegādāsies. «Un tad man būs viss nepieciešamais. Man arī nav baigi lielas prasības. Māja, mašīna un vasarnīca nav manā sapņu lokā. Vasarā viens pats padzīvoju lielā vasarnīcā, un tā bija jocīga sajūta, sapratu, ka neesmu pieradis pie lielām telpām, jo esmu izaudzis mazās telpās. Mašīnas man arī, visdrīzāk, nebūs. Bija doma par to, jo - visiem taču ir, pat sāku iet uz nodarbībām, bet atmetu ar roku, padomāju - ja man tiešām būs vajadzīga mašīna, tad noīrēšu kopā ar šoferi, lai mani vadā, priekš kam man pašam sēdēt pie stūres? Negribas pārāk piesārņot savu dzīves telpu.»

***

Vladislavs NASTAVŠEVS

• Režisors

• Dzimis 1978. gada 20. aprīlī Rīgā

• Absolvējis Rīgas 34. vidusskolu (1996) un P. Jurjāna mūzikas vidusskolu, kur apguvis vijoļspēli un klavierspēli

• Studējis aktiermākslu Pēterburgā Valsts teātra mākslas akadēmijā (2004) un režiju Londonā Central Martens College of Art and Design (2008)

• Maskavā, Gogoļa centrā, iestudējis izrādes Mitjas mīlestība, Bailes apēd dvēseli, Mēdeja

• Latvijā iestudējis izrādes: Mitjas mīlestība (2010), Puiši smaržo pēc apelsīniem (2011), Dzin (2011), Jūlijas jaunkundze (2012), Vecene (2012), Tumšās alejas (2012), Pērnvasar negaidot (2012), Makbets (2013), Peldošie - ceļojošie (2013), Idiots (2015), Cerību ezers (2015), Melnā sperma (2015), Asins kāzas (2016). Izrādes iestudējis Latvijas Nacionālajā teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Valmieras Drāmas teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī, Dirty Deal Teatro

• Vairākas reizes dažādās kategorijās nominēts Spēlmaņu nakts balvai, divas reizes to saņēmis - 2014. gadā balva Gada lielās formas izrāde par F. Kuzmina Peldošie - ceļojošie (JRT) un 2015. gadā balva Gada lielās formas izrāde par izrādi Cerību ezers (JRT)