Herberts Laukšteins: nepalikt vienaldzīgam

«Mēs jau gribētu biežāk būt Rīgā, bet iespējas ir ļoti ierobežotas. Sezonas laikā teātri paši strādā slapju muguru, un atdot zāli citiem nevienam nav izdevīgi. Turklāt īres maksas piespiedu kārtā ir paceltas tādas, ka mums ir ļoti neizdevīgi braukt," stāsta Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins.

"Jau gadiem tiek runāts, ka Rīgā vajadzīga bāze, kur ar savām izrādēm varētu braukt Valmieras, Daugavpils un Liepājas teātri, un kurai būtu atbalsts no valsts. Bet mūsu valstī ierēdņi saka: pelniet paši, ko jūs lūdzaties! Ir grēks tā teikt teātrim. Jo teātrim nevajag pelnīt, teātrim ir jābūt provokatoram, kas pamodina un izsit no komforta zonas. Tāds tomēr ir mākslas uzdevums,» uzskata Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins. Šodien un rīt Liepājas teātris ar trīs iestudējumiem viesosies Dailes teātrī.

Šovakar skatītājiem tiks rādīta cilvēka drāma Ziloņcilvēks, ko iestudējusi režisore Laura GrozaĶibere. Rītvakar tiks piedāvāts iestudējums Portreti. Vilki un avis, ko iestudējis Viesturs Meikšāns. Savukārt šovakar pulksten 19 un rīt pulksten 13 Mazajā zālē Liepājas teātra direktors spēlēs savu monoizrādi Cilvēks, kas vairās no lifta Gaļinas Poliščukas režijā.

- Jūsu monoizrāde Rīgas skatītājiem tiek pieteikta kā spilgta intriga. Intriga tāpēc, ka direktors aktiera ādā, vai tāpēc, ka jums pašam šis darbs bija pamatīgs izaicinājums?

- Tā ir intriga man pašam, un tā ir intriga arī skatītājam, jo es jau uz skatuves bieži neesmu. Pēdējo reizi biju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem - titullomā Gerharta Hauptmaņa lugā Ormanis Henšelis, ko iestudēja Nauris Klētnieks, lai viņam vieglas smiltis. Bet patiesībā - tā jau ir viena no manām profesijām, un nekas svešs tas man nav. Arī kino pasaulē esmu darbojies, pagājušogad vien divos krievu seriālos nofilmējos - abos biju ļaundaris, un abos mani nošāva. Protams, monoizrāde aktierim ir milzīgs izaicinājums, jo nav neviena, uz ko paļauties, un pašam ar visu jātiek galā. Bet - kritiķu atzinību šis darbs jau ir izpelnījis, arī skatītāju apmeklētība Liepājā ir bijusi laba. Kā būs Rīgā, redzēsim.

- Vai ir lampu drudzis pirms izrādēm Rīgā?

- Protams, ir. Un, kā savulaik teica nelaiķis Voldemārs Zandbergs, ar gadiem tas tikai pieaug. Tā ir. Pirmkārt tāpēc, ka pa vidu bijusi vasara. Otrkārt, ir cita telpa - Liepājā ir simt skatītāju vietas, Rīgā ir divreiz vairāk. Bet stāsts ir ļoti cilvēcīgs, nu ļoooti. Lugas autors Bengts Ālforss ir gan dramaturgs, gan aktieris, gan režisors, un viņš ļoti labi pārvalda teātra drēbi, tāpēc viņam tas tik meistarīgi ir sanācis. Un tēma šodien ir tik aktuāla, cik vien katrs sev spēj godīgi atzīties - tā ir vientulība. Manuprāt, modernajām tehnoloģijām arvien vairāk ienākot mūsu ikdienas dzīvē, vientulība tikai palielinās. Jo cilvēki, sēžot kafejnīcā, vairs neskatās acīs. Tā vietā, lai iepazītu un sajustu viens otru, katrs glauda savu telefonu. Arī portāliem, kuros cilvēki meklē savu otru pusi, ir ļoti labs apmeklējums. Un tas tikai liecina, ka temps, kādā šodien dzīvojam, atņem ļoti daudz no tā, ko vajadzētu veltīt otram cilvēkam. Vienkārši satikties, parunāties, kopā paiet gar jūras krastu. Es Liepājā mēdzu skriet gar jūru, un es tur esmu redzējis ļoti aizkustinošus skatus - ka cilvēki iet, rokās sadevušies. Turklāt tie nav jauni cilvēki, kuriem vajadzētu sākt sajust vienam otru, bet gados vecāki, jau dzīvi nodzīvojuši cilvēki.

- Varat atminēties, kad pēdējoreiz ar sievu esat tā, rokās sadevušies, gājuši gar jūru?

- Jāatzīst, ka nevaru vis.

- Mirkli pirms monoizrādes pirmizrādes kādā intervijā jūs atzināties, ka, lai arī jums ir piemērota izglītība [Valsts teātra mākslas institūtā (GITIS) Maskavā iegūts kino un teātra režisora diploms], jums nav aicinājuma būt aktierim. Ko sakāt pēc sadarbības ar Gaļinu Poliščuku? Varbūt jaunajā sezonā ir jauni izaicinājumi?

- Man ir piedāvājumi, jā. Bet man ir darbs, kas jādara, un šajā darbā ir daudz pārsteigumu. Lai kā es mēģinātu visu saplānot tā, ka maksimāli nebūtu pēdējā brīža stresa, pēdējā brīdī tas allaž ir. Laikam tāpēc, ka tas ir teātris. Nu, piemēram: man teātrī ir astoņas jaunas aktrises reproduktīvā vecumā, un nav manos spēkos paredzēt, kad viņas gribēs dzemdēt. Un, kad viņas sāk dzemdēt, man ir jādomā, kā saglābt repertuāru. Turklāt bez aktrisēm mūsu komandā ir vēl citi jauni cilvēki, piemēram, šobrīd ir vairāk nekā desmit ar bērnu ratiņiem. Tikko dvīnīši piedzima dramaturģei Rasai Bugavičutei, drīzumā par māmiņu kļūs Signe Dancīte [ex Ruicēna], kura spēlē galveno lomu izrādē Mūsu pilsētiņa, un tajā tik vienkārši nevar ielikt citu aktrisi. Bet - tas mums ir kases gabals. Arī Piafu uz kādu laiku vajadzēja atlikt, kad savu meitiņu Odriju gaidīja titullomas atveidotāja Agnese Jēkabsone.

- Tas nozīmē, ka Mūsu pilsētiņa jaunajā sezonā netiks spēlēta?

- Signe jau ar lielu optimismu saka, ka nāks un spēlēs. Arī Inesei [direktora sieva aktrise Inese Kučinska] Dāvids piedzima jūlija beigās, bet septembrī viņa jau gāja un spēlēja izrādes. Es tai laikā biju distancējies no teātra, un man bija svarīgi, lai viņa jūtas labi - lai pieņem tādus lēmumus, kas pašai nāk par labu. Nu, Inese ir pilnīgs skatuves cilvēks. Skatuve viņai ir pirmajā vietā, un tajā nav pat vērts meklēt kaut kādu loģiku. Tā vienkārši ir.

- Inese neesot atbalstījusi jūsu iesaistīšanos monoizrādes projektā.

- Jā, viņa mani mēģināja atrunāt, pat rāja. Protams, viņa jau tikai gribēja mani pasargāt no nežēlības gadījumā, ja nesanāks. Bet viņa arī bija tā, kas pēc izrādes man pateica: «Tev nav par ko uztraukties.» Zinot, cik viņa ir prasīga un piekasīga, šie Ineses vārdi man bija ļoti svarīgi. Paldies viņai par to.

- Kāds ir lielākais ieguvums no tā, ka ļāvāties Gaļinas Poliščukas izaicinājumam?

- Pieredze. Gandarījums. Un adrenalīns, kas padara manu ikdienu krāšņāku. Bet pie iestudēšanas gan esmu nosolījies neķerties klāt, kaut gan - gribētos.

- Tad kāpēc tā solījāties?

- Tāpēc, ka man ir jāvada teātris. Es jau tāpat veicu divus darbus - gan mākslinieciskā vadītāja, gan direktora. Ņemt klāt vēl trešo... Nu, neslēpšu, ka ir jau arī bail. Jā, vienkārši bail pēc tik daudziem gadiem atkal sākt ķidāt kādus tekstus un kopā ar aktieriem mēģināt padarīt tos dzīvus. Laikam līdz tam vēl neesmu izaudzis.

- Vai arī - vēl daudz darāmā direktora amatā?

- Arī, protams. Bet nenoliegšu, ka ik pa laikam apnīk, jo nenotiek jau viss ļoti harmoniski. Ir nemitīgi jācīnās par vietu zem saules, visu laiku kādam kaut kas jāpierāda un jāskaidro, un jāpierāda un jāskaidro, un jāpierāda un jāskaidro. Un reizēm man pretī ir tukšas un vienaldzīgas acis... Tas prasa daudz pacietības, tāpēc reizēm liekas: eh, jāmet miers, kam man to vajag?! Jo es taču protu darīt arī citas lietas.

- Un tomēr jau astoņus gadus esat teātra direktora amatā.

- Laikam esmu saindējies ar to teātri. Kad divpadsmit gadus biju biznesā [Wrigley Scandinavia AB pārstāvniecības un tirdzniecības vadītājs Latvijā, pēc tam - UAB Wrigley Baltics Baltijas valstu reģionālais menedžeris un Latvijas filiāles vadītājs], arī tur viss bija labi - gan ienākumi, gan statuss, gan reputācija. Bet gala rezultātā... Es neatceros, kura no pasaules lielajām personībām to teikusi, ka brīvība ir atbildība. Manuprāt, labāk to nav iespējams formulēt. Un manā gadījumā šī atbildība bija par aktierkursu, kas tika apmācīts Lietuvā, jo es biju šīs idejas iniciators. Arī nebūdams teātrī, biju līdzās šim projektam, un, kad tas tika izcīnīts, es braukāju uz viņu eksāmeniem un sekoju viņu apmācības procesam. Kāpēc es to darīju? Kāpēc triecos vairākus simtus kilometru, lai tikai redzētu viņu eksāmenus? Es nevaru atbildēt. Bet es apzinos, ka tieši viņi bija būtisks faktors, kādēļ pieņēmu lēmumu atgriezties teātrī - tā bija zināma atbildība par viņu nākotni. Jo teātrī tolaik visādi gāja, un tikpat labi viņi varēja ienākt absolūti ķēzīgā organismā, kas viņiem nevarētu nodrošināt profesionālu izaugsmi, un tad šim stāstam būtu bēdīgas beigas. Tādas, kādas piemeklēja to kursu, kas mācījās pie tiem pašiem pedagogiem un aizgāja uz Panevēžas teātri. Teātra vadība nespēja viņiem nodrošināt profesionālu izaicinājumu, un viņi ir aizgājuši no teātra. Biju aizbraucis pie šiem pedagogiem, un viņi ar asarām acīs stāstīja par šiem pretējiem likteņiem, kas piemeklējis viņu audzēkņus.

- Ja par atskaites punktu var ņemt Spēlmaņu nakts nominācijas, tad pagājušā, 109., sezona Liepājas teātrī bijusi veiksmīga - jums ir deviņi nominanti, kas izvirzīti astoņās nominācijās. Kā pats vērtējat aizvadīto sezonu?

- Man katra sezona ir ļoti mīļa, jo katrs darbs tiek radīts ar lielām cerībām, ka tas būs vislabākais. Un visas šīs nominācijas ir ļoti nozīmīgas. Es esmu lepns par mūsu darbiem, par mūsu aktieriem un arī par viņu nopietno un atbildīgo attieksmi pret teātri. Atkal - atbildība. Jā, tā ir tā lielākā vērtība, ko novērtē arī tie režisori, kuri nāk pie mums strādāt.

- Ar ko sāksiet jauno, jubilejas, sezonu?

- Mēs sāksim ar lielu formātu, kurā būs aizņemti ne tikai visi trupas aktieri, bet būs arī pieaicinātie. Tas būs Frīdriha Dirrenmata lugas Vecās dāmas vizīte iestudējums Alekseja Girbas [Maskava] režijā. Atkal nelietīgi esmu izmantojis dienesta stāvokli un ielicis savu sievu galvenajā lomā. Atkal interešu konflikts. Jā, tas ir absurds. Piemēram, ja izrāde tiek vesta viesizrādēs, mana sieva komandējuma sarakstā nedrīkst būt. Arī rīkojumā par jaunuzvedumu man jāparaksta divi papīri - vienu, ko pieliek teātrī pie sienas un kurā ir mana sieva, un otru, kurā viņas nav un kas aiziet uz grāmatvedību, un kas ir meli. Bet mūsu likumdošana liek melot. Es nesaprotu tādu kārtību. Gandrīz vai jāšķiras... Līdz pagājušā gada auditam vadījos pēc būtības, pēc vislabākās sirdsapziņas un vēlmes padarīt darbu labi, bet izrādījās, ka biju daudz noziedzies. Bet tur neko nevar mainīt. Tie ir pārāk lieli akmeņi, lai tos varētu izkustināt un salikt loģiskā secībā.

- Vai vasarā ir sanācis atpūsties? Kā paiet jūsu ģimenes brīvās vasaras dienas?

- Man nav bijis atvaļinājuma, es to izmantoju, kad taisīju savu monoizrādi - lai nevienam nebūtu iespējas pārmest, ka darba laikā daru blakus lietas. Šī izrāde, protams, ir mans vaļasprieks, tas nav apmaksāts darbs, jo man likums to aizliedz - kā valdes loceklis savā uzņēmumā es nedrīkstu veikt nekādus citus atalgotus darbus. Nu, tāda ir mūsu nepilnīgā likumdošana. Protams, pāris dienas jau atradām, lai kopā ar bērniem padzīvotu pie jūras un padauzītu bumbu, bet tāds kopīgs atvaļinājums mums nav bijis. Inese savu atvaļinājumu pavadīja filmējoties - Elīnas Dzelmes jaunajā filmā, kas tika uzņemta Maligina mājas sētā, kur tika uzbūvēts paviljons. Viņai vasara pagāja ar lauztu kāju.

- Ar lauztu kāju?!

- Jā, tieši pirms filmēšanās sākuma uzlēca dīķī uz vienīgā akmens, kas tur bija, un salauza pēdā vienu kauliņu. Kāja joprojām ir ģipsī. Kad Cēsu Mākslas festivālā spēlējām izrādi Portreti. Vilki un avis, viņa bija ar ieģipsētu kāju un kruķīti. Šajā izrādē viņas varone ir pietiekami kroplīga, lai varētu būt arī kliba, un nevienam pat neienāca prātā, ka ģipsis ir piespiedu kārtā. Un arī jaunajā iestudējumā viņas varonei kruķītis netraucē. Patiesībā, Dirrenmata Vecās dāmas vizīte ir fantastisks darbs, lieliski uzrakstīta luga. Bieži vien, lasot jauno dramaturgu lugas, nākas secināt, ka nav darbības, nav konflikta, nav notikuma. Jā, tā ir mūsdienu dramaturģijas lielākā bēda. Man ļoti liela autoritāte ir beļģu režisors Ivo Van Hove (57), kurš strādā Amsterdamā un ko pēdējos gados esmu sev atklājis - viņš iestudē tiešām labu dramaturģiju, brīnišķīgus materiālus. Esmu redzējis viņa Šekspīra iestudējumus, vairākas izrādes pēc Ingmara Bergmaņa kinoscenārijiem, un šogad Aviņjonas festivālā viņš parādījās ar iestudējumu, kur par pamatu bija ņemts Viskonti filmas Dievu bojāeja [1969] scenārijs. Nu, vienkārši fantastiska izrāde! Nākamo viņš iestudēs Londonā ar Džūdu Lovu - atkal ar Viskonti scenāriju. Bet tas, ko es gribēju teikt - viņš par pamatu ņem ļoti labu dramaturģiju.

- Nav bijusi doma viņu uzaicināt uz Liepājas teātri?

- Ir bijusi, protams. Bet viņš šobrīd ir tādā lidojumā, viņš iziet pasaulē. Man jau ir grūti Bogomolovu noturēt. Kad savulaik viņu noskatīju festivālā Maskavā, viņš vēl nebija tik pieprasīts, bet pagājušajā sezonā, iestudējot Mēnesi uz laukiem, viņš savas aizņemtības dēļ pat nebija uz visiem ģenerālmēģinājumiem, nebija uz pirmizrādi. Bet, kā vēlāk rakstīja kritiķi: ja, tikai uz piecām minūtēm ieskrienot Liepājā, var uztaisīt tādu mākslas darbu, tas ir tā vērts. Viņš tagad ir pieprasīts Maskavā, Polijā, Itālijā, viņš taisa arī divas filmas. Šāda līmeņa režisori ir ļoti noslogoti, bet uz Liepāju var tik ar lidmašīnu līdz Rīgai un tad trīs stundas ceļā. Bet laiks, kas tiek pavadīts ceļā, viņiem ir ļoti dārgs. Un dabūt uz Liepāju tādu Ivo Van Hovi... Nu, nezinu, bet - es pamēģināšu! Braukšu uz Parīzi, braukšu uz Amsterdamu un ar viņu runāšu. Bet vēl pirms tam esmu noskatījis režisoru Bobo Jeļčiču (52) - vienā festivālā redzēju viņa iestudēto Čehova Kaiju. Viņš to bija iestudējis kā komēdiju, un tas bija tik asprātīgi, tik komiski, ka es visu izrādi burtiski nozviedzu. Man ļoti patika viņa humora izjūta. Un es zinu, ka labu komēdiju uztaisīt - tā ir liela māksla.

- Lai sevi uzturētu formā, mūziķis ik dienu spēlē savu instrumentu, dziedātājs trenē balsi, sportists lej sviedrus sporta zālē. Kā sevi formā uztur teātra direktors?

- Teātra direktoram ir jāstaigā pa teātri, jāielien visos kaktos, jāskatās savām acīm, kas reāli notiek teātrī. Un otrs - kas notiek pasaulē. Ir jābrauc, jāskatās, jāsalīdzina, jāmeklē un jādomā, kā trupas dzīvi padarīt interesantāku, lai aktieri neieslīgtu rutīnā un pašapmierinātībā, lai nenobruņotos savā komforta zonā. Jo tas teātrī ir visbīstamākais.

- Un kā jūs rūpējaties par savu fizisko veselību un garīgo līdzsvaru?

- Protams, kādas fiziskas nodarbes ir vajadzīgas, tāpēc es gan skrienu, gan braukāju ar riteni, gan ar dēlu futbolu uzspēlēju. Tas ir viens. Otrs - tās ir manas sarunas ar Dievu. Ko es viņam lūdzu? Nebūt vienaldzīgam. Nepalikt vienaldzīgam. Bet receptes man nav. Domāju, atbildība ir tā, kas notur. Un pieradums. Jo cilvēks jau pie visa var pierast, arī pie tāda dzīvesveida, kāds ir man.

- Tas varbūt ir nevis pieradums, bet jau atkarība?

- Jā, laikam gan tā to var saukt, jo bez tā vairs nevar. Kaut gan - arī tajos divpadsmit gados, ko pavadīju biznesā, manī bija nemiers un vēlēšanās izdarīt savu darbu tā, lai pašam nav jākaunas. Jo tā ir tā brīvība - tu vari darīt visu, ko vien vēlies, bet tev ir jābūt atbildīgam par sekām.