DISKUSIJA: Par Raini un aizmirstajiem mobilajiem telefoniem

Šovasar piedzīvojam mazu apvērsumu Latvijas memoriālo muzeju saimniecībā. Neatkarīgā turpina sekot tam, kā cits pēc cita durvis ver atjaunotie Raiņa un Aspazijas memoriālie muzeji. Pēc Tadenavas pagājušās nedēļas nogalē atklāšanas lentīte tika pārgriezta Jūrmalas Raiņa un Aspazijas vasarnīcai Jāņa Pliekšāna ielā 5/7, tāpēc laiks noskaidrot, kāda bija muzeja cilvēku iecere, lai varētu doties uz Jūrmalu un pārbaudīt, kas no tā iznācis dzīvē.

Jāpiebilst, ka muzeju trijotnes atvēršana (vēl jāsagaida Raiņa un Aspazijas Baznīcas ielas mājas atklāšana Rīgā) nav ierindas notikums. Būtībā mēs esam liecinieki tam, kā mainās memoriālo muzeju tradīcija, ar kuru ir izaugusi ne viena vien apmeklētāju paaudze. Ja, diskutējot Neatkarīgajā par Tadenavā gaidāmo piedāvājumu, gaisā jautās neziņas un gaidu elements, tagad pirmās ugunskristības ir izietas. Jāpiebilst, ka Raiņa muzeju rekonstrukcija notiek, pateicoties Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta programmai Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana, bet šo projektu īstenoja VAS Valsts nekustamie īpašumi partnerībā ar Memoriālo muzeju apvienību.

Sarunā piedalās Ingūna Elere, dizaina biroja H2E mākslinieciskā direktore, Astrīda Cīrule, Raiņa un Aspazijas muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja, Sanita Kossoviča, Memoriālo muzeju apvienības zinātniskā sekretāre, un Rita Meinerte, Memoriālo muzeju apvienības direktore.

- Pirms ķeramies pie Raiņa un Aspazijas vasarnīcas, kādi ir jūsu secinājumi pēc Tadenavas muzeja atklāšanas?

Sanita Kossoviča (S. K.): - Vispatīkamākais tas, ka ir liels apmeklējums. Astoņās dienās Tadenavā bijuši jau vairāk nekā piecsimt cilvēku. Arī atsauksmes ir ļoti pozitīvas. Bērni pēkšņi ir aizmirsuši mobilos telefonus un digitālās spēles tajos.

Rita Meinerte (R. M.): - Ņemiet vērā, cik tālu no Rīgas atrodas Tadenava. Tas ir pārsteidzošs rādītājs! Ir ļoti daudz mutisku atsauksmju, un tās ir pozitīvas. Piemēram, jau atklāšanas dienā kolēģei pēkšņi pazuda mazbērns. Viņa apskrēja visu kompleksu, maz kas var notikt, bet mazbērns izrādījās ekspozīcijā un nebija no tās dabūjams prom. Līdzīgi stāsti ir arī par citiem bērniem, kurus, braucot uz Tadenavu, interesēja tikai mūsdienu tehnoloģijas, bet muzejā tās pēkšņi tika aizmirstas. Bērni atklāj, ka ļoti interesantas ir arī vienkāršās spēles un rotaļas. Piemēram, kāds puika, kurš Tadenavā no klučiem bija rātni būvējis pilis, mājupceļā vecākiem pieprasīja klučus. Vienkāršus koka klučus! Ir noticis tas, ko gribējām. Lai muzejs rosina un atraisa.

S. K.: - Mūs ir sasniegušas tieši pozitīvās atsauksmes, neko kritisku dzirdējuši neesam. Šis tomēr nebija standartprojekts. Tas bija eksperiments, izaicinājums - vienmēr jau pastāv šīs bažas: vai to novērtēs, vai tas darbosies, vai mazie bērni sapratīs, ka viņiem jāpaņem koka bumbiņa. Esam novērojuši, ja pieaugušie grib mest bumbu vai kaut ko darīt, tad viņi ekspozīcijā ļoti ilgi stāv un domā, ko un kā pareizi izdarīt. Kautrējas, vai nebūs greizi. Bērni to dara spēlējoties, uzreiz. Pieaugušajam, kurš laiž ekspozīciju caur prāta prizmu, šis ceļš ir grūtāks. Kāds gan teica, ka ekspozīcija esot brīnišķīgs trenažieris arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo tas liekot pamatīgi izvingroties. Secinājums - tie eksperimenti, ko vajag atļauties, lai vispār notiktu progress. Nedarīt tā, kā jau ir bijis iepriekš, kad ir jau desmit droši risinājumi, tikai šoreiz uztaisīsim nedaudz skaistāk. Es domāju, ka šādās radošās lietās jābūt arī iespējai kļūdīties. Jā, tas varbūt briesmīgi skan, bet kā tad lai citādi muzejā atrod ko jaunu? Ja šādas iespējas nav, tas nogriež jebkādu vēlmi pakustēties, izdarīt kaut ko nedaudz savādāk.

- Tagad jūs to stāstāt ar lielu dedzību, bet es atceros, kā pirmajā diskusijā šeit pie galda sēdēja Holgers Elers. Viņš, tāpat kā jūs, bija diezgan uztraucies par to, vai viss darbosies un nekas nesalūzīs.

Ingūna Elere (I. E.): - Tur jau tā lieta! Zinot Holgeru, viņam tas bija ārprātīgs stress. Tas, ko mēs izdomājām, bija pilnīgi jauns. Tā nav nekad bijis. Skaidrs, ka šādā brīdī ir liela spriedze. Bet tagad viņš atkal var mierīgi pļaut zāli, jo viss tiešām darbojas.

S. K.: -Mēs visu laiku uzsveram bērnu reakciju, bet ir jau vēl jautājums, vai arī pieaugušie būs gatavi piedalīties šajā spēlē. Bet pagaidām nav neviena tāda komentāra, ka pieaugušie negribētu spēlēties, ka vēlētos klasisko muzeja risinājumu. Visi ir aizrāvušies!

I. E.: - Bet tāds jau arī bija šīs idejas mērķis. Tas, ko nekad nevar paredzēt, vai tā darbosies, bet šķiet, ka viss notiek.

R. M.: - Turklāt pieaugušo bažas, ka viņš Tadenavā nesaņems pietiekamu informāciju, nav pamatotas. Ekskursijas vadītājs nopietnos, izglītojošos jautājumus var risināt arī šajā ekspozīcijā. Tikai laikam gan Tadenavā arī turpmāk, ja būs bērnu grupa, kam pienāks klāt arī pieaugušie, vadītājs tomēr vairāk koncentrēsies uz bērniem. Ja dominēs pieaugušie - Tadenavā ir visas iespējas strādāt arī ar viņiem adresēto saturu.

Astrīda Cīrule (A. C.): - Ģimene kā mērķauditorija jau arī dalās. Es redzēju, ka arī pieaugušajiem patīk tās bumbiņas. Turklāt, ja bērni ir ļoti aizrāvušies ar savām lietām, tēti un mammas pa to laiku taču uzdod jautājumus, kas interesē viņus. Kamēr bērni būs aizņemti, ekskursiju vadītājs šādos brīžos noteikti pievērsīsies pieaugušajiem. Es nebaidītos no tā, ka pieaugušajiem Tadenavā nebūtu iespēju iegūt to, ko viņi vēlas.

I. E.: - Ekspozīcija tika veidota ar domu, lai visiem apmeklētājiem tiktu atstāta vieta iztēlei. Ja tā notiek, tad pieaugušajiem Tadenavā nevajadzētu justies apdalītiem. Kāpēc lai tas tā būtu? Tāpēc jau arī šoreiz, varbūt pirmo reizi, tika dots skaidrs vēstījums, kādu publiku Tadenavas muzejs gaida. Tas ir ļoti svarīgi, skaidri pateikt apmeklētājam, kas tur būs. Līdz šim tāds skaidrs signāls tiek dots reti.

- Tadenava tomēr savā ziņā nu jau ir vēsture, Raiņa bērnu dienu zemi esam dabūjuši, droši vien tagad kāds tūkstotis cilvēku to jau ir apskatījis, bet kas apmeklētājus sagaida atjaunotajā Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā?

R. M.: - Es gribu pateikt ievadā dažas vispārīgas lietas. Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta programmas Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana projekts ietver vairākus aspektus. Viens no tiem ir muzeja ēku un teritorijas atjaunošana un sakārtošana. Otrs - muzeja ekspozīciju un publiski pieejamo telpu sakārtošana. Trešais - dokumentālas filmas izveidošana. Tā ir piecās valodās, būs redzama visos trijos muzejos. Filma ir ievadvēstījums, ļoti īsa pamatinformācija, ar kuru var sākt Raiņa un Aspazijas atpazīšanu arī krievu, vācu, franču un angļu valodā cilvēki, kuriem par mūsu dižgariem nav nekādu zināšanu. Tā būs iespēja komunicēt ar apmeklētājiem, kuri runā šajās valodās. Filmu veidoja Lita Silova un mākslinieks Kaspars Groševs.

Muzeju ekspozīciju atjaunošanā bija vairākas sadaļas. Raiņa un Aspazijas muzeja speciālisti veidoja satura projektu, tad tika piesaistīti mākslinieciskie projekta veidotāji -

dizaina birojs H2E. Katram objektam Tadenavai, Jūrmalas vasarnīcai, Baznīcas ielas mājai Rīgā ir sava specifika. Tadenavas muzejā bija nepieciešama tikai viena memoriālā priekšmeta, proti, Kaldabruņas baznīcas kristāmtrauka, atjaunošana, bet, runājot par Raiņa un Aspazijas vasarnīcas un mājas projektu, jāatzīst, ka te nācās izveidot memoriālo priekšmetu atjaunošanas programmu. Iepirkumu konkursā uzvarēja restaurācijas firma Intarsija. Visvairāk tika restaurētas mēbeles, bet ne tikai - atjaunota arī virkne citu grupu priekšmetu: tekstilijas, ādas izstrādājumi, sadzīves priekšmeti. Jūrmalas vasarnīcā šo priekšmetu ir ļoti daudz, tagad tie ir restaurēti, konservēti. Tie noteikti izskatās nedaudz labāk - bez laika zoba atstātās «sliktās» patinas. Mēs kopīgi centāmies, lai restaurējot saglabātos vēsturiskā patina, lai priekšmeti neizskatītos jauni, spoži un gluži kā no veikala atnesti.

Formāli ņemot, Jūrmalā pārsteigumu būs mazāk, jo vasarnīca ir viens no senākajiem Raiņa memoriālajiem objektiem. Tur vienmēr bijusi gan memoriālo telpu ekspozīcija, gan literārā jeb tematiskā ekspozīcija. Šī tradīcija nav lauzta, jo tematiskās ekspozīcijas nav ne Tadenavā, ne Baznīcas ielas mājā Rīgā, bet ir sajūta, ka kādā no muzejiem tomēr nepieciešama platforma nopietnai sarunai par dzejnieku daiļradi.

A. C.: - Tas vienmēr ir jautājums, ko rādīt Jūrmalas vasarnīcā un ko Rīgā, Baznīcas ielas mājā, jo Rainis un Aspazija abās dzīvoja vienā laikā. Nosacīti ņemot, Baznīcas iela - tā ir viņu dzīvesvieta, sabiedriskā dzīve ar visiem notikumiem, ikdienu, darbiem. Jūrmalas vasarnīca savukārt ir vieta, kur Rainis un Aspazija mēģināja no tā visa aizbēgt, lai atpūstos un radoši strādātu. Tur ir daudz vairāk šī filozofiskā slāņa - jūra, kāpas. Sadzīviskais moments vasarnīcā ir mazliet mazāks. Ja vēl atceramies, ka šī ir Raiņa pēdējā dzīves vieta un Jūrmala ir viņa nāves vieta, tas piešķir šīm telpām īpašu gaisotni.

Kas attiecas uz Ritas pieminēto memoriālo priekšmetu izkārtojumu, kas ir gan lielajā mājā, gan mazajā dārza mājā, zināmas grūtības ir tajā ziņā, ka mums nav nevienas vasarnīcas iekštelpu fotogrāfijas. Gatavojot šo ekspozīciju, mēs ļoti skrupulozi gājām cauri visām laikabiedru piezīmēm un atmiņām, kā šeit ir izskatījies, kad viņi viesojušies pie Raiņa un kaut ko redzējuši. Centāmies novietot priekšmetus tā, kā tie varētu būt bijuši Raiņa laikā. Mūsu laime ir tā, ka esam muzejs, kurā ir ļoti maz dažādu tipoloģisku priekšmetu. Gandrīz deviņdesmit procentu ir īstas šai mājai piederīgas mēbeles. Varam gan strīdēties, vai katrs galdiņš un krēsls stāv tieši tajā istabā un vietā, tomēr katrā ziņā tās visas ir Raiņa un Aspazijas mājas lietas. Tām piemīt īpaša aura un noskaņa. Mēģinot restaurēt Raiņa pēdējās vasaras atmosfēru, šīs istabas tā arī ir iekārtotas. Tīri ārēji te būs mazāk pārsteigumu. Ir jāsajūt šo lietu aura un tas, ko ekskursiju vadītājs, mazliet ievirzot, pastāsta. Katrā ziņā tās ir telpas, kas varētu uzrunāt apmeklētājus.

Kas attiecas uz ekspozīciju, pirmais stāvs mums paver brīvu iespēju. Rainis un Aspazija tur nekad paši nav dzīvojuši, viņi šīs telpas izīrēja. Atšķirībā no ilgiem gadiem, kad mums tur bija viena liela zāle, tagad esam atgriezušies pie Jūrmalas vasarnīcas sajūtas. Tā ir ļoti patīkama, jo māja atguvusi visas koka vasarnīcas īpatnības. Atjaunots kādreizējais plānojums, sienas, logi. Līdz ar to katrā telpā jūtams, ka esam Jūrmalā, vasarnīcā. Šī sajūta pavada visās telpās, kurās apskatāma apvienota ekspozīcija par Raini un Aspaziju. Par viņiem abiem kopā. Ekspozīcijas nosaukums ir Es un tu. Tas nāk no Aspazijas dzejoļa par šiem diviem pretstatiem un to vienību. Bet tas, ka šāda ekspozīcija ir tieši Jūrmalā, ir tikai dabiski. Jūrmalā pāris dzīvo, sākot jau no abu pirmās laimīgās vasaras. Viņu pirmā māja, ko paši ceļ 1905. gadā, atrodas Jūrmalā. Arī Raiņa dzīves noslēgums, pēdējā vasara aizrit Jūrmalā.

Abu dzejnieku pirmais un pēdējais dubultportrets arī ir uzņemts Jūrmalā. Tā ir fotogrāfija, kur 1905. gadā viņi sēž uz priedes saknēm. Faktiski līdz tam, lai gan jau ir bijušas viņu kāzas, nav neviena kopīga fotoattēla, tikai atsevišķi portreti. Četrdesmit gadu vecumā pirmā kopīgā bilde! Un tad ir pēdējā 1929. gada fotogrāfija vasarnīcā. Viss šis loks noslēdzas tieši Jūrmalā. Protams, vienā nelielā mājiņā, lai kā arī censtos, mēs nevaram parādīt visu dzejnieku dzīvi un daiļradi. Tāpēc esam paņēmuši katram posmam dažus akcentus, īpašas lietas, faktus, kas spēj iezīmēt būtiskāko katrā no tiem abu dzejnieku dzīvē, sākot ar viņu pirmajām vēstulēm, dažām Slobodskas laika lietiņām, Šveici un atgriešanos Latvijā. Ekspozīcijā šīs lietas ir izkārtotas tā, ka tas varētu radīt dažādus efektus un pārsteigumus. Ekspozīciju noslēdz abu dzejnieku sudraba vainadziņi. Man liekas, tas ir kā tāds noslēgums viņu sasniegtajam, vainagojums mūsu dzejas karaļpārim.

Katrā ziņā tā nav ekspozīcija ar nomācošiem papīru kalniem, kur būtu jāstāv un ilgi jālasa. Tajā ir iespēja darboties, varbūt ne tādā līmenī kā Tadenavā. Var spēlēties ar Spīdolām un Gunām - abās varonēs ir daudz kopīga un arī atšķirīga. Bērniem ir iespēja satikties ar Zelta sietiņa varoņiem, lasīt dzejolīšus - arī šāda iespēja ekspozīcijas ietvaros ir. Pārsteigumi būs.

R. M.: - Astrīda ir paveikusi lielu darbu, apkopojot žurnālistu un visu pārējo atmiņu pierakstus, kas deva iespēju izveidot vidi maksimāli tuvu tai, kāda tā bijusi. Ir tikai Olīva Mētras fotogrāfijas, kurā redzama, kāda izskatījās Raiņa veranda, tā ir vienīgā dokumentētā telpa.

S. K.: - Spēlēšanās idejas nāk no dizaina biroja H2E. Viņi visu laiku mūs skubināja - jādod apmeklētājiem iespēja spēlēties, lai arī cik nopietna vide. Viņi visu laiku vaicāja - un ko te iesāks bērni? Tas lika mums pašiem uz daudzām lietām paraudzīties no jauna.

R. M.: - Šī ekspozīcija ir unikāla, jo pirmo reizi tā tiek veidota par abiem dzejniekiem kopā. Padomju laikos mums bija tikai dzejnieks Rainis un viņa muzeji.

A. C.: - Vispār jau viens mēģinājums pirms daudziem gadiem bija, bet tas, protams, tālu atpaliek no šīs ekspozīcijas. Tas bija Saulcerītes Vieses mēģinājums, bet tur viss tika organizēts citādāk. Varēja runāt par vienu un mēģināt pastāstīt arī par otru.

R. M.: - Tādi toreiz bija laika nosacījumi.

A. C.: - Vasarnīcas priekšrocība ir tā, ka mums ir vairāk telpu nekā citiem. Arī izstāžu zāle. Tā ir vieta, kur laiku pa laikam varēsim sniegt jaunus akcentus, gan rādīt kaut ko jaunu no mūsu krājumiem, gan domāt par starptautiskām izstādēm.

R. M.: - Raiņa un Aspazijas vasarnīca ir viens no muzeja funkcijām piemērotākajiem memoriālajiem muzejiem. Tāds tas ir jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Mainījām dažu telpu funkcijas, tomēr respektējām arī iepriekšējo būvniecības periodu, kad tika savienots Pliekšāna ielas 7 īpašums, kas vēsturiski piederēja Aspazijai un Rainim, ar Pliekšāna ielas 5 īpašumu, saslēdzot tos vienā kompleksā.

I. E.: - Jūrmalā ļoti būtisks ir personību stāsts. Tā ir vieta, kur tirpas izskrien caur kauliem. Apmeklētājs to var ļoti viegli salīdzināt ar savu dzīvi. Tas ir stāsts par divu personību dzīvi vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. To, kā viņi bija laimīgi, iemīlējušies, līdz pēdējam attēlam, kur viņi abi jau ir no dzīves noguruši. Paralēli digitālai informācijai filmā divu analogu grāmatplauktu infografikas veidā var redzēt abu dzejnieku dzīves svarīgākos pieturas punktus, darbības blīvumu, cik kurā laikā ir paveikts.

S. K.: - Otra lieta ir viņu ārkārtīgi pieticīga sadzīve. Raiņa istabai ir tikai puslogs. Otra loga puse ir gaitenī. Kad to ieraugi, tiešām izskrien tirpas caur kauliem, tik maza, maza istabiņa, puslodziņš. Pretstats ar to, ko viņi abi radījuši, ir vienkārši neiedomājams. Ārkārtīgs kontrasts! Protams, redzēsim, kā apmeklētājs tajā jutīsies, bet man šķiet, ka mēs šo ekspozīciju esam radījuši ļoti poētiski gan no informatīvā, gan no vizuālā viedokļa. Kad esi tur, skaties, lasi, noskaņa rodas un poētiskais iet cauri visai ekspozīcijai. Romantiski! Pirmās mājas un pēdējās mājas.

A. C.: - Mums ir jārēķinās ar to, ka nāks arī ārzemju tūristi. Tāpēc visi teksti ir arī angļu valodā. Es domāju, ka, izejot cauri ekspozīcijai, tādai kopējai sajūtai par dzejniekiem un to, ko viņi ir darījuši, ir jāizveidojas. Mums noteikti jārēķinās, ka šādu apmeklētāju nākotnē būs aizvien vairāk.

R. M.: - Iepriekšējā apmeklētāju analīze rāda, ka vasarnīcu vasaras sezonā apmeklēja ne tik daudz vietējie, cik ārzemju tūristi.

A. C.: - Līdz šim ārzemju tūristi nāca mazās grupiņās, trīs līdz četri vai individuāli, pieļauju, ka tagad varētu nākt arī ārzemju tūristu grupas, kuras agrāk piebrauca ar autobusu, bet atteicās skatīties tādu graustu, kāda vasarnīca līdz šim no ārpuses izskatījās.