«Šonedēļ vēl esmu atvaļinājumā, tas nozīmē – neviens īsti nezina, kur es šobrīd atrodos, tāpēc šo dienu pavadīšu kopā ar vistuvākajiem cilvēkiem. Līdz ar to man atkrīt nevajadzīgi izdevumi,» smejot saka šodienas gaviļnieks Māris Skuja (67). «Ja nodzīvošu vēl trīs gadus, tad būs iemesls ballītei.»
Latviešu pianists un koncertmeistars Māris Skuja, kurš jau teju gadsimta ceturksni ir Grācas operas repetitors, atzīst, ka nu jau ir iesakņojies Austrijā. «Cik nu šodienas globalizētajā pasaulē cilvēks vispār, un jo īpaši mūziķi, var iesakņoties. Tas ir netipiski, ka manā profesijā cilvēki tik ilgi strādā vienā vietā. Teikšu, kā ir - parasti mūziķi taisa karjeru, manā gadījumā - meklē lielāku un slavenāku teātri, arī labāk apmaksātu darbu, bet man ir citādāk,» atzīst Māris Skuja. Jau pirms pusotra gada viņš oficiāli varēja doties pensijā, bet, kā atzīst mākslinieks, Grācas opera viņu pagaidām «nelaiž prom, un negribas jau arī. Iespējams, ka kaut kad pienāks laiks, kad gribēsies. Latviešu režisors Jānis Zariņš kādreiz teica apmēram tā - ir labi, ja cilvēka garīgais veselības stāvoklis sakrīt ar fizisko veselības stāvokli un abi reizē beidz funkcionēt. Man patīk šī doma - ja cilvēks vairs nevar strādāt, viņam nav nepieciešamības arī eksistēt, bet vienlaikus mēs visi zinām teicienu - cilvēks domā, Dievs dara». Koncertmeistars atzīst, ka darba viņam nekad netrūkstot - ik sezonu Grācas operā tiek veidoti astoņi, desmit jauni iestudējumi, turklāt savu laiku paņem arī privātskolēni, meistarklases, konkursi. «Par darba trūkumu es nesūdzos, jo vecāks es kļūstu, jo vairāk tas man ir. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet tā tas ir.» Jau 17. augustā viņam sākas darbs teātrī, bet līdz tam - meistarklase Vīnē jaunajiem dziedātājiem.
Latvijā mākslinieks ir pāris reizes gadā, lielākoties darba dēļ, bet latviešu skatītājiem viņš vislabāk zināms no koncertiem kopā ar mūsu slaveno operdziedātāju Egilu Siliņu, un nesen klajā nāca arī abu ieskaņotais disks Latvijas dziesmas jeb Latvian Songs, kurā skan iemīļotākās latviešu klasiķu Emīla Dārziņa, Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Bruno Skultes, Emiļa Melngaiļa, Jāņa Kalniņa, Jāņa Mediņa, Arvīda Žilinska un Tālivalža Ķeniņa dziesmas. Ir doma par vēl vienu disku, bet pagaidām šī ideja vēl nav konkretizējusies.
Lēmums savulaik braukt strādāt uz Grācu bijis vispareizākais. «Jo ko gan es būtu darījis Latvijas operā, kurā tobrīd, deviņdesmito gadu sākumā, viss bruka kopā? Tā es savus labākos gadus būtu notērējis, nodarbojoties ar trešās šķiras diriģentu apmācīšanu, lai viņi izrādi vispār varētu līdz galam nodiriģēt. Bija jābrauc projām, ja vien es negribēju pilnībā zaudēt savu profesionālo kvalifikāciju. Turklāt tieši tolaik manas paaudzes mākslinieki, arī mani draugi - Inese Galante, Ingus Pētersons, Egils Siliņš - visi aizbrauca no Latvijas. Ar Egilu līdz šim brīdim mums ir tuva sadarbība, pat draugu attiecības, tiekamies ne tikai savstarpējos koncertos, un šā gada rudenī būs jau 30 gadu, kopš sadarbojamies,» atzīst Māris Skuja.
Par notiekošo Latvijā Māris Skuja tomēr interesējas. «Man gribētos sagaidīt laiku, kad Latvijā politiķi beidzot beigs veidot tikai savstarpējas koalīcijas un sāks reāli strādāt valsts labā. Vai tad tiešām ir jānotiek lielai nelaimei vai katastrofai, lai beidzot saprastu, ka šī nav tā Latvija, par ko cilvēki cīnījās. Dzīvojot Austrijā, redzu, kā te uztver igauņus un lietuviešus, Lietuvas, bet jo īpaši Igaunijas prezidents ļoti bieži dažādos veidos un kontekstos ir medijos, tāpēc es gribētu novēlēt - lai latviešiem izdodas līdzīgi veidot un propagandēt savas valsts tēlu,» saka Māris Skuja. Ar Latvijas mūziķiem Eiropā viņam pārāk bieži nekrustojas ceļi. «Es priecājos par mūsu jaunajiem, bet, protams, blakus latvieša priekam man darbojas arī profesionālā analīze. Bez šaubām, es priecājos par visiem, bet ne vienmēr es varu būt absolūtā sajūsmā un piekrist visam, ko raksta par no Latvijas nākušiem mūziķiem, jo manas ausis ir labi uztrenētas.».