Kamēr jaunajā Valsts muzeju krātuvju kompleksā Pulka ielā vēl tikai ielikts pamatakmens, tikmēr Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) ar tā krājumiem iemājojis bijušās fabrikas Kaija telpās. Tās gan ir plašas, taču ar nepiemērotu mikroklimatu, kas bojā trauslo vēsturisko materiālu.
Arvien pieaugošā krātuve, kas apvieno rakstniecības, teātra un kino, mūzikas, tēlotājas mākslas, grāmatu, skaņu un video un fotonegatīvu un kinofilmu krājumus, patlaban pārsniegusi 912 000 vienību (pērn vien klāt nākušas 10 000). Pēdējos gados Rīgas pilī, kur atradās krātuve (pats muzejs atradās ēkā Pils laukumā 2, un tur šobrīd notiek pārbūve), tā paplašinājusies uz ekspozīcijas rēķina - tā vairs netika izveidota. Tad 2014. gadā, sākoties lielajiem remontiem pēc pils ugunsgrēka, visi RMM materiāli tika pārvesti uz Tērbatas ielu, un tas notika gada ne tajā siltākajā un jaukākajā laikā un bija gana dramatiski. Un, lai arī te telpas ir plašākas, taču mikroklimats ir krietni sliktāks, nekā tas iepriekš bija biezajos pils mūros, stāsta RMM direktora vietniece krājuma darbā Ineta Antone. Ienākot šajā ēkā, veikta arī mikrobioloģiskā analīze, kas uzrādīja, ka piesārņojums ir pārāk liels. Sadarbībā ar Valsts nekustamajiem īpašumiem tas gan tiek uzraudzīts un iespēju robežās novērsts, regulāri veicot dezinfekciju, tomēr skaidrs, ka šādās telpās tas nav tik viegli iznīdējams. Galvassāpes rada arī tas, ka liela krātuves daļa ir dienvidu pusē, pārāk intensīvā saules gaisma uzkarsē telpas un kaitē tur esošajām lietām un materiāliem, arī darbiniekiem un apmeklētājiem strādāt tādos apstākļos ir apgrūtinošāk. Savukārt, ja atver logus, iekšā nāk ielas putekļi, ir caurvējš, izbalo viss, kam saules stari tiek klāt, tāpēc apklāti tiek gan kostīmi, gan citi jutīgāki materiāli, raizējas RMM direktora vietniece krājuma darbā.
Teātris
Palaimējies ir Teātra nodaļas krātuvei, kura ir ēkas ziemeļu pusē. Taču arī tur telpas ir šauras un materiāli un tērpi, kas te raduši patvērumu, izvietoti visai saspiesti. Tāpēc arī kaut kas klāt tiek ņemts ar lielu atlasi. Starp citu, krājumu paplašināšanas politika neesot vienmēr bijusi nemainīga, arī šobrīd līdz nākamajai muzeja akreditācijai tiks izstrādāti jauni kritēriji. Katrā ziņā to, vai lietām vai dokumentiem būtu vieta muzejā, izvērtē arī Eduarda Smiļģa Teātra muzeja ekspertu komisija.
Katram teātrim te ir kolekcija - gan fotogrāfijas, dokumenti, gan iespieddarbi (programmiņas), rokraksti un piemiņas lietas. Kolekcijas iedalās organizāciju, personu un tematiskajās. Teātra kolekcijas RMM nekomplektē, jo veic tikai uzglabāšanu. I. Antone piebilst, ka RMM ir sava informācijas bāze, kuras dati tālāk tiek eksportēti uz nacionālo muzeju katalogu. Tiesa, vēl viss arhīvs nav apstrādāts elektroniski, tāpēc viena daļa informācijas joprojām pieejama uz papīra kartītēm vecajos koka skapjos kā savulaik bibliotēkās.
Materiāls netiek vien uzkrāts, bet arī izmantots «ārpusē», proti, izstāžu veidošanai. Tā izrāžu tērpi vienugad pat reizes trīs tikuši izstādīti dažādās Latvijas vietās. Dailes teātrī pat vairākkārt. Kostīmu krātuve ir ļoti vērtīga kā vēstures liecība. Te var labi izsekot tam, kā attīstījusies teātra tērpu mode. Patlaban gan to glabāšana ir mazliet novecojusi, jo apģērbs uzlikts uz pleciņiem, modernā krātuvēs liek metāla atvilktnēs, lai neizstaipītos audums. I. Antone rāda karalienes Elizabetes krāšņo kleitu, ko valkāja Vija Artmane izrādē Elizabete - Anglijas karaliene, tai uz apvalka klāt pielikta kostīma fotogrāfija. Re, šī ir Mildas Klētnieces kleita no Kazanovas mēteļa. Tā atkal ir Elizabetei bijusi mugurā, tikai tai, ko tēloja Lāsma Kugrēna. Bet šis tērps izņemts no skapja un novietots redzamā vietā Neatkarīgajai par godu. To valkājusi V. Artmane, iedzīvojoties Leldes tēlā Raiņa lugā Spēlēju, dancoju 1958. gadā. Aktrise atzinusi, ka šī kleita ir viņu ļoti uzrunājusi gan materiāla, gan šuvuma dēļ.
Mūzika
Kostīmi ir arī Mūzikas nodaļā, kur saimnieko Baiba Āboltiņa. Gan operdziedātāju, gan diriģentu, gan mūziķu. Arī Sergeja Jēgera operas kostīms. Alīdes Vānes kleitas. Emiļa Melngaiļa, Emīla Dārziņa. Vieni no pēdējiem te ienākuši diriģenta Leonīda Vīgnera tērpi. Un šis smagais kaftāns piederējis pareizticīgo mācītājam. Kāpēc tas šeit nonācis? Tūlīt pēc kara, kad operā iestudēja Borisu Godunovu, kronēšanas skatam vajadzējis skatuves apģērbu. Operas ļaudis ilgi to meklējuši. Tad kādam ienākusi ideja galvā, ka tādu varētu atrast pareizticīgo baznīcā. Tiešām izdevies sameklēt sen vairs nenēsātu garīdznieka tērpu (gatavots 18. gadsimta beigās/19. gadsimta sākumā) - ļoti greznu, izšūtu ar zelta brokātu. Kostīmu māk-slinieki gan mazliet to pakoriģējuši - papildinot ar «dārgakmeņiem» un izveidojot pogājamu griezumu priekšā, lai vieglāk būtu to uzvilkt. Māksliniekam gan bijis ko turēt, jo kostīms bijis ļoti smags.
Mūzikas nodaļā nav tikai tērpi, bet arī notis, ieraksti, priekšmeti, kas satupuši plauktos, kuri dabūti mantojumā no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (tiesa, ļoti neparocīgi, jo ir pārāk augsti). Bet kas tas? Nošu rakstāmā mašīna, kas līdzinās parastai rakstāmmašīnai. Lietota vēl pirms datorlaikmeta, kad mūziku pieraksta īpašā programmā. B. Āboltiņa kā vienu no lielākajiem ieguvumiem min Austrālijas latviešu Biezaišu dāvinājumu, kurā apkopoti dažādu latviešu mūziķu darbi, kas tapuši gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Arī materiāli par latviešu kultūras dzīvi Austrālijā no 1950. līdz 1995. gadam, albumi, kuros ir savāktas kultūras dienu un citu latviešu pasākumu nozīmītes. Īpaši vērtīgs ir galdauts, kas savulaik pasūtīts kā velte ārvalstu diplomātiem par godu Latvijas valsts 20 gadu jubilejai. Šis konkrētais nonācis ASV sūtņa īpašumā. Kad viņš te beidzis dienestu, paņēmis līdzi uz ASV. Savukārt diplomāta Ludviga Sējas kundzi kara vētras aiznesušas pāri okeānam, un tur tad viņai šis galdauts tika atdāvāts. Bet viņas mazdēls to atdevis Margaritai Biezaitei, un tad tas galu galā atgriezies Latvijā. Starp citu, šādā veidā muzejā ir atgriezušies daudz materiālu.
Instrumenti un mēbeles
Ir te arī mūzikas instrumentu kolekcija, ieskaitot E. Melngaiļa vākto. Kokles, cītaras, somu kanteles, vijoles, pūšamie, starp kuriem īpaša vieta ir Ēģiptes taurēm, kas gatavotas Aīdas iestudējumam. Verdi savulaik pasūtījis speciālu tauri, kura sastāv no četrām daļām, jo tās skaņa izcēlusi uz skatuves notiekošo. Arī Latvijas opera tādu likusi pagatavot - no tās saglabājušās gan tikai trīs daļas. Runājot par lielākiem mūzikas instrumentiem, daļa no tiem ir atjaunoti, tiesa, jau pirms kāda laika. Tagad šādas iespējas nav, jo muzejam nav pilnvērtīgas restaurācijas nodaļas, kur varētu atjaunot mūzikas instrumentus. Cerot to Pulka ielā atkal izveidot, skaidro I. Antone. Lūk, Melngaiļa klavieres - vienkāršas un melnas, šīs daudz lielākās ar ārišķīgiem un visai negaumīgiem rotājumiem piederējušas režisoram Eduardam Smiļģim. Ir arī Baumaņu Kārļa flīģelis. Prieks, ka savulaik izdevies tās pat uzskaņot un ierakstīt viņa skaņdarbus diskā. Ir arī tāds tehnikas brīnums kā pašspēlējošās klavieres jeb pianola, kuras bagāti ļaudis iegādājās, lai viesībās vienmēr varētu nodrošināt muzikālo izpildījumu. Tām vajadzēja tikai dūšīgu puisi, kas min pedāļus, pārējās darbības notika mehāniski, teic B. Āboltiņa.
Savukārt kopā ar lielajiem instrumentiem aplūkojamas arī mēbeles. Piemēram, Krišjāņa Valdemāra rakstāmpults. Tā ir restaurēta un kalpojusi tam, lai varētu izveidot Valdemāra sēdošo tēlu Ventspilī. Kāpēc tā? Nebija zināms, cik viņš garš bijis, un rakstāmpults ļāvusi izrēķināt slavenā jaunlatvieša garumu. Izrādījies, ka tas bijis aptuveni 1,70 metru. Ir arī citas interesantas mēbeles un priekšmeti. Leonīda Vīgnera atpūtas stūrītis, Māra Čaklā trenažieris, Mirdzas Ķempes galdiņš a la indiešu stilā. Bet šim saldumu fabrikanta Ķuzes skapim ir interesants stāsts: tas savulaik nonācis diriģenta Gunāra Ordelovska ģimenes īpašumā, un tā to novēlējusi muzejam. Nesot uz krātuvi, strādnieki ļoti brīnījušies - kur tas tik smags? Izrādās, tam ir dubultdibens, un tajā bijuši noslēpti Ķuzes fabrikas albumi, liecinot par ražotnes vēsturi bildēs.
Rakstniecība
Visapjomīgākais RMM krātuvē ir rakstniecības krājums, un tajā ir arī abu latviešu dižgaru Raiņa un Aspazijas fondi ar aptuveni 40 000 vienībām. Jāpiebilst, ka Raiņa vēstules ir iekļautas UNESCO sarakstā, un pērn abu rakstnieku jubilejas gadā interese par viņu mantojumu krietni augusi. Arī jaunajā ekspozīcijā viņiem būs atvēlēta sava vieta, norāda Rakstniecības krājuma glabātāja Sarmīte Līdaka, uzsverot, ka te kopumā ir 300 000 vienību, jo viena vienība ir gan vēstule un klavieres. Rakstniecības krātuves telpā, kas ir vislielākā ēkā, ir apkopoti dokumenti un citi mapēs ievietojamie materiāli, kā arī piemiņas lietas. Zināmā mērā jau te esot labāk nekā pilī, kur S. Līdakas pārziņā esošie krājumi bijuši ļoti saspiesti. Taču pārvākšanos gan viņa atceroties ar šermuļiem. Padomājiet - grāmatu krājumu vien ar teju 80 000 grāmatu nācās te nogādāt! Tās tagad satilpinātas plauktos 1500 kastēs, jo izlikt tās kā grāmatu krātuvē nevar - nav tik daudz vietas. Un kur tad vēl visu citu lietu izsaiņošana un salikšana! Viņa pasmaida, ka bijis pat ieteikums caurumus, kas bijuši sienās, piesegt ar mapēm: «Lai arī tās ir pagaidu telpas, tās nevar būt pavisam nepiemērotas - kvalitāte ir jānodrošina. Mūsu valstī ar šīm lietām iet grūti, jo šķiet - kas tad tur, galvenais, lai jumts virs galvas. Lai nu kā, bet izdevās pāris mēnešos visu daudzmaz savest kārtībā un atvērt arī lasītavu, kuru apmeklētāji ļoti gaidījuši.» Jāteic, ka pārcelšanās priekšspēli nācies izmēģināt jau pirms pils ugunsgrēka, kad vajadzējis pārnest visu bagātību no ceturtā uz otro stāvu. Par laimi, zudumu bijis maz (cietušas gan aptuveni 20 000 vienību, bet ne neglābjami), jo vienu telpu, ko saukuši par bunkuru un kurš visvairāk apskādēts, paguvuši izvākt tieši pirms degšanas. Ja tas nebūtu izdarīts, pusi krātuves varētu vest uz izgāztuvi, nopūšas S. Līdaka.