SARUNA ar rakstnieku Tomu Kreicbergu. Par dzīves dotajām iespējām

TOMS KREICBERGS. «Ar grāmatu es varu sasniegt plašāku lasītāju loku. Necenšos nevienu pārliecināt, bet vismaz varu panākt to, lai cilvēki sāk domāt» © F64

Toma Kreicberga jaunais romāns Lopu ekspresis šoruden veiksmīgi ietraucies Latvijas pārdotāko grāmatu saraksta galvgalī.

Iespējams, cilvēkus uzrunājuši tajā aptvertie dažādie slāņi un laikmeti, sākot no traģiskajiem Latvijas neatkarības krišanas, Otrā pasaules kara un Sibīrijas izsūtījumu laikiem, beidzot ar dzīvi mūsdienu Volstrītas drudžainajā ritmā. Tas, kas varbūt nedaudz mulsina, ir piezīme titullapā - «no angļu valodas tulkojusi Laura T. Lapa». Situācija kļūst vēl mulsinošāka, ja mēģini pastāstīt, ka jaunais latviešu rakstnieks, kurš dzimis Latvijā, raksta angliski un kā Tom Crosshill ir saņēmis ASV literāro godalgu, turklāt šoruden Amerikā angļu valodā publicēts viņa romāns The Cat King of Havana. Tas tiešām, no malas raugoties, varētu šķist sarežģīti, bet patiesībā viss ir daudz vienkāršāk nekā izskatās.

- Kāda bija tava motivācija doties studēt uz Ameriku? Tas bija kaut kas apzināts, mērķtiecīgs vai vienkārši apstākļu sakritība?

- Es studēju Rīda koledžā Portlendā un pēc tam četrus gadus nostrādāju Ņujorkā investīciju bankās. Mana motivācija izveidojās diezgan dabiski. Es jau no bērnības lasīju pamatā angļu valodā. Tas tāpēc, ka man patika fantāzijas darbi un fantastika, bet latviski bija ar dažiem izņēmumiem ļoti maz kas iztulkots. Tā mana domāšana pamazām aizgāja angliski - es ļoti daudz lasīju un arī pats rakstīju. Tad vienā brīdī mūsu Rīgas 1. ģimnāzijā paciemojās tagad mans labs draugs Sergejs, kurš toreiz studēja Hārvardā, viņš mūs visus iedrošināja par braukšanu mācīties. Es par to tajā brīdī pat domājis nebiju. Sapratu, ka tas ir loģiski, saskaņā ar visu, ko esmu darījis un gribu darīt - kļūt par rakstnieku. Es pāris gadus pie šī mērķa sasniegšanas strādāju un tad arī aizbraucu.

- 1. ģimnāzija jau skaitās tāda matemātiķu paradīze. Rakstniecība un matemātika itin labi sader kopā, tomēr pastāv stereotips, ka rakstnieki nemāk skaitīt, tāpat kā matemātiķi neprot rakstīt. Kā šis interešu kopums veidojās tavā gadījumā?

- 1. ģimnāzija ir ļoti forša skola ar to, ka tur tiek atlasīti ļoti spējīgi cilvēki. Protams, arī skolotāji ir spēcīgi. Es domāju, ka labākais ģimnāzijā ir tās vide. Manā pieredzē tā ir skola, kur vairāk ir šis matemātikas virziens, bet spējīgi cilvēki ir spējīgi cilvēki. Es nerunāju par lieliem ģēnijiem, kuri ir dīvaini, tomēr, ja cilvēks ir spējīgs matemātikā, viņš noteikti ir arī spējīgs rakstīt. Jautājums, kur viņš vairāk pielicis pūles un ziedojis laiku - rakstīšanā vai matemātikā.

- Nu jā, nerunāsim te par tādu matemātikas ģēniju kā Grigorijs Perelmans, kurš iet sev vien zināmu ceļu.

- Jā, ir tādi ģēniji, bet tā tomēr notiek reti un ir ļoti specifiski.

- Latvijā valda stereotips - ja esi aizbraucis uz Ameriku, tad nav ko atgriezties. Iespējas tur ir lielākas, dzīves līmenis augstāks. Tu tomēr atgriezies.

- Jā, es strādāju Volstrītā, investīciju bankās. Pelnīju ļoti labi, protams. Bet tas arī Ņujorkai vispār ir raksturīgs un vajadzīgs, lai tur izdzīvotu. Ir jāpelna ļoti labi, citādi nākas dalīt kaut kādu mazu istabiņu ar nezin cik cilvēkiem. Tas mani neuzrunāja. Tā sanāca, ka Ņujorkā es savas dienas un arī daudzas nedēļas nogales pavadīju ofisā. Dzīves man īpaši nebija, bija tikai darbs, lai nopelnītu. Vienā brīdī es konstatēju, ka tas nav pietiekami. Man sāka arvien labāk padoties rakstniecība, pirmie konkursi, izdots kāds stāsts. Mani padomdevēji, pieredzējuši rakstnieki, ticēja man un teica, ka romāni, pie kuriem es strādāju, ar laiku varētu būt labi. Es nolēmu, ka jādara vairāk tas, kas tuvāks dvēselei - atgriezties Latvijā un vairāk pievērsties rakstniecībai. Protams, dzīve izvēršas dažādi. Atbraucu uz Latviju, pievērsos rakstniecībai, bet iemīlējos Latīņamerikas dejās - pēdējos gadus gandrīz vairāk dejoju nekā rakstu.

- Pastāsti par šo savu Amerikas pieredzi, par laiku, kad agri cēlies un ļoti garas stundas strādāji.

- Tas tā ir. Protams, ka investīciju bankas ir visstraujāk pelnošā nozare. Dabiski, lai tur darbotos, ir daudz jāstrādā. Tomēr reizēm, kad paskaitīju tās garās stundas darbā, tad secināju, ka peļņa stundā nemaz tik augsta nav. Nē, protams, tā bija ļoti normāla, augstāka nekā vidēji Amerikā.

- Tu zini šo kampaņu - brauciet atpakaļ, mēs jūs gaidām. Man gan ir sajūta, ka te nevienu negaida. Kā bija tavā gadījumā?

- Man ir tāda sajūta, un tā, protams, ir problēma, ka… Šeit ja ne gaida, tad pieņem cilvēkus, kuri ir labi izglītoti, pieredzējuši. Šajā ziņā man ir ļoti pozitīva pieredze Latvijā. Gan pasniedzot biznesa kursus, gan sniedzot finanšu konsultācijas. Te novērtēja izglītību un Volstrītas pieredzi. Man kā samērā jaunam cilvēkam bija iespēja strādāt diezgan nopietnā līmenī ar dažādiem projektiem un augsta līmeņa speciālistiem. ASV tā noteikti nebūtu, jo es biju pārāk jauns un nepieredzējis. Tirgus tur ir blīvs, pilns ar cilvēkiem, kuriem ir daudz lielāka pieredze, mani tur vienkārši nepielaistu. Šeit tirgus ir jauns, jauniem cilvēkiem tas paver daudz lielākas iespējas kaut ko interesantu paveikt. Es redzu, ka mani klasesbiedri, tāpat citi, atgriežas Latvijā, jo te ir interesants darbs, labas iespējas un var nopelnīt. Problēma ir tad, ja nav izglītības un nav nekādas īpašas pieredzes, tikai zemeņu lasīšana vai kaut kas tāds. Tad ir grūti paredzēt, kā šādā ekonomikas situācijā var šos cilvēkus aicināt atpakaļ, ar ko piesaistīt.

- Tu virzi savu domu uz to, ka, neraugoties uz vēl vienu Latvijā valdošu stereotipu par izglītības šķietamo bezjēdzīgumu, labai izglītībai tomēr ir ļoti liela nozīme.

- Neapšaubāmi! Cilvēkiem ļoti uzmanīgi vajadzētu skatīties ne tikai uz to papīru, bet uz saturu, kas tiešām ir tajā vai citā izglītībā. Es runāju par to, cik šī izglītība ir intensīva. Arī Latvijā ir labas un spēcīgas programmas un ir arī ļoti nožēlojamas programmas. Tāpat ir arī citur. Man paveicās, jo manā universitātē studijas bija ļoti intensīvas. Tas nozīmē, ka mēs nu gandrīz tāpat kā vēlāk darbā tiešām mācījāmies un mocījāmies dienu un arī nakti. Pūlējāmies. Nav svarīgi, kādā studiju virzienā tas notiek. Ja četrus gadus nepārtraukti un intensīvi centies, tad šajā laikā ļoti attīstīsies. Pēc tam to var likt lietā jebkurā darbā.

No otras puses, es te nevienu programmu vārdā nesaukšu, bet Latvijā tādu pietiek, ja var aiziet, atsēdēt lekcijas, nošpikot no kāda cita un vienlaikus strādāt pilna laika darbu, gaidot diplomu kā tādu ķeksīti, no tādas izglītības lielas jēgas nav. Tā ir formāli izpildīta prasība, lai atbilstu tam, ko pieprasa darba devējs. Bet es negribu nopelt visu. Latvijā ir arī ļoti spēcīgas programmas, kurās mācīties. Pašam jāizvēlas - vai mācos papīra dēļ, vai sevis kā cilvēka labā, kurš trīs vai četru gadu laikā piedzīvos lielas pārmaiņas.

- Es domāju, ka šo sarunu lasīs arī jauni cilvēki, kuri, kā tu pats par sevi teici, par šīm lietām vēl nemaz tā īsti nav galvu lauzījuši. Teiksim, puiši desmitajā vienpadsmitajā klasē, kuri varbūt tikai sāk domāt, kas būs tālāk. Saki, kādi ir tie pamatprincipi, kurus tu ieteiktu, izvēloties studijas?

- Man nav vienas pareizās atbildes. Mani personīgie principi būtu, pirmkārt, skatīties uz universitātēm, kuras, reklamējot sevi, liek lielāku uzsvaru uz intelektuālajām vērtībām un darbu, nevis uz izklaidi. Redz, cik pie mums skaisti, un tusiņi tik izcili! Amerikai tas ir raksturīgi. Ir universitātes, kas sevi reklamē ar to, cik pie viņiem iet jautri, bet ir universitātes, kas stāsta, cik pie viņiem ir aizraujoši strādāt. Viņi arī piesaista attiecīgu publiku.

Otrkārt, nopietni jāizvērtē izmaksas. Par to daudz tiek runāts - īpaši ASV un arī citur. Izmaksas universitātēs kāpj. Tāpēc jāizvērtē, cik studijas maksās, cik nāksies aizņemties, ņemot vērā stipendiju un visu pārējo, kāds būs ieguvums un kādā virzienā pats pēc tam esi gatavs strādāt. Piemēram, man pēc universitātes bija piecdesmit tūkstošu dolāru parāds. Tas ir samērā liels un nozīmēja to, ka biju gandrīz vai spiests strādāt banku nozarē, kamēr to atmaksāju, jo citā nozarē man vajadzētu daudzus gadus strādāt, lai varētu atdot parādu. Tas noteikti jāņem vērā un arī maina aprēķinus par nākotni. Nav vērts aizņemties simt tūkstošus, ja gribi pēc tam kļūt par rakstnieku vai mākslinieku, nestrādājot biznesā. Pats būsi nelaimīgs un savu finansiālo nākotni krietni sarežģījis! Par to ir ļoti jādomā.

Trešais princips - ir jāskatās, lai izglītība piedāvā fleksibilitāti. Sešpadsmit vai astoņpadsmit gados ir ļoti grūti pateikt - kas es gribu būt, piemēram, būšu datoriķis, un nekas vairs nemainīsies. Kas man patīk ASV liberal arts sistēmā - tur var pamēģināt dažādas lietas, pārslēgties, līdz atrodi to, kas tevi vairāk interesē. Lai nav tā, ka iestājies tajā vai citā fakultātē un tur tad arī ir jāpaliek. Man personīgi tas bija ļoti svarīgi.

- Tu pieminēji sākumā, ka esi daudz lasījis angliski, jo toreiz mums maz tulkoja attiecīgā žanra literatūru, bet kā sākās tava vēlme pašam rakstīt?

- Tas ir grūti atbildams jautājums. Kaut kas tur ir ģenētiski, kaut kas balstās bērnības pieredzē. Es skatos uz savu brāli - mēs uzaugām vienā vidē, mums ir pusotra gada starpība, bet mūsu intereses ir krasi atšķirīgas. Mani patika grāmatas, fantāzijas literatūra, viņu interesē matemātika un programmēšana. Es nevaru teikt - mūs abus katru savādāk audzināja, visticamāk, ģenētiski - vienam trāpīja tas, bet otram - tas. Mani jau no agras bērnības ļoti emocionāli spēcīgi uzrunāja stāsti, ļoti patika tos klausīties, ļoti gribēju sākt lasīt. Man patika viss fantastiskais, ar burvībām saistītais. Izlasīju visas pasaku grāmatas un tad dabūju fantāzijas grāmatas. Tā bija kā tāda atklāsme un ļoti spēcīgi mani uzrunāja. Es atceros, ka mēģināju rakstīt otro daļu Brāļiem Lauvassirdīm. Lieliska grāmata! Man vēl nebija desmit gadu. (Smaida.) Sēdēju virtuvē pie galda un rakstīju. Apmēram 12-13 gadu vecumā sāku nedaudz nopietnāk angliski pirmos romānus rakstīt. Protams, tas bija diezgan briesmīgi.

- Kāpēc izvēlējies rakstīt angļu valodā? Vai tāpēc, ka lasīji angliski, jo latviski maz ko tulkoja?

- Jā! Tas ļoti dabiski izveidojās. Visa tā fantāzijas un fantastikas vārdnīca man galvā bija angļu valodā. Es lasīju, lasīju. Ar laiku tas izveidojās tā, ka tie resursi, kas man ir angļu valodā, ir lielāki par tiem, kas latviešu valodā. Lai angliski rakstītu, ir angliski jālasa.

- Kad parādījās pirmās ziņas, ka esi pamanīts ASV un pat saņēmis balvu, rakstnieku vidē sākās sarunas par to, vai tavs piemērs nebūs bīstams citiem jaunajiem autoriem - viņi sekos tev, rakstīs angliski, kas varētu apdraudēt latviešu valodas nākotni. Šādas debates un spriedumus dzirdēju vairākkārt. Ko pats par to saki?

- Šis jautājums ir sāpīgs daudzās pasaules valstīs, ņemot vērā globalizācijas efektus un arī vēsturisko pieredzi, kā Indijā, kur ir savas vietējās valodas un no koloniālisma laikiem nākusī angļu valoda. Tur vienmēr ir spriedze. Nav viennozīmīgas atbildes. Plusi ir abās pusēs. Rakstot angļu valodā, daudz vieglāk vari uzrunāt pasauli un pastāstīt par savas valsts un kultūras specifiku. Tīri tehniski es par to nebaidītos. Lielākajai daļai rakstnieku vienkārši nav opcijas - rakstīt angliski. Ja viņi dabiski nav uzauguši, lasot angļu valodā, un nav padzīvojuši angliski runājošajā vidē, tas nav īpaši reāli. Esmu redzējis dažus, kas mēģina, bet pēc tam viņiem ir nācies atzīt, ka to nevar izdarīt, jo valoda nav tik dziļā līmenī. Uz to ir jāiet gadiem ilgi. Reti kuram ir tāda dzīves dota iespēja. Es nerunāju te par centību, ir vajadzīga šī iespēja, man tāda bija.

Tas, ko mēs redzam tagad - ļoti spēcīgus veiksmes stāstus, kas sāk no otra gala. Piemēram, skandināvi! Viņi raksta savā valodā, kļūst populāri savās valstīs, un ar to viņi izlaužas. Viņu darbi ir pasaules bestselleri. Sasniedzot popularitāti savā valstī, var izlauzties pasaules arēnā. Man liekas, tie ir ļoti spēcīgi piemēri. Daudz spēcīgāki un motivējošāki par manējo. Tas, ko es pats redzu - ielauzties šajā industrijā ir ļoti grūti. Esmu viens no daudziem. Jā, man ir kaut kāds mazs pamats, bet lai es būtu Harija Potera līmeņa autors - to taču pat nevar salīdzināt. Mani nepazīst ne uz ielas, ne vidējais lasītājs.

- Tev nesen ASV iznākusi grāmata pusaudžiem - The Cat King of Havana. Pastāsti par to.

- Jā, pavisam nesen, 6. septembrī, man iznāca grāmata Havanas kaķu ķēniņš. Tas ir romāns jauniešiem, par vienu tīni, kura tēvs ir vācietis, māte - kubiete. Viņš ir pirmās paaudzes amerikānis un dodas uz Kubu apgūt savas mātes dzimteni un apburt vienu meiteni. Sākas viss tā diezgan jautri, bet tad kļūst asāk un diezgan politiski. Viņš atklāj to, ka viņa mātes zeme nebūt nav tik vienkārša, kā sākumā šķitis.

- Gandrīz vienlaikus Latvijā dienasgaismu ieraudzīja tavs romāns Lopu ekspresis. Tā žanrs ir gluži cits. Kāpēc šāda tēma, laiku salikums, Sibīrija, Volstrīta?

- Iepriekšējais romāns, pie kura strādāju un kas gan vēl nav izdots, bija fantastikas romāns. Gribējās nedaudz atsvaidzināt smadzenes, pastrādāt citā virzienā. Bija daudz dažādu lietu, kuras man gribējās pateikt: par Latviju, par latviešiem, par mūsu vēsturi un Ulmaņlaikiem, par latviešiem un krieviem, par to, kā latvieši tagad izbrauc pasaulē. Reizēm, kad skatos delfos vai feisbukā, kā cilvēki strīdas, neceļas roka tur līst iekšā. Nevienu ar to nepārliecināsi, nekādas jēgas tam nebūs. Ar grāmatu es varu sasniegt plašāku lasītāju loku. Necenšos nevienu pārliecināt, bet vismaz varu panākt to, lai cilvēki sāk domāt. Emocionālā līmenī ar stāstījumu var izdarīt daudz vairāk nekā ar skaidrošanu, kāpēc ir šādi vai tādi. Zināmā mērā tā bija tāda misijas apziņa.

- Vai esi kādreiz domājis, kāpēc latviešiem tā īsti nekad nav izdevies izstāstīt savu Sibīrijas stāstu tik iespaidīgi kā, piemēram, Hāledam Hoseinī par Afganistānu? Ir taču bijuši mēģinājumi, ir trimdas rakstnieku paaudze. Jā, var teikt, bija Agates Nesaules romāns, bet tas arī laikam viss.

- Grūti teikt. Viena lieta, ko noteikti esmu pamanījis - Baltijas lietas un Austrumeiropa amerikāņu un arī angliski rakstošajā vidē galīgi nav seksīga. Ja pasaki, ka esi no Tuvajiem Austrumiem, Pakistānas vai Japānas, visiem iemirdzas acis, viņi grib rīkot diskusijas un vorkšopus, aicināt tevi. Ja pasaki, ka esi no Baltijas, nedod dievs, baltais cilvēks un vīrietis, tas nevienu neinteresē. (Smaida.) Nē! Es nesūdzos par to, kas esmu, tas man ir pavēris daudzas durvis, bet ja runā par šo literāro vidi - tā vienkārši ir - dažas tēmas tur šķiet seksīgas, bet dažas nešķiet. Tajā pašā laikā ir piemēri, kas parāda - var par Baltijas lietām runāt un tas interesē. Pirms dažiem gadiem iznāca Rūtas Šepetis romāns, ir bijuši vēl citi. Tas nozīmē, ka var. Bet ja es zinātu, kā, tad būtu tur padarījis Lopu ekspresi par bestselleru.

- Man šķiet, ka Šepetis romāns ir uzrakstīts no amerikāņu skata punkta. Varbūt mēs netiekam pāri tam, ka mūsu vidē pasaki - vagons, un katram emocionāli jau ir skaidrs, kas tur notiek, bet citi nemaz to nesaprot.

- Lai cik skumīgi tas būtu, šis stāsts ir jāpadara pievilcīgs no citas puses. Tas, ko mēs, Latvijā dzīvojot, aizmirstam - ļoti daudzās pasaules malās un stūros ir bijušas arī savas lielās traģēdijas. Traģēdijas jau nevar salīdzināt, bet mūsu traģēdija uz šī fona varbūt arī nemaz tik ļoti neizceļas. Tā ir liela, sāpīga, bet ir daudzas citas tikpat sāpīgas traģēdijas. Tās visas piesaista uzmanību. Lai izceltu, šis stāsts ir jāietērpj spēcīgos tēlos, emocionālā pārdzīvojumā.

Toms Kreicbergs (Tom Crosshill)

• Divreiz nominēts prestižajai Nebula balvai

• Saņēmis ASV literāro balvu Writers of the Future

• Bijis nominēts Latvijas literatūras gada balvai

• Grāmatu Dubultnieki un citi stāsti, Lopu ekspresis, The Cat King of Havana autors

Kultūra

Latvijas Nacionālā teātra 106. sezonas abonementa piedāvājumā ir četri Lielās zāles jauniestudējumi un septiņu veidu abonementi. Abonementa vietu izkārtojums zālē ir pēc šaha dēlīša principa, vietas pieejamas gan parterā, gan pirmajā balkonā.

Svarīgākais