Jānis Znotiņš. Skarbs, bet precīzs vēstījums

«Man liekas interesanti, ka pirms gada režisore Linda Olte manī saskatīja līdzību ar Raini un piedāvāja lomu filmā Jānis. Elza. Mīlas grāmata, un nu es būšu Janis Rozentāls,» saka aktieris un režisors Jānis Znotiņš. Viņš spēlē galveno lomu izrādē No Rozentāla Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) jaunatvērtajā Lielajā izstāžu zālē. Pirmizrāde šovakar glezniecības lielmeistara jubilejas izstādes "Janis Rozentāls (1866–1916). Māksla un tehnika" ietvaros.

Jauniestudējums tapis Mūzikas un mākslas atbalsta fonda (MMAF) izrāžu ciklā par Latvijas māksliniekiem Kolekcija. Viencēlieni. Klasiķi pirms klasikas, kur kopš 2008. gada jau tapušas izrādes par preses karalieni Emīliju Benjamiņu - Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam, par gleznotāju Jāni Pauļuku - Pauļuks. Rāmji, par izcilo mākslinieku pāri Rūdolfu un Elvīru Piņņiem - Parīze-Rīga-Parīze, par gleznotāju un grafiķi Kārli Padegu - Padegs un Padegs, par gleznotāju Ugu Skulmi - Uga Skulme. Ceļojums uz vietas. Izstādes laikā (tā aplūkojama līdz 30. oktobrim) būs tikai septiņas izrādes - 12.,13. un 14. septembrī, 10., 11., 24. un 25. oktobrī.

Papīrs pieņem visu

«Izrāde veidota kopā ar dramaturgu Ivo Briedi, lasot mākslinieka saraksti ar laikabiedriem [grāmatā Dzīves palete] un domājot par vēstulēs cilātajiem jautājumiem. Vai ir piepildījies Jaņa Rozentāla sapnis par Latviju? Kādi bija latvieši Rozentāla gadsimtu mijā uzņemtajās fotogrāfijās? Tā būs neparasta lekcija, kur skanēs pāra iemīļotās dziesmas un notiks fotografēšanās ar skatītājiem,» stāsta izrādes režisore Paula Pļavniece.

«Pašiem šķetinot Jaņa Rozentāla vēstules un mēģinot saprast, ko viņš ar tām gribēja pateikt, mēģinot izprast, kāds viņš bija, šis darbs izrādījās viens no smagākajiem, ko līdz šim biju darījis,» atzīst Jānis Znotiņš, sakot, ka reizē tas bijis arī ļoti interesants, jo uzzinājis par mākslinieku daudz jauna. Lasot mākslinieka vēstules, aktieris daudz domājis, cik viņš ir atklāts un skarbs. «Vēstule ir ļoti atklāts veids, kā sarunāties, jo - papīrs pieņem visu. Turklāt rakstot tu neskaties otram acīs, līdz ar to vari pateikt vairāk. Pieļauju, ka runājot viņš neteica tos pašus vārdus. Lai arī cik ass viņš bija savos izteikumos, domāju, ka sarunās viņš kaut ko arī noklusēja. Savukārt izrādē mēs neklusējam un sakām, ko Rozentāls ir domājis par mums, latviešiem.»

Latvieši kā skābputra

Izrādes dramaturgs Ivo Briedis, atlasot konkrētas gleznotāja vēstules, pēta, kā simt gadu senie Rozentāla laiki rezonē ar šodienu. «Tas ir stāsts par mums, latviešu tautu. Par mūsu likstām. Par to, kādi esam,» saka galvenās lomas atveidotājs. Taujāts, ko viņš no šīm vēstulēm uzzinājis, kādi tad mēs esam, Jānis atteic: uzpūtušies. «Rozentāls latviešu tautu simboliski salīdzina ar putru, labā nozīmē - ar to garšīgo skābputru, ko gan šodien vairs neēdam. Ar putras kunkuļiem, kas ir tik balti un pienīgi, bet reizē - rūgti. Viņš ir diezgan skarbs, runājot par mums, par to, kas notiek mums apkārt. Arī izrādes vēstījums sanācis diezgan skarbs, bet - ļoti precīzs,» aktieris uzskata un piekrīt mākslinieka paustajam viedoklim, kurā atklājas «latviešu kods».

«Nekas jau nav mainījies,» Jānis secina, sakot, ka tas, ko teica un domāja Rozentāls toreiz, gūst atbalsi arī tagad. «Viņam pašam bija ļoti augstas prasības pret sevi, un viņš gribēja, lai latviešiem būtu vairāk pašpārliecības. Viņš uzskatīja, ka dziļi sirdī mēs esam labi un sirsnīgi, bet - mēs nespējam paši pieņemt lēmumus, ļaujamies sevi pakļaut. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka mēs nenovērtējam, cik esam unikāli, ka nolaižam galvu un raugāmies uz pasauli pesimistiski. Viņš uzstāja, ka mums jāapzinās savs potenciāls,» stāsta aktieris un iesaka: ja gribat uzzināt, kāds Rozentāls bija patiesībā, Dzīves palete ir grāmata, ko vajadzētu izlasīt. Jo savās vēstulēs mākslinieks atklāja visu, ko domāja un juta. «Cilvēks jau ir tas, ko viņš domā, nevis tas, ko viņš rāda citiem, vai ko kāds par viņu stāsta. Turklāt, rakstot šīs vēstules, viņš nedomāja, ka tās tiks publiskotas.»

Istabas teātris

LKA ieguvis aktiera un režisora izglītību, Jānis darbojas gan VDT, kur šosezon strādās pie režisores Māras Ķimeles, kura iestudēs vienu no vācu režisora Rainera Vernera Fasbindera darbiem Bailes saēd dvēseli (tā pirmizrāde ar pagaidu nosaukumu Emmiņas laime plānota 2. decembrī), arī pats tur iestudēs izrādi visai ģimenei - Valda Staburaga bērnus (pirmizrāde 24. februārī), gan Rīgā, galerijā Istaba, kur brīvdienu rītos spēlē izrādes bērniem un vecākiem.

«Es esmu brīvmākslinieks, piesaistīts tikai pats sev, līdz ar to - atvērts jebkādiem piedāvājumiem,» saka aktieris un režisors. Galerijā Istaba viņš darbojas jau trešo sezonu, tur iestudētas jau trīs izrādes un būs vēl, un ne tikai bērniem. «Bērnu izrādes tur sākām veidot joka pēc - Istabai bija brīvi brīvdienu rīti, un kopā ar tās vadītāju Almu Kušķi, ar ko esam labi pazīstami, iedomājāmies, ka līdzās restorānam un galerijai labi iederētos arī bērnu izrādes. Vispirms tapa Istabas fabulas [2014], kas bija ļoti veiksmīga, tad sekoja Istabas fabulas. Turpinājums [2015], un šā brīža aktualitāte ir Kaka un pavasaris [2016], kas, starp citu, ieguvusi Spēlmaņu nakts 2015./2016. gada sezonas nomināciju Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem. «Sākotnēji domājām: kamēr bērni skatīsies izrādi, vecāki augšā restorānā lai dzer rīta kafiju, taču - pieaugušie vairāk skatījās lejā, nekā baudīja kafiju. Un mēs sapratām, ka tas, kā mēs runājam ar bērniem, ir ļoti iedarbīgi, un tas strādā arī uz viņu vecākiem,» stāsta šo izrāžu režisors, atzīstot, ka viņam ļoti patīk šāds istabas formāta teātris.

Bērni nemelo

Jānis atklāj, ka pirmie skatītāji, uz kuriem šīs izrādes tiek pārbaudītas, ir paša meita Luīze, māsas Raivitas bērni, un drīz jau arī brāļa Kaspara jaunākais būs tik izaudzis, ka varēs skatīties.

«Kad kaut kas jauns ir gatavs, viņi visi vienā sestdienā tiek atvesti, nosēdināti, un mēs pārbaudām, kas strādā un kas - nestrādā. Jo viņi uzreiz pasaka, ja ir garlaicīgi. Ar bērniem vispār ir liela bauda strādāt, jo viņi nemelo, neizliekas un nemēģina uz maniem jautājumiem atbildēt politkorekti. Viņi tā arī pasaka: tas bija garlaicīgi, un tur tev, Jāni, vajadzētu būt mazliet radošākam. Es, protams, pirmajā mirklī pat samulstu, bet tad saprotu, ka viņiem ir taisnība,» stāsta bērnu izrāžu režisors. Viņam ļoti patīk spēlēt arī Balto grāmatu, ko Dirty Deal Teatro iestudējusi režisore Inga Tropa. «Kad, nospēlējis izrādi, izeju ārā, vēl satieku kādus bērnus, un viņi saka, ka bija forši. Viņu patiesums ļoti uzlādē. Arī brīvdienu rītos tā stunda Istabā iedod tādu lādiņu, ka tu saproti, ka esi izdarījis labu darbu.» Režisors pieļauj iespēju, ka kādā brīdī Istabā varēs ko piedāvāt arī pieaugušajiem. «Lēnām domājam, kā sevi attīstīt tālāk, bet neko nesteidzinām, jo uzskatām, ka visam jānotiek dabiski.»

Brālis nav vainīgs

Jānis smej: teātra vidē tik daudzus amatus jau izmēģinājis, ka tikai direktors vēl nav bijis. «Esmu bijis gan garderobists, gan aktieris un režisors, šogad Valmieras vasaras teātra festivālā biju tehniskais producents, tātad - esmu iepazinis teātri arī no tehniskās puses. Dažos darbos esmu pamēģinājis, ko nozīmē būt scenogrāfam. Jā, man patīk iepazīt teātri no visām pusēm - tā var labāk izprast, kā tas veidojas.»

Taujāts, vai viņa izvēlei studēt aktieros klātesošs bija arī «brāļa faktors», Jānis domā, ka ne. «Mēs esam par to runājuši. Arī viņš domā: tā būtu bijis, ja būtu aizgājis no ģeogrāfiem. Bet es studēju Latvijas Universitātē, vakaros strādāju par garderobistu Jaunajā Rīgas teātrī, bet pēc augstskolas sāku strādāt par projektu vadītāju reklāmas aģentūrā. Četrus gadus būvēju karjeru pilnīgi citā virzienā, līdz vienā brīdī ļoti eksistenciāli paskatījos uz dzīvi un sapratu, ka gribu darīt to, ko gribu, nevis to, ko it kā vajadzētu darīt. Aizgāju no darba un iestājos aktieros...»

Jānis domā: ja nu kas ir ietekmējis viņa izvēli mainīt dzīvi, tad tas bija darbs JRT. «Tie vakari, kad neskaitāmas reizes skatījāmies vienas un tās pašas izrādes, bija ļoti romantisks laiks. Neko jau daudz mums nemaksāja, trīsdesmit latu, bet mēs jau arī tikai vakarus tur pavadījām. Turklāt skatījāmies visas izrādes un redzējām, kā izauga Jaunais Rīgas teātris. Mēs bijām milzīgi šā teātra patrioti, ne uz vienu citu teātri negājām, nevienu citu pat neatzinām,» Jānis pasmaida un tad aizdomājas, ka, patiesībā, jau ir grūti pateikt, kad nācis impulss kardināli mainīt dzīvi. «Tikpat labi vienā brīdī atkal viss var mainīties...»

***

Jānis ZNOTIŅŠ

• Aktieris un režisors

• Dzimis: 1983. gada 6. aprīlī Tukumā

• Izglītība: Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskola (2001), Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte (2007), Latvijas Kultūras akadēmija (Dramatiskā teātra režijas specialitāte, 2013)

• Studējot ģeogrāfos, strādājis par garderobistu Jaunajā Rīgas teātrī (2001-2006)

• Režija Valmieras Drāmas teātrī (VDT): koncertuzvedums Tavas saknes tavā zemē (kopā ar R. Suhanovu, 2011), A. Eglīša Bezkaunīgie veči (kopā ar R. Suhanovu, 2012), P. Hamiltona Virve (2013), H. Pintera Siltumnīca (2014), Ē. Vilsona Debesis ir mums (2015), H. Gulbja Medību pils (2016)

• Cita režijas pieredze: bērnu izrādes Istabas fabulas (2014), Istabas fabulas. Turpinājums (2015) un Kaka un pavasaris (pēc A. Kivirehka grāmatas motīviem, 2016) - galerijā Istaba, A grupas tautas deju ansambļu deju uzvedums Gredzenus mijot Cēsu pils parkā (Latvijas Nacionālais kultūras centrs, 2016)

• Lomas: izrādē Baltā grāmata (Dirty Deal Teatro, rež. I. Tropa, 2013), izrādē bērniem Istabas fabulas (galerijā Istaba, 2014), izrādē Balle būs (VDT, rež. R. Suhanovs, 2014), Rainis LTV filmā Jānis. Elza. Mīlas grāmata (rež. L. Olte, 2015), Volands izrādē Meistars un Margarita (rež. I. Roga, 2015), izrādē bērniem Kaka un pavasaris (galerijā Istaba, 2016), Janis Rozentāls izrādē No Rozentāla (rež. P. Pļavniece, LNMM, 2016)

• Precējies, sieva Ilze strādā centrā Dardedze. Meita Luīze (9) mācās 3. klasē