KULTŪRA: Rīgas zilā gvarde jeb Maisbikši pret kartofelbuteriem

Atzīšos, ka būšu neobjektīvs. Man patīk tas, ko savā droši vien nerakstītajā tulkotāju programmā īsteno Maima Grīnberga un Guntars Godiņš, atrodot kaimiņzemju – Igaunijas un Somijas – literatūrā tekstus, kas labi iedzīvojas un bagātina mūsu literāro kopainu.

Arī šovasar Maimas Grīnbergas tulkotais Pāva Matsina opuss (Romāniņš? Garstāsts? Kāda gan tam galu galā nozīme?) Rīgas zilā gvarde ir medijos un ārpus tiem apspriests darbs. Un labi, ka tā! Jo par literatūru vajag runāt. Arī tad, ja grāmatas vāku rotā virsraksts Rīgas zilā gvarde.

Homofobi pēc baldriāna pilieniem var netvert, teksts nudien nav par TO. Rīgas zilā gvarde ir daļa no Rīgas pagātnes, tā bija brīvprātīga militāra vienība, kas apmēram gadsimtu pēc Vella kalpos attēlotajiem notikumiem apsargāja pilsētu un tās pilsoņus. Kaut kas līdzīgs mūsdienu miesassargu un apsardzes dienestam. Tās apbedījumi, ja neesmu kaut ko sajaucis, meklējami Pēterbaznīcā. Uzreiz jāpiebilst - ar romānu šim vēsturiskajam sargu dienestam nav nekādas kopības.

Mēģināt izstāstīt tā saturu vispār ir stulba un bezjēdzīga nodarbošanās. Ne jau tāpēc, ka tāda nebūtu. Vienkārši katrs šo grāmatu var lasīt, kā grib. Darbība tiešām notiek Rīgā, tikai šī ir tāda nedaudz paralēla Rīga. Tur gan tiešām ir sastopama kāda Jaunā teātra aktrise, Oziriss vai Čomska vārdā nosauktais bārs. Tomēr attēlotās reālijas, kādu, taisnības labad jāpiebilst, ir papilnam jebkurā pilsētā, sevišķi jau JRT aktrišu, vairāk atbilst sapņa pasaulei. Šajā gadījumā gan ne sapņa saraustītajai dinamikai. Teksts ir pietiekami plūdens, tāpēc to sapratīs pat mūsu domātāji. Pāvs Matsins, vispār jau Pāvo, bet lai slavēts igaunis, kurš pieprasījis latviskot savu vārdu tieši tā - starp citu, atbilstoši visnotaļ groteskajiem personvārdu atveides likumiem Latvijā, kas uzskatāmi par tikpat sirreāli loģiskiem kā viņa teksts, ir intelektuālis, kas spēlējas ar vārda iespējām, faktiem, notikumiem un laikmetiem. Nav ko brīnīties, ja Matsina uzburtajā pasaulē hercogs Jēkabs ietusē ar Viktoru Coju. Vienā normālā ar dažādiem kultūras un vēstures simboliem pietūcītā smadzeņu podā dienišķo domu procesā taču notiek ne tas vien. Pazīstu kādu dzejnieku, kurš, manuprāt, caurām dienām tusē ar Moriseju, ko pats nemaz nepazīst.

Šādai literatūrai parastā problēma ir spēja vai nespēja balansēt starp intelektualitāti un banalitāti, lai spētu uzrunāt lasītāju pamatauditoriju, kura vēlas ne par vieglu un ne par smagu. Ja vajag salīdzinājumu, tad sviestroka mikroromāns Garais ceļš uz Hantimansijsku, kura tapšanā savu spalvaino ķepu pielicis ilggadējais Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, kurš maskējas zem pseidonīma Vilis Lācītis, šajā ziņā būtu galējības otra puse. Tas plandīja puiciski un pat psihodēliski viegli. Pāvo, kurš pārtapis par Pāvu, Matsins laižas kā nešpetni dūcoša NATO lidmašīna virs manas lauku mājas pagalma un bombardē lasītāju ar dažnedažādām teoloģiskām, vēsturiskām un kulturoloģiskām intelektuālībām. Lai tās tvertu, jābūt vismaz tikpat gudram kā autors, bet piedod, Matsin… tas nav iespējams.

Tāpēc arī reakcija uz tekstu ir ļoti atšķirīga, katrs to piemēro savai pasaulei, un tas ir tikai dabiski. Svarīgākais, ka grāmata tiek izlasīta un, neraugoties uz acīmredzamo sviestu, tā liek domāt. Kādam par izbērtām pogām, ko nākas lasīt kopā, citam par teoloģisko materiālu, vēl dažam par gaidāmo apokalipsi. Tas viss tur tiešām ir. Bet varbūt šis teksts tiklab ir vienkārši gudrs un asprātīgs, tā galvenā nozīme ir nevis uzminēt, ko autors ar to gribējis teikt, jo neticu, ka viņš pats to zina, bet gan vienkārši dzīvoties tajā.

Tas tiešām ir uzteicami, ka latvieši sadūšojušies izdot kaut ko tādu. Līdzīgu grāmatu pie mums ir maz. Manā skatījumā Rīgas zilā gvarde neaizvelk līdz Reimona Keno romānam Zazī un metro, kura beigas, ja atceraties, arī bija maķenīt apokaliptiskas un līdz infarktam šokēja Latvijas franču kundzītes, kurām padod tik Stendālu, Sagānu, bet ne jau to maucīgo Velbeku, kura varoņi to vien dara, kā kopojas.

Tomēr nav jau jēgas salīdzināt.

Mūsu pašu mājās pēdējo piecu gadu literārā raža ir nesusi varbūt vien pāris kaut cik līdzīgus tekstus. Pieminēto Viļa Lācīša sviestroka opusu Garais ceļš uz Hantimansijsku publika norija kā krupi, cerot uz Stroiku 2. Tad bija tāds ne mazāk noslēpumains misters Nicodemus Rigensis, kurš nevienam nezināmā apgādā laida romānu Skaistākā pilsēta pasaulē. Neteiktu, ka tas bija par eirocentu sliktāks par Rīgas zilo gvardi, turklāt tikpat pietūcīts ar dažādām intelektuālām senvēstures un kristietības padarīšanām. Kāda Saeimas deputāte tolaik sprieda, ka šis darbs būšot patiesi apvērsums, bet nācija, kas atzīst tikai to, kas atzīts citur, šo tekstu kā neiederīgu meinstrīmā ātri vien kaut kur nozaudēja. Kāds ir šīs pēdējās rindkopas vēstījums? Visi, kam patika Matsina opuss, tiek laipni gaidīti bibliotēkās. Lai arī maz, var dabūt vēl.