Pagājušajā nedēļā pielikts punkts vērienīgajai trīs Raiņa memoriālo muzeju rekonstrukcijai, kas, piesaistot Eiropas līdzekļus, latviešiem deva iespēju atjaunot laika zoba skartus un visnotaļ bēdīgā stāvoklī esošus muzejus.
Īsi pirms Raiņa dzimšanas dienas durvis vēra māja Baznīcas ielā 30, vieta, kurā Aspazija un Rainis pavadīja mūža pēdējā posma oficiālo daļu. Te dzīvoja dižā dzejniece un viņas vīrs - pirmo Saeimu deputāts, izglītības ministrs, Nacionālā teātra direktors.
Baznīcas ielas māja sabiedrības uzmanības lokā nonāca ap gadsimtu miju, kad te deviņdesmito gadu sākumā iekārtotajam muzejam uzgūla denacionalizācijas ēna. Toreiz netrūka sazvērestības teoriju par blēdīgiem privatizētājiem un jaunceptajiem naudasmaisiem, kas stāvot aiz viņu muguras, cerot pievākt muzeju. Par to rakstīja žurnālisti, ziņoja radio. Izdevīgajā vietā (gandrīz blakus Dailes teātrim) izvietotais koka namiņš izskatījās gaužām žēlīgs, vairāk atgādinot graustu, nevis muzeju. Par publikai nepieejamo sētas māju tolaik zināja tikai retais - tā bija tik bēdīgā stāvoklī, ka ekskursantus tajā ievest nedrīkstēja.
Nu baznīcas ielas ēku komplekss izskatās, iespējams, pat labāk nekā vecās kinohronikās, kas tvērušas mirkli, kad Rainis iznāk pa mājas vārtiem. Ēkas otrajā stāvā joprojām iespējams apskatīt dzejas karaļpāra dzīvokli un bibliotēku - tādu, kādi tie bija viņu dzīves laikā. Muzejs tagad ir pieejams arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Mājas pirmajā stāvā tagad ir garderobes un muzejpedagoģiskās telpas. Savukārt graustīgais sētas namiņš pārtapis par lielisku sarīkojumu un sapulču telpu, kurā jau notikuši pirmie dzejas dienu pasākumi.
Noslēdzot publikāciju ciklu, kas dokumentē Raiņa un Aspazijas muzeju atjaunošanas darbus, Neatkarīgā pirms oficiālās atklāšanas viesojās Baznīcas ielā un tikās ar atjaunošanas procesā iesaistītajiem cilvēkiem, kā arī priecājās par Aspazijas un Raiņa laika autentiskajiem interjeriem, kas, pārdzīvojuši «veco krāmu» periodu, tagad ir spilgta liecība rīdzinieku dzīvei un rocībai 20. gadsimta 20. gados.
*
Ingūna Elere: «Vajag nebaidīties un izvēlēties pašiem savu ceļu»
Ingūna Elere, dizaina biroja H2E mākslinieciskā direktore, viena no Raiņa un Aspazijas muzeju jaunā dizaina veidotājām
- Kas bija tas īpašais, strādājot ar Baznīcas ielas māju?
- Šī māja tiešām bija sevišķa. Tā ir dzejnieku dzīves telpa, kas, protams, uzlika savas tehniskās prasības: bibliotēka, konferenču zāle, muzejpedagoģiskā zāle. Finansiāli un arī vizuāli vajadzēja sabalansēt ļoti garu vajadzību sarakstu. Ar šo māju izaicinājums noteikti bija vislielākais. Ekspozīcija otrajā stāvā palika tieši tāda, kāda tā bija! Tāpēc ir jautājums, kas ir tas, ko drīkstam vai, tieši otrādi, nedrīkstam pielikt klāt?
Mēs atstājām to laiku telpu, ņemot vērā visas fiksācijas un laikmeta liecības, tādu, kāda tā bija, bet pievienojām klāt netveramo dimensiju - skaņas, kas tolaik varēja būt šajās telpās. To, kā Aspazija spēlē uz klavierēm Šopenu. Kā Rainis raksta vai kārto grāmatas. Kā iezvanās telefons, kas Rainim, esot izglītības ministram, bija kabinetā pie sienas un zvanīja bieži. Kā mājā ienāk ielas skaņas, kādas tās bija tajā laikā uz tā ielas seguma, brīdī, kad atveram logu. Divās telpās pievienojām arī viņu ēnas. Aspazijas istabā ir viņas ēnas siluets - it kā saule iespīdētu pa logu. Mēs redzam Aspazijas tēlu, viņa atbīda krēslu, paņem papīru, apsēžas un raksta. Te viņi ir un te viņu nav. Gribējām radīt šo sajūtu, ka mājā dzīvo dzīvi cilvēki - ar brokastu trauku šķindoņu, lasīšanas skaņām. Ar to, kā bija ikdienā.
Muzejā karalis ir eksponāti. Dizaineru uzdevums - padarīt šo muzeja saturu un kodolu vizuāli pievilcīgu un pieejamu apmeklētājam. Palīdzēt to nolasīt, padarīt saistošu, sākot jau no fasādes un ieejas. Pielikt nevis vienkāršu plāksnīti, bet īpašu plāksnīti, un pamatot, kāpēc tā. Izveidot muzeja navigāciju, lai būtu saprotams, kur iet un kā iet. Savukārt veids, kā tas tiek darīts, nedrīkst būt uzbāzīgs. Tam jābūt pakārtotam un pamatotam. Piemēram, melns un balts - tinte un papīrs.
Muzejpedagoģiskajā telpā mēs būtu uzdevumu izpildījuši, noliekot trīs galdus. Domājām, kā padarīt šo telpu tikai šai vietai raksturīgu. Viens diezgan aprobēts paņēmiens ir kaut ko uzrakstīt uz priekšmetiem, bet mums muzejpedagoģiskajā telpā ķebļi kalpo kā spēles elements. Apmeklētājs var ne tikai izlasīt vārdu, viņš var no tā veidot savu vārdu, anagrammas. No burtiem var uzburt pasauli. Tas, es ceru, varētu dot impulsu nākamajām Aspazijām un Raiņiem. Teksti ir pievienotā vērtība mājas priekšmetiem. Jā, protams, visi šie krēsli un skapīši atbilst noteiktiem tehniskiem parametriem, bet gribējām, lai tie ir kaut kas vairāk. Lai, piemēram, pētnieks, nākot uz šejieni, redz uz galda iedvesmojošu citātu, kas dotu papildu motivāciju.
- No vienas puses, latviešu attieksme pret memoriālajiem muzejiem ir diezgan stereotipa. Viņi ir tur bijuši pirmajā klasē. Pēc divdesmit gadiem aizbraukuši otrreiz, aizveduši savus bērnus un secinājuši, ka viss ir tieši tāpat kā toreiz, tikai putekļu vairāk. No otras puses, mēs redzam to, kā lietas, kad tās pārdzīvo veco grabažu periodu, atkal kļūst skaistas, ko labi apliecina arī šīs mājas otrā stāva interjers. Kāda ir tava recepte, cik vispār dizainers kaut ko var un drīkst mainīt?
- Man liekas, ir jārespektē katra muzeja karalis - saturs. Tur jau slēpjas dizaina domāšana - ko mēs varam pielikt klāt, kopā ar muzeja darbiniekiem diskutējot un domājot par to, vai priekšmets viens pats spēs izteikt Raiņa būtību? Vai tas izstāstīs stāstu? Atbildes var būt dažādas. Domāju, nav nepareizu vai pareizu atbilžu. Tomēr, kāds būs pienesums? Kas palīdzēs šim te krēslam izstāstīt stāstu par viņa īpašnieku? Varbūt tā ir absolūta neiejaukšanās memoriālajā telpā, saglabājot šo te… darba dzīves situāciju...
- Saki jau tieši - nekārtību. Pēc Rīgas smalko dāmu domām, Aspazija esot bijusi diezgan nevīžīga, kaut nevaru iedomāties pedantu mākslinieku, kurš rada absolūtā kārtībā.
- Jā! Viņi ir dzīvi cilvēki, viņi radīja. Man liekas, nekārtība radošam cilvēkam palīdz, viņam nemaz nav laika domāt par kārtību. Bija ļoti interesanta izstāde Londonā - Hello , My Name is Paul Smith Londonas Dizaina muzejā 2014. gadā. Tur bija izlikts viņa darba kabinets. Absolūts bardaks! Bet viņa dizains un radītie priekšmeti ir pilnīgi pretēji. Tam bija pievienots paskaidrojums. Māksliniekam šis haoss ir nepieciešams. Impulss var nākt no jebkā. No akmentiņa, kas pacelts sazin kur. Var jau būt, ka ir arī mākslinieki, kuriem kārtība ir ļoti svarīga, bet jebkurā gadījumā vide ir ļoti svarīga mākslinieka dzīves sastāvdaļa.
- Kādi ir tavi secinājumi?
- Nav pareizu vai nepareizu ceļu, metožu. Piegājieni var būt ļoti dažādi. Mēs trijos muzejos gājām trīs ceļus - Tadenavā - nē digitālajam, Jūrmalas vasarnīcā - dzīves un radošā telpa, Baznīcas ielā - skaņas ar cilvēka klātbūtnes efektu. Droši vien šādi ceļi var būt vēl un vēl. Secinājums - vajag nebaidīties un izvēlēties pašiem savu ceļu, veidu, kā lauzt šo mūsu šablonisko priekšstatu, ka memoriālie muzeji nav interesanti, padarot tos par ļoti interesantu vietu. Mēs jau nezinām, kas piesaistīs apmeklētāju - vide, kurā Aspazija un Rainis dzīvoja, vai somas ielikšana skapītī, uz kura ir rakstīts Lāčplēsis vai Spīdola. Muzeja uzdevums ir dot impulsu tālākām attiecībām ar to cilvēku, kuram tas ir veltīts - šajā gadījumā ar Raini un Aspaziju.
*
Gaida Jablovska: «Reiz viens puika prasīja - vai tā ir kolas pudelīte?»
Gaida Jablovska, Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste, Baznīcas ielas mājas darbiniece
- Kas ir vissvarīgākais tagad, kad Baznīcas ielas māja atkal ir atvērta?
- Vispriecīgākais ir tas, ka māja ir nosargāta un atjaunota. Cilvēki te atkal var ienākt, redzēt un, es ļoti ceru, arī izjust Aspaziju un Raini, bet, aizejot mājās, viņu darbus nu kaut vai pāršķirstīt. Ja to varētu ar šo stāstījumu un apmeklējuma laikā redzēto panākt, būtu brīnišķīgi.
Baznīcas ielas māja ir Raiņa un Asapzijas dzīves māja. Kaut gan var jau kāds prasīt - vai tad viņi citur nedzīvoja? Šeit tomēr bija tā vieta, kur abi ienāca ar lielām cerībām pēc tam, kad atgriezās no Šveices Latvijā. Vispirms viņi abi bija Satversmes sapulces deputāti. Rainis pēc tam bija Saeimas deputāts, Nacionālā teātra direktors, izglītības ministrs. Aspazija te raksta. Šī ir vide, kur viņi dzīvo, pieņem cilvēkus. Te nāk lūdzēji, politiķi, ārzemju viesi… Man ļoti simpātisks ir kāds Raiņa ieraksts, kas labi šo situāciju raksturo - atnāca puisītis. Astoņi gadi. Dabūja bombongu. Parunājām. Aizskrēja.
Telpas šeit ir mazas, tomēr mēs labprāt gaidām arī klases, kurās ir četrdesmit bērnu. Pratīsim uzņemt un parādīt. Gribam, lai viņi ienākot dabūtu to garīgo bombongu, aizskrietu un mājās meklētu - kur ir Rainis un Aspazija. Internetā ir! Es arī rosinu skatīties internetā, jo ne visās mājās ir saglabājušies Rakstu sējumi. Nedomāju, ka cilvēkiem savas mājas vajadzētu pārvērst par muzejiem un krāt katru burtnīciņu, tomēr vajadzētu apzināties, ka tas mazais cilvēciņš, kas šodien ir pirmajā klasē, iespējams, ir nākotnes Rainis, Aspazija vai Ojārs Vācietis. Mūsu muzeja mērķis ir radīt interesi par kultūru plašākā nozīmē. Lietu vēsture jau ir dzīva tad, ja var parādīt - te uz Raiņa rakstāmgalda ir portfelītis. Daudzi nemaz tādu portfeli vispār nav redzējuši un nezina, kas tas ir! Vai viņi ir redzējuši spalvas kātu, vai viņi ir redzējuši tintnīcu? Man reiz viens puika prasīja - vai tā ir kolas pudelīte? Gribu radīt interesi par pagātni caur šīm lietām, kas piederējušas Rainim un Aspazijai.
- Kā pašai šķiet, vai mājas trokšņu atmosfēra atstās gaidīto iespaidu?
- Vēl grūti spriest. Šodien pirmo reizi izmēģinājām to ar publiku, kolēģu klātbūtnē (saruna notiek muzeju darbinieku pasākumā, kurā visi tiek iepazīstināti ar jauno ekspozīciju - A. J.). Daļa teica, ka ir labi un netraucē. Daži teica, ka esot nedaudz par skaļu un, esot viesistabā, klausoties, kā Aspazija spēlē, šķiet, ka muzeja darbinieki nav paspējuši izslēgt radio un blakus istabā dzer tēju. Jaunās tehniskās lietas vēl ir nedaudz jāpieregulē, bet to var izdarīt tikai tad, kad sāk nākt apmeklētāji.
- Pirms remonta šajā mājā bija jūtama Raiņa un Aspazijas klātbūtne. Kā ir tagad?
- Jā, …es domāju, ka ir. Es no mājas izgāju ar pēdējām kastēm, un atslēgas tika nodotas celtniekiem. Mani te - jāsaka paldies Dievam - būvniecības procesā neviens klāt nelaida. Ienācu, kad viss jau bija beidzies, ar visām mēbelēm. Varējām sākt iekārtoties. Māja pieņēma mani, pieņēma Jāni Zālīti, tos, kas te ilgus gadus strādājuši. Lai cik tas būtu savādi, atnāca arī tie kaķi, kas te dzīvoja pirms remonta. Kaķenīte, kurai vārds ir Aspazija, skatījās lielām acīm un teica - laid mani iekšā.
*
Rita Meinerte: «Paraugs tam, kā no maziem šķūnīšiem vai kūtiņām rīdzinieki tolaik ir būvējuši ēkas»
Rita Meinerte, Memoriālo muzeju apvienības direktore
Šis ir trešais muzejs, kura atjaunošana bija iespējama, pateicoties Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta programmai Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana, bet šo projektu īstenoja VAS Valsts nekustamie īpašumi partnerībā ar Memoriālo muzeju apvienību un Lillehammeras muzeju apvienību.
- Baznīcas ielas ēka atšķirībā no dažiem citiem Raiņa muzejiem taču nav ar tik senu muzeja vēsturi?
- Par Baznīcas ielas māju kā Raiņa un Aspazijas dzīvesvietu sabiedrība uzzināja kopš 1993. gada, kad tur 16. martā, dzejnieces dzimšanas dienā, tika atvērts daļēji restaurētais dzejnieku dzīvoklis. Diemžēl pēc tam radās dažādi denacionalizācijas laiku juridiskie šķēršļi, kuru dēļ muzejā vairs nekas netika investēts. Muzeja atjaunošana netika turpināta līdz brīdim, kad varēja sakārtot īpašuma tiesības. Pēc tam sākās krīze, līdzekļu nebija. Tagad dzejnieku īpašums - ielas māja un pagalma māja ir piemēroti muzeja funkciju veikšanai. Te ir nodrošināta vides pieejama, cilvēki ar kustību traucējumiem varēs apmeklēt arī dzejnieku memoriālo dzīvokli otrajā stāvā.
- Kas ir īpašais tieši šeit?
- Sevišķi gribu uzsvērt, ka ir izveidota brīnišķīga pasākumu telpa, kas atrodas pagalma ēkā. Īpašumam piešķirta papildu vēsturiskā dimensija. Jau izstrādājot rekonstrukcijas projektu, šeit nāca Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciālisti. Aplūkojot pagalma ēku, Pēteris Blūms, varētu teikt, tā iedegās, ka zaudēja interesi par visu pārējo. Izrādās, ka šajā tehniski ļoti bēdīgajā pagalma ēkā ir daudz dziļāka vēsturiskā substance. Ēka ir izveidota no trim nelielām atsevišķām būvēm kaut kad deviņpadsmitā gadsimta vidū. Tā ir viena no tās jaunās Rīgas priekšpilsētas apbūves ēkām, ko sāka būvēt pēc tam, kad bija beidzies Napoleona iebrukums un ar to saistītā bēdīgi slavenā Rīgas dedzināšana. Paraugs tam, kā no maziem šķūnīšiem vai kūtiņām rīdzinieki tolaik ir būvējuši ēkas. Man liekas, ka pagalma mājai ir ļoti piemērots vārds - ērberģis. Tagad ēkas iekšpusē ir atsegta viena no vēsturiskajām sienām. Tur var redzēt, kā baļķi ir salaisti kopā, kā ēka ir veidojusies. Kokmateriāli nākuši no dažādiem periodiem, iespējams, no kādas nojauktas ēkas. Šeit veidojas ļoti interesants un bagāts stāsts.
- Kāda būs muzeja mērķauditorija?
- Mēs ceram, ka tas kļūs ne tikai par rīdzinieku iecienītu atkārtotu apmeklējumu vietu. Pilsētas viesiem tā būs iespēja apskatīt pilsētas centrā nelielu un sakoptu koka ēku kompleksu, kur ir ne tikai fasādes ēka, bet arī pagalma ēka. Turklāt te ir apskatāms 20. gadsimta 20. gadu rīdzinieku dzīvoklis, par kuru Rainis rakstīja - lai var redzēt, kā godīgs cilvēks dzīvo. Daudz strādāsim ar muzejpedagoģiskajām programmām jaunajai paaudzei, arī ar mūžizglītības programmām pieaugušajiem. Plānojam šeit dzejas pasākumus un arī cita rakstura pasākumus, jo iespējas šeit ir diezgan lielas.