Ir bezgala daudz operu, kas Latvijā nav skanējušas nekad. Ir, kas skan ļoti reti. Tomēr šķiet savādi, ja kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Džordža Gēršvina opuss Porgijs un Besa nav nedz iestudēts, nedz atskaņots, ja neskaita tādu hrestomātisko solo numuru kā Summertime periodisku pavīdēšanu uz skatuvēm (tostarp kā titulskaņdarbam Ineses Galantes rīkotajā vasaras festivālā), atsevišķus studentu projektus, viesizrādes un tamlīdzīgi.
Tam ir savi iemesli - kopš Latvija ir civilizētās Rietumu pasaules valsts, tai ir saistoši Gēršvina ģimenes mantinieku noteikumi un autortiesību licencējumi, kas attiecībā uz Porgiju un Besu ir spēkā līdz 2030. gadam. Saskaņošanas procedūras nav vienkāršas. Turklāt, veidojot pilnu iestudējumu, autors vēlējis, ka visiem četrpadsmit solistiem jābūt melnādainiem. Latvijā, protams, ap šo operu ASV eksistējošās diskusijas un konteksti rasu aspektā ir maz zināmi un komponista vēlmi izpildīt būtu grūti. Kompromisa ceļā radītais koncertuzvedums ar četru artistisku melnādaino amerikāņu solistu un viņu latviešu amata brāļu un māsu palīdzību 6. augustā spoži izskanēja Cēsu mākslas festivāla 10. jubilejā, atgādinot Gēršvina burvīgo skaņurakstu, kurā savijas Eiropas klasiskās mūzikas tradīcijas ar amerikāņu džeza ritmiem, gospeļiem, 20. gadsimta sākuma modes dejām un atmiņā paliekošiem hitiem, izstāstot smeldzīgo Ketfišrovas kroplā ubaga Porgija un pavieglā taurenīša Besas mīlasstāstu tādā muzikālajā kvalitātē, kas būtu pelnījusi dokumentējumu mūzikas dzīves vēstures annālēm.
Pirmkārt, LNSO un diriģenta Andra Pogas dēļ. Par spīti sarežģītajam koncertuzveduma telpiskajam izvietojumam brīvdabas apstākļos Cēsu pils parkā, orķestrim atrodoties uz blakus skatuves līdzās skatuvei, uz kuras darbojās solisti un dziedāja (un lieliski dejoja!) koris Kamēr, kopējais skanējums bija stilistiski niansēts, kontrastiem bagāts un precīzs gan stīgās, gan metāla pūšaminstrumentos, gan klavieru partijā (Mārtiņš Zilberts).
Otrkārt, izcilās solistu komandas dēļ. Harismātiskais dramatiskais baritons Lesters Linčs (Porgijs) ir Eiropā un Amerikā iemīļots dziedātājs, kura repertuārā ir gan baritonu, gan basbaritonu partijas, sevišķi Verdi operās. Porgija lomu dziedājis neskaitāmas reizes, vairākkārt arī Kraunu - viņš šajā operā jutās kā zivs ūdenī un iedvesmoja arī skatuves partnerus pat koncertuzvedumā uzburt zvejnieku ciemata nabadzīgo iedzīvotāju solidaritātes emocionālo gaisotni.
Letonija Mūra savā otrajā Porgija un Besas koncertuzvedumā (pirmais notika 2012. gadā ne vairāk, ne mazāk kā ar Berlīnes Filharmoniķiem un seru Saimonu Retlu) atklājās kā vitāli plastiska dažādu vokālo stilu kombinētāja ar dramatiski tonētu tembru un fantastisku piano augšējā reģistrā. Ne jau velti viņa ir viena no spilgtākajām mūsdienu Aīdām. Atraktīvajam jamaikiešu izcelsmes tenoram Džermeinam Smitam, ko Andris Poga savulaik nolūkojis Bostonas iestudējumā, narkodīlera Sportinlaifa tēls ir firmas loma četros kontinentos. Tajā viņš demonstrē savas sinhronās dejošanas un dziedāšanas iemaņas kā labi trenēts mūziklu aktieris. Smits ir viens no reti sastopamiem tīrradņiem, kura balsī, šķiet, joprojām slēpjas vēl neatklātas vokālās iespējas kā pirms 15 gadiem, kad operas balss nejauši atradusies, to kariķējot, lai smīdinātu vienaudžus. Neticami, ka pat no 24. rindas un relatīvā tumsā Džermeina Smita izteiksmīgā žestu valoda ļauj ieraudzīt viņa rokās laimes putekļu maisiņu pat tad, ja tur tā nemaz nav. Kā lai nabaga Besa neseko šādam mefistofeliskam kārdinātājam, kas tukšā vietā liek noticēt ilūzijai par brīnišķīgo dzīvi Ņujorkā? Krauna lomu atveidoja tembrāli dāsni apveltītais Rodnijs Klārks.
Lielākais vokālais pārsteigums latviešu solistu komandā Cēsu iestudējumā bija Sonoras Vaices atveidotā Sirīna - grezns augšējais reģistrs, prasmīga balansēšana starp runāto un dziedāto tekstu, atbilstoši mainot balss pozīciju, vokālās akrobātikas un dramatisma piepildīts sniegums gan Sirīnas žēlabās My Man is Gone Now, gan stilizētajā priekšdziedātājas ampluā lūgšanā Oh, Doctor Jesus. Klāras lomā labi skanēja Margaritas Vilsones balss, taču ikoniskais Summertime pašā sākumā izskanēja šūpuļdziesmai nedaudz par skaļu un nervozu, savu īsto raksturu iegūstot reprīzē. Kolorīti un krāšņi izskanēja Mihailam Čuļpajevam, Rihardam Mačanovskim, Andrim Lapiņam uzticētās partijas (īpaši uz pilsdrupu mūriem novietotais Krabju pārdevējs atbildē Irmas Pavāres skanīgajai Zemeņu pārdevējai soprāna tesitūrā). Spilgti raksturi Ilonas Bageles, Riharda Millera, Emīla Kivlenieka tēlos, kā arī runātajās lomās, kur izcēlās Ivo Martinsona atveidotais izmeklētājs un baltā advokāta Ārčdeila tēlā skatītājiem negaidīti pasniegtais Cēsu festivāla direktors un aktieris Juris Žagars. Viestura Kairiša veidotajā koncertuzveduma telpiskajā koncepcijā koris darbojās uz pakāpieniem, solisti - galvenokārt proscēnijā, retu reizi uznākot vai aizejot pa kāpnēm.
Pietiekami dinamiskajā darbībā mazliet komisku situāciju darīja nošu mapes latviešu solistu rokās. To klātesamībai gan ir visai prozaisks izskaidrojums. Pirmkārt, daži solisti dziedāja vairākas epizodiskas lomiņas (kas dažkārt radīja grūtības izsekot viņu skatuves identitātei). Otrkārt, Porgijā un Besā ir daudz dialogu, sarunā iespraustu frāžu, repliku, kam vieglāk izsekot ar notīm priekšā.
Klausītājiem iedziļināties operas sižeta niansēs Cēsīs ļoti palīdzēja titru mašīna. Laikapstākļi nelutināja un koncertuzveduma pirmajā daļa lija gana ilgi. Tomēr tas neatturēja lielāko daļu klausītāju palikt līdz beigām, lai uzgavilētu māksliniekiem. Deviņi vakarā gan ir diezgan vēls sākuma laiks pilna garuma operai, sevišķi, ja paredzams garāks mājupceļš no Cēsīm, tomēr opera Porgijs un Besa ir cienīgi atgriezusies Latvijas muzikālajā apritē un, visticamāk, kļūs par vienu no šīs vasaras spilgtākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem. Arī Liepājā, kur tā izskanēja vakar vakarā, gan pavisam citos akustiskajos apstākļos.