KULTŪRA: Stāsts par kino, kura nav
Nopietno grāmatu plauktā viens no interesantākajiem šīs vasaras jaunumiem ir Ingas Pērkones pētījums Latvijas pirmās filmas. Patiesībā šis ir vairāku autoru kopdarbs – tā tapšanā tulkotāju statusā roku pielikusi arī Kristīne Matīsa un Viktors Freibergs.
«Latvijas pirmās filmas ir vēsturiskos dokumentos balstīts piemiņas albums Latvijas nacionālās kinomākslas sākotnei,» - tā visnotaļ pieticīgi grāmatas ievadā raksta Inga Pērkone. Situācija tik tiešām ir nedaudz dīvaina. Kā var runāt par filmām, kas līdz mūsdienām nav saglabājušās? Šajā pētījumā izrādās, ka var un vārds «albums» nepazemina šī iespieddarba statusu - tā ir savā ziņā unikāla grāmata, kurā iespējami plašā tvērumā atrodams tas, par ko skopās rindas varam izlasīt enciklopēdijas.
Lasītājiem un kino cienītājiem jaunajā grāmatā ir iespējams uzzināt par šādām filmām: Es karā aiziedams (1920), Laiku viesulī (1921), Fricītis jūrmalā (1921) Psihe (1922) un Vilkiem mests laupījums (1922). Tīri hronoloģiski Latvijas kino dzimšana tiek saistīta ar filmu Es karā aiziedams un tai sekojošo akciju sabiedrības Latvju filma dibināšanu, kas sākusies kā četru cilvēku iniciatīva. Viņi bija producents un uzņēmējs Kārlis Kārkliņš, scenārists un režisors Vilis Segliņš, aktieris un režisors Alfrēds AmtmanisBriedītis un no Krievijas emigrējušais aktieris un režisors Pjotrs Čardiņins. Uzņēmums kādubrīd plaucis un zēlis, tā galvenie akcionāri (bijuši arī daudzi mazāki akcionāri) kaluši lielus plānus. Pie filmu scenārija strādājis Jānis Akuraters, tādu rakstīt ticis mudināts arī Rainis (starp citu, viņš šādu scenāriju arī galu galā uzraksta un tas izlasāms Raiņa Kopotu rakstu pilnajā izdevumā). Tomēr kaut kāda iemesla dēļ viss beidzas diezgan bēdīgi. To dienu varoņi vaino Latvijas krievu preses sacelto brēku filmas Vilkiem mests laupījums dēļ, tāpēc ienākumi esot kritušies un akciju sabiedrība likvidēta, bet, visticamāk, pēdējie akciju sabiedrības ražojumi izrādījušies maz pieprasīti.
Filmu apraksta struktūra pētījumā ir vienkārša. Lasītājiem ir iespējams iepazīties ar to scenārijiem (ja tādi ir saglabājušies), filmas uzrakstiem (šī ir mēmā kino ēra) un atsauksmēm par filmu. Tomēr pamēģiniet to visu savākt! Tekstiem pievienotas arī fotogrāfijas un filmu kadri - to kvalitāte - kāda nu tā ir 20. gadsimta 20. gadu dokumentiem, tomēr mūsu teātra aktieru cienītāji grāmatā atradīs arī pietiekami daudz smuku un pat hrestomātisku bildīšu - nu kaut vai jauno un gana simpātisko apaļvaidzi Lilitu Bērziņu, kas Latvijas kino cienītājiem mūsdienās asociējas ar spožajām savas dzīves beigu posma kino lomām - Mirtas tanti (Limuzīns Jāņu nakts krāsā) un Paulīni (Tās dullās Paulīnes dēļ). Viņas karjera sākusies 1922. gadā filmā Psihe.
Ne mazāk aizraujoši būtu redzēt uz ekrāna darbojamies arī pārējās pirmo filmu dīvas: Liliju Ēriku un Ludmilu Špīlbergu, tāpat no Krievijas iebraukušo «visticamāk Maskavas Dailes teātra aktrisi» (Ņinu) Kareļinu, kas spēlē komēdijā Fricītis jūrmalā. Protams, jāpiemin arī dāmu ekrāna partneri - jaunais Eduards Smiļģis ar visnotaļ spilgtu un biezu grima kārtu, kura foto daiļo arī grāmatas vāku, Alfrēds AmtmanisBriedītis, operators Vilis Segliņš. Lasot grāmatu, reizi pa reizei pieķēru sevi pie domas, ka situācija tiešām ir dīvaina - filmas nav saglabājušās, bet tekstuālā materiāla ir pietiekami, lai varētu iztēlē radīt savu versiju par to, kāda bijusi filma. Vismazāk šai ziņā palīdz recenzijas - tās tolaik lielā mērā veic sabiedrisko attiecību funkcijas, mudinot tautiešus izrādīt savu patriotismu un iet skatīties latviešu kino (šķiet, nekas jau nav mainījies šai ziņā). Nav tā, ka prese bezjēgā slavētu - vērtētāji mētā arī pa kritiskai piezīmei par mūsu aktieru spēli, kas teātra skatuves gudrības piesūkušies, uz ekrāna īsti pareizi nedarbojas (tāpat, kā mūsdienu pārmetums, par reizumis nedabisko filmu valodu). Drusku vilšanos sagādāja tā sauktais uzbrukums filmai Vilkiem mests laupījums krievu presē. Vai nu tiešām viena šāda mikroskopiska materiāla dēļ izputēja visa latvju kino industrija? Laikraksta Segodņa publikācija ir asa, tur atrodama apsūdzība antisemītismā, bet pats kinodarbs nodēvēts par «ielas balagānu, kas vērsts pret pūļa zemajiem instinktiem». Jāpaskaidro, ka filma Vilkiem mests laupījums veidota pēc patiesiem notikumiem un vēsta par Bieriņu muižas baronu Rautenfeldu dzimtas pārstāvi, kurš apprecējis savu daiļo latviešu kalponi Emīliju, bet brāļi nav likušies mierā līdz brīdim, kamēr iespundējuši dumpīgo Heinrihu psihiatriskajā klīnikā, ko vadījis dakteris Maksis (Moze) Šēnfelds. Barons no klīnikas aizbēdzis, bet, kad Šēnfelds ieradies viņam pakaļ, dakteri nošāvis.
Kopumā šis «piemiņas albums» latviešu pirmajām filmām, ir laba un noderīga grāmata visiem tiem, kas interesējas par 20. gadsimta 20. gadu notikumiem latviešu kultūrā. Tā pastāsta ne tikai par galveno pētījuma objektu - latviešu kino, lasītājam šis pētījums atklāj aizraujošu epizodi no krāsainās dzīves pirms gandrīz simt gadiem, apliecinot, ka nekas jau nav sācies vakar vai šodien - visam ir gara un aizraujoša vēsture.