Par Mišela Velbeka romānu Pakļaušanās. Velbeka garā, Velbeka stilā

 
PAKĻAUŠANĀS. Skandalozā Mišela Velbeka jaunais romāns ir stāsts par to, kā franču intelektuālis pieņem islāmu, jo ir izkalkulējis, ka viņam tā ir izdevīgāk. Darbs Francijā iznāca dienā, kad tika uzspridzināta Charlie Hebdo redakcija. Intelektuāļi sākumā par romānu zobojās, bet jau tagad redzams, ka daudzas no Velbeka paredzētajām lietām sākušas piepildīties ©Publicitātes foto

Vēl nesenā pagātnē Latvijā par super puper intelektuāli dēvētā Mišela Velbeka jaunā romāna Pakļaušanās tulkojums nav kļuvis par tādu sensāciju, kā savulaik vispusīgi apjūsmotais romāns Platforma. Par to arī nav ko brīnīties.

Mūsdienu sabiedrība gluži kā mazi bērni vai kucēni ilgāk par piecpadsmit minūtēm fokusēt savu uzmanību vienā virzienā spēj reti. Argumenti, ko esmu dzirdējis no vēl nesenā pagātnē viņa slavinātājiem, ir diezgan primitīvi. Fui, Velbeks taču ir pretīgs skandālists! Varētu gan domāt, ka pirms gadiem piecpadsmit bija kas savādāk. Kad šie paši ļautiņi toreiz, aizturējuši elpu, lasīja heteroseksuāļu anālā seksa ainiņas viņa romānos, viss bija kārtībā, viņi pat apgalvoja, ka tam esot pakārtota Velbeka darbu intelektuālā puse. Ej nu saproti, kā tas bija domāts?

Dzimis provokators

Mišels Velbeks ir dzimis provokators. Kā rakstnieks viņš koncentrējas uz hipiju laikmeta bērnu paaudzes vīriešu problēmām. Tie ir kungi spēka gados, ko laidusi pasaulē «neciešama neirastēniska mauka» māte un tētis - vecs jāklis, kas pēc dumpīgās jaunības ir pametis ģimeni, jo atskārtis, ka apprecējis pretīgu kuci, aiztinies no viņas labi tālu, kļuvis par klasisku buržuā un apņēmis jaunu zaķi. Velbeka varonis, kā jau Rietumu pasaules produkts, labprāt mīlētu. Varētu pat teikt - viņš pēc tā alkst, tikai visnotaļ politkorektos mēslos iestigušajā sabiedrībā šo mīlestību un dzīves piepildījumu nav atradis, jo tie ir tukši vārdi. Empīriskās pieredzes rezultātā varonis secina, ka labam seksam visbiežāk nav nekā kopīga ar mīlestību. Kāpēc gulēt ar garlaicīgu sievu, ja blakus ir piecpadsmit gadu veca un devīga bērnu aukle?

Viens no Velbeka neiztrūkstošās ironijas avotiem ir Rietumu pasaules feminismā iestigusī sieviete, kas tarkšķ par dzimumu līdztiesību, bet gultā ir tik štruntīga, ka nespēj apmierināt pat vīrieti ar visai minimālām seksuālām vajadzībām un ļoti mazu krāniņu. Un tad nu varonis, kā to viedi norāda viņa romānu tulkotājs Dens Dimiņš, meklē baudu šaurās vagīnās, kas prot kontrolēti savilkties, vai sievietes vēl šaurākajā ānusā, bet abas šīs lietas ir sasodīti liels deficīts. Pretīgi, vai ne? Bet patiesi. Tam pa vidu romānos kāds kaut ko uzspridzina vai atrastā šaurā paradīzes ideālspraudziņa ņem un nomirst - vārdu sakot, apmēram tādā garā un tā uz priekšu. Reizi dažos gados divsimt piecdesmit komerciāli veiksmīgu ironijas pārpilnu lapaspušu par vienu un to pašu.

Problēma tā, ka Velbeks atšķirībā no vecā grābekļa de Sada vai mūsdienu E. L. Džeimsām nav pornogrāfs. Viņš ir intelektuālis, nekaunīgs provokators, kas kacina sabiedrību, un, piedodiet, mīļie ļaudis, savas teorijas rakstnieks pasniedz parupjā, plakanā, bet nepārprotamā formā, kuru šī sabiedrība atzīst un saprot. Tā tomēr ir sabiedrības problēma, ja tai kaut ko nopietnu var izstāstīt, vien sirsnīgi aprakstot orālā seksa ainiņas vai izklaides ar eskortmeitenēm, kas prot apmierināt vīrieti visos iespējamos veidos.

Ilgu laiku Velbeka galvenās nīdējas bija viņa romānu ironijas pamatavots - proti, feministes. Ar rakstnieka kašķīgo māti priekšgalā tās lamā viņu vienmēr. Tomēr nu jau gadus desmit Velbeks ir iekuģojis nopietnākos politiskos ūdeņos. Viņš ir viens no retajiem francūžiem, izņemot Mariju Lepēnu un labējos radikāļus, kuri pamanījuši, ka Parīzē tikpat kā vairs nav francūžu un arī to, ka Francijai pāri veļas aizvien agresīvāks islāma vilnis. Izteikumi, ka, jau iepriekš par to atvainojos, islāms smird, bet sievietes ar maisiem galvā ir bezgaumīgas, Velbekam nodrošināja prāvošanos pret Francijas musulmaņu kopienu. Tomēr Temīda lēma, ka jebkuram cilvēkam Francijā ir tiesības uz vārda brīvību. Pat Velbekam. Protams, ka politkorektā mīla pret neseno kulta rakstnieku atdzisa. Pēc šiem tračiem Velbeku ierindoja radikāļu aprindās, bet pasaules progresīvie intelektuāļi pateica kolektīvu fui!

Charlie Hebdo

2015. gada 7. janvārī Parīzē daži īsā islāma interneta kursa apgaroti sūdgalvji uzspridzināja kašķīgā un absolūti politnekorektā laikraksta Charlie Hebdo redakciju ar visiem māksliniekiem. Daļa pasaules toreiz staigāja krekliņos ar uzrakstu Je suis Charlie. Citi priecājās. Turklāt ne jau tikai teroristu atbalstītāji. Līksmotāju netrūka ne Eiropā, ne Krievijā. Dažs labs katolis arī Latvijā, atcerējies karikatūras ar apkakājušos Romas pāvestu, bakstīja ar pirkstu debesīs - es jau sen brīdināju! Viņi izpaudās arī Neatkarīgajā. Vēl jau bija karikatūras ar svēto trīsvienību, kas nodarbojās ar seksu savā starpā, divi neaizskaramie un visādas citādas nešpetnas bildes. Tieši sprādziena dienā Parīzes grāmatu veikalos parādījās Velbeka jaunais romāns Pakļaušanās. Vajadzēja gan notikt tādai sakritībai! Romānā tika modelēta dažus gadus netāla nākotne, kurā Franciju konstitucionālā politiskā ceļā pārņems islāms.

Par ko ir Pakļaušanās? Līdzās visām iepriekš uzskaitītajām Velbeka pasāžām par feministēm, kristietību un štruntīgajiem intelektuāļiem, šis ir stāsts par to, kā franču profesors, literatūras pētnieks aukstasinīgi pārdodas jaunajai varai un pieņem islāmu, jo saprot, ka tas viņu nodrošinās ar labāk apmaksātu darbu un tvirtām vagīnām - proti, trim līdz četrām saprecinātāju īpaši piemeklētām jaunām sievām. To visu pieņemot, vecajam zēnam nebūs vairs jākniebjas ar studentēm un eskorta meitenēm. Pievērsiet uzmanību, cik politkorekti un sabiedriski aktuāli romāna gaitā varonis no ebrejietes pārkāpj uz musulmaņu prostitūtām! Lai gan Velbeks nav pirmais, kas uzbur islāmizācijas apokalipsi Francijā, skaidrs, ka franču intelektuāļi bija sašutuši līdz sirds dziļumiem. Nu, iedomājieties, kā justos latviešu patrioti, ja kāds publicētu romānu par to, kā netālā nākotnē latviešu intelektuālis pēc Krievijas okupācijas pārietu jaunās varas pusē, jo tas vienkārši būtu materiāli izdevīgāk nekā pretošanās.

Ironijas izvirdums

Mišela Velbeka romāns savā ziņā ir Orvela Dzīvnieku fermas līdzinieks. Tikai to grūti nosaukt par antiutopiju, pārāk reālistisks ir franču rakstnieka scenārijs. Viņa skatījumā islāms neatnāks ar asiņainu zobenu, tas iegūs varu civilizētu vēlēšanu intrigu rezultātā, kā ierasti, pārdodoties sociālistiem. Vēlētājiem ir apnikusi Lepēnas pļurkstēšana, viņi meklē jaunu iespēju. Un dabū. Būtībā nekas tāds nenotiek. Augstskolas profesori murmulē par Eiropas civilizācijas pašnāvību (vai tas ir kas jauns?), ir daži neapmierinātie, norisinās ierastie vardarbīgie protesti, bet tie, kas grib palikt pilsētas centrā, ātri noorientējas. Galvenais varonis ilgi blenž uz melno Dievmāti, bet nekādu apgarotības dzirksti nesaņem, tāpēc ļoti pragmatiski tīri fonētiski apgūst frāzi, kas sākas ar vārdiem ašhadu an lā ilāha…, un pieņem islāmu. Pa vidu šiem notikumiem mūsu varonis un Vismansa daiļrades pētnieks uzzina, ka nomirusi un nabagu kapos aprakta viņa māte (pati vainīga) un pie dieviem aizgājis arī bagātais tētis (būs mantojums).

Kas notiek ar sabiedrību? To maķenīt reformē. Jaunā vara aizklapē dažādas iestādes, lielāko daļu vidusskolu kā lieku laika tēriņu, atstājot dažas elitāras skolas un augstskolas. Normālam cilvēkam pietiek ar pamatizglītību un tālāku aroda apgūšanu. (Vai šo mantru deviņdesmitajos gados Latvijā nesludināja Rietumeiropas pedagoģijas eksperti?) Sievietes no minibruncīšiem un šortiņiem pārkāpj garajās biksēs. Kādam ir svētki, jo beidzot atļauta daudzsievība un izčākst sadomātā monogāmijas prasība. Izrādās, ar islāmu nekādu grūtību nav. Vienīgie reālie cietēji ir hroniski ne ar ko neapmierinātie, geji un feministes, kurus arī tagad konservatīvā Eiropa vaino visās iespējamajās problēmās. Ko par to saka katoļu baznīca? Neko, jo, pārfrāzējot ājatollas Homeinī teicienu: «Ja islāms nav politisks, tas nav nekas», katoļu baznīca nav politiska un tātad nav nekas. Kas pie tā vainīgs? Islāmisti? Nē, paši eiropieši.

Literatūrzinātniskais slānis

Īpaši uzjautrinoši ir tas, ka romāns ir ieturēts tādā kā literatūrzinātniskā rāmītī. Profesors visu mūžu pēta Žorisa Karla Vismansa daiļradi - šo vīru kā Hismanu, Hīsmanu, Huismanu un vēl nezin kādās dīvainās uzvārda formās atrodam pieminētu 20. gadsimta sākuma latviešu tekstos, arī Aspazijas un Raiņa rakstos (pēdējam šo Hīsmaņu ir pat divi - rakstnieks un beļģu politiķis). Varonis cepas krietnas literatūrzinātniskas monogrāfijas garā, spriedelē par principiem, uz kaut ko atsaucas, izrāda nekam nevajadzīgu erudīciju sen aizmirstu faktu pārzināšanā, kam pats piešķir lielu nozīmi. Skarbi, vai ne? Manuprāt, šī pasāža Velbekam nepieciešama divu iemeslu dēļ - pirmkārt, lai pateiktu, ko domā par kritiķiem, bet, otrkārt, lai romāna 187. lapaspusē (atsaucos uz latviešu tekstu) neuzkrītoši pasacītu, ka Eiropas islāmizācija, maigi izsakoties, būs tās izdrāšana. Vardarbīgs seksuāls akts, kuram pakļaujoties, būs jāiemācās sajust baudu, gluži kā romānā piesauktā reiz skandalozā O. stāsta galvenajai varonei. (Šis process sākās 2016. gadā Vācijā.) Tiem, kas nezina, O. stāsta varone ir kuciska kundzīte, kura, mīļotā mudināta, labprātīgi kļūst par prostitūtu un vīriešu visdažādāko iegribu apmierinātāju, gūstot šajā procesā lielu baudu. Zīmīgi, ka tieši no O. stāsta izriet arī jaunā islāma pravieša un Sorbonnas rektora Redigera intelektuālais avots. Ne jau Korānā un Bībelē ir spēks.

Ceru, ka rudenī Latvijas teātrus sagaida skandāls, jo Alvis Hermanis ir ķēries pie Pakļaušanās iestudējuma. Savukārt tas, ka romāna varonis ir literatūrzinātnieks, ir vēl viens Velbeka ironijas avots, viena no retajām jaunajām stīgām viņa daiļradē. Raksta viņš kā vienmēr - sasodīti labi un nešpetni.