Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Kultūra

Matīss Čudars. Skaņu ainavu gleznotājs

MATĪSS ČUDARS: «Visvairāk mājās jūtos savos laukos Bērzgalē Latgalē. Es nogurstu no pilsētas dzīves, mašīnu trokšņiem, cilvēku kņudoņas, skriešanas pēc sazin kā. Pilsētā vienmēr ir jādzīvo pēc kāda cita izdomātiem likumiem, un tas ir tikai dabiski. Lai spētu šajā kņudoņā būt veselīgs un laimīgs, es jūtu dziļu nepieciešamību ik pa brīdim būt dabā, kur valda nevis cilvēka, bet gan Dieva likums» © Publicitātes foto: Dāvis SMILTIŅŠ

Matīss Čudars ir viens no spilgtākajiem latviešu jaunās paaudzes ģitāristiem, izteikts sava ceļa gājējs mūzikā.

Viņu grūti ietilpināt jebkādos stilu un virzienu, nacionālo kultūru vai citos rāmjos. Bieži Matīsu sauc par džeza ģitāristu, tomēr viņš pats atzīst, ka šim apzīmējums var maldināt.

Deviņu gadu vecumā paņēmis rokā ģitāru un sācis ar smago metālu, pēc studijām Amsterdamas konservatorijā, kur arī paguvis pasniegt ģitārspēli tādiem pašiem jauniem censoņiem kā pats, Matīss nenogurstoši turpina pētīt un izgaršot ģitārspēles tehniskos un mākslinieciskos apvāršņus, vislabāk jūtoties improvizācijā, kur galvenā loma ir sajūtām un spontanitātei. Šovasar radošo ģitāristu Latvijā varēja sastapt gan Kaņepes Kultūras centrā Saulkrastu džeza

festivālā, gan Liepājas Summer Sound, gan Cēsu mākslas festivālā, kur kopā ar Latvijas Radio kori tapusi laikmetīga skaņu ainava.

- Kā nonācāt līdz ģitārai kā savam instrumentam? Vai arī ģimene ir saistīta ar mūziku?

- Mana mamma Daina Čudare ir kordiriģente un kordziedātāja, un mammas mamma Bernadeta Opincāne bija Bērzgales folkgrupas dziedātāja un mākslinieciskā vadītāja, piedalījās teātra notikumos, dejās, pasākumu rīkošanā, latgaļu folkloras materiālu vākšanā un publicēšanā un vēl dažādās citādās ar kultūru saistītās norisēs. Mans tēvs Aivars gan nav mūziķis, taču viņam ir laba gaume un dzirdīga auss uz spēcīgu mūziku. Tā ka muzikalitāte un interese par kultūru man laikam ir asinīs no vecākiem un vecvecākiem. Pēc viņu iniciatīvas, arī iestājos Ogres mūzikas skolā, trombona nodaļā, no kuras pēc diviem gadiem pārgāju uz sitaminstrumentu nodaļu. Pie ģitāras es nonācu apmēram deviņu gadu vecumā, kad ļoti iepatikās smagais metāls un ģitāras skaņa tajā. Drīz vien Ogrē sastapu arī domubiedrus, ar kuriem kopā izveidojām grupu Ghiarta. Tieši šiem puišiem esmu ārkārtīgi pateicīgs par kopā piedzīvoto, jo bez viņiem es nebūtu tur, kur tagad esmu. Viņi bija tie, kas mani iepazīstināja ar grupas darbu, saliedētību, nepārtrauktām alkām pēc attīstības un raisīja interesi par nekomerciālu mūziku.

- Kā nokļuvāt Amsterdamā un kā studijas un dzīve, ieskaitot pedagoģisko darbu, tur ietekmējušas jūsu mūziku un pasaules redzējumu?

- Uz Amsterdamu izdomāju braukt 18 gadu vecumā, kad sajutu, ka vēlos ieelpot vairāk džeza mūzikas un starptautiskas gaisotnes, Latvijā šķita par šauru. Tur iemācījos šo to par mūziku, bet vēl jo vairāk par dzīvi. Tā bija tāda kā dzīves skola, jo sanāca gan strādāt darbos, kuriem ar mūziku maz sakara, gan cīnīties ar dažādu veidu trūkumu. Trūka gan laika, gan reizumis līdzekļu, gan vajadzēja risināt pajumtes un sadzīves lietas. Nācās izjust atsvešinātību un ilgas pēc Tēvzemes. Taču galvenais - laiks Amsterdamā deva iespēju iepazīt fantastiskus cilvēkus, dažādas kultūras no visas pasaules. Laiks Nīderlandē ir manā dzīves somā ielicis varen daudz zināšanu, pārdomu un emocionālo bagāžu, kas manu dzīvi ir tikai bagātinājusi un caur ko esmu iepazinis sevi no dažnedažādiem rakursiem.

- Jūsu mūzika ir daudzveidīga, ir daudz improvizācijas, dažāda, cits pat teiktu, ka eklektiska - vai varat iezīmēt savas galvenās intereses muzikālās estētikas un stilistikas ziņā? Šķiet, ka mediju piekarinātā specialitāte džeza ģitārists neaptver visu, ko darāt mūzikā.

- Eklektiskums, domāju, ir vārds, kas labi raksturo to, kas šobrīd notiek manā galvā un dzīvē. Un tas nenozīmē neko sliktu. Esmu agrāk iemācījies mūziku taisīt pēc receptes. Šobrīd mani interesē paņemt elementus no visām mūzikām, kuras esmu dzirdējis, un likt kopā, bez stilistiskās receptes vai rāmjiem, taču realizējot kādu augstāku vai nu konceptuāli, vai intuitīvi radušos ideju. Man interesē mūzikas autentiskums. Par džeza ģitāristu sevi neuzskatu, jo nespēju turēt līdzi šā termina būtībai. Tā nav mana mūzika, ja runājam par afroamerikāņu vergu mūziku, kura attīstījusies līdz ārkārtīgi kompleksai un skaistai muzikālajai kultūrai. Mani arī ne īpaši satrauc definīcijas. Lai manu mūziku definē citi, kam tas šķiet aizraujoši. Es apstāšos pie vārda mūziķis. Cilvēks.

- Šķiet, ka brīva improvizācija ir jums tuvākais muzicēšanas stils? Vai tas satuvina ar instrumentu, vai tieši pretēji - rada jaunus izaicinājumus? Kādi tie ir, spēlējot dažādos sastāvos?

- Brīva improvizācija ir interesants process. Kā radīt mūziku bez jebkādiem ierobežojošiem nosacījumiem? Tā vārdā esmu gan bijis ārkārtīgi maigs, gan negants pret savu instrumentu. Un instruments pret jebkuru darbību un nodomu reaģē kā spogulis.

Izaicinājumu uz ģitāras, kā jau ar jebkuru instrumentu, ir daudz. Viens no tiem ir ģitāras neintuitīvā daba melodiju un akordu spēlē. Grifs ir kā puzle. Gadiem trenējoties, spēlējot gammas, arpēdžijas, melodijas, skaņdarbus, tā ļoti lēnām sāk likties kopā. Vienu un to pašu melodiju uz tās var izspēlēt dažkārt desmitiem dažādos veidos. Kuru no tiem tu izvēlēsies? Visam jābūt laikus izplānotam, ja vēlies nospēlēt melodiju, kuru dzirdi savā galvā.

Ja runājam par improvizāciju, kura nebalstās uz melodiju spēli, bet gan uz vienkārši skaņu spēli, ģitāra var izvērsties par ļoti krāsainu instrumentu. Faktiski ģitāra ir vienkārši koka korpuss, pār kuru ir novilktas stīgas, un ar to var izdarīt ļoti daudz. Šīs stīgas vai korpusu (vai abus kopā) var spēlēt dažādos veidos, ar dažādiem priekšmetiem. Stīgas var pārskaņot jebkā, kā patīk.

Mani interesē apvienot šīs divas pieejas. Prast spēlēt skaņu spektra ziņā plaši un krāsaini, to izdarot melodiskas, harmoniskas, ritmiskas vai jeb kādas citas iepriekš norunātas struktūras ietvaros.

- Spriežot pēc mājaslapas kalendāra, vasaru šogad vadāt Latvijā, spēlējot gan tādos festivālos kā Saulkrastu džeza festivāls, gan nelielās kafejnīcās. Kāda tipa koncerti sniedz vislielāko gandarījumu jums kā mūziķim un kāda, raugoties no malas, izskatās Latvijas mūzikas dzīve vasarā?

- Ir ārkārtīgi patīkami spēlēt gan tūkstoš cilvēku piepildītai brīvdabas koncertzālei, gan diviem cilvēkiem mazā kafejnīcā. Ja runājam par mūzikas kvalitāti, es dodu priekšroku diviem cilvēkiem kafejnīcā, jo starp mūziku un klausītāju nav simts un viens epasts, telefona zvani, naudas žūkšņi, sponsori, izšķiesti materiāli. Vai katrā ziņā kafejnīcas situācijā tie ir krietni mazāk nekā festivālos. Mūziķis un klausītājs ir tuvāk mūzikai, un mūzika ir tuvāk klausītājam un mūziķim. Tas ir tīrāks, intīmāks un garīgāks process. Tā varbūt ir vienkārši personīga lieta - man īsti nepatīk pūļi un masu pasākumi. Latvijas mūzikas dzīve vasarā ir visnotaļ krāsaina. Notiek festivāli dažādu stilu mūzikas cienītājiem ļoti dažādās Latvijas vietās. Ir tik daudz iespēju, ja tikai ir vēlēšanās. Man ir liels prieks, ka šovasar esmu aizņemts ar vairākiem man ļoti interesantiem muzikāliem projektiem. Esmu muzikāli nodarbināts, un tas ir pozitīvi.

- Kā jūs satikāties ar Kaju Draksleri un kā izveidojās Čudars &Draksler duo? Līdz tam esat spēlējis ar dažādiem sastāviem, kvartetu, kvintetu, ko vēl?

- Ar Kaju tikāmies Amsterdamā. Uzspēlējām divatā un sapratāmies bez vārdiem. Viss bija skaidrs, un viss dabiskā veidā turpinājās un turpinās vēl šobrīd. Tā ir ļoti radoša un savstarpēji bagātinoša sadarbība.

Līdz tam manā uzmanības centrā bija kvartets, ar kuru izdevām albumu Melancholia, rokgrupa blondblackblonde, ar kuru izdevām albumu 37., grupa How Town, ar viņiem esmu izdevis divus albumus How Town un I Dare You Sea, kā arī ir bijušas mazas sadarbības, bieži ar dziedātājiem - galvenokārt džeza un popmūzikas skatuvēs.

- Cēsu festivālā 5. augustā izskanēja programma kopā ar Kaju Draksleri un Latvijas Radio kori. Kā tapa šī skaņu ainava, un vai oktobrī Rīgas biržā skanēs tas pats vai cits skaņdarbs ar šo sastāvu?

- Skaņdarbu komponēju, iedvesmojoties no psihoanalītiķa Karla Gustava Junga autobiogrāfijas, viņa pēdējās grāmatas Atmiņas. Sapņi. Refleksijas. Grāmatā Jungs daudz stāsta par Bolingenas pili - māju, kuru uzcēlis savā lauku teritorijā pie Cīrihes ezera. Māja būvēta viduslaiku stilā bez jebkādām mūsdienīgām ērtībām, un uz turieni Jungs devies savu sapņu izpētē, retrītā. Mani fascinēja šī ideja, un piedāvājumu rakstīt skaņdarbu saņēmu tieši tad, kad par šo lasīju, tāpēc, ilgi nedomājot, nolēmu rakstīt mūziku šīs grāmatas iespaidā. Teksts ir balstīts uz Junga akmenī iegrebtajiem tekstiem Bolingenas pils dārzā. Tie ir gan viņa paša sacerējumi, gan fragmenti no alķīmiķu traktātiem, gan fragmenti no sengrieķu literatūras. Skaņdarbā vēlējos atainot šo sajūtu, kuru guvu, lasot grāmatu. Ar Radio kori šī bija pirmā radošā sadarbība. Oktobrī Rīgas biržā skanēs tas pats skaņdarbs, kas Cēsu Mākslas festivālā, taču tas būs izvērstāks, plašāks.

- Pagājušā gada nogalē ar Čudars & Draksler duo apceļojāt Dienvidameriku. Kādas galvenās atziņas sniedzis šis ceļojums?

- Dienvidamerika ir skaists un bagāts kontinents. Lai to kaut cik aptaustītu, vajag tur padzīvot droši vien gadus desmit. Mēs tur bijām piecas nedēļas, kas pavisam noteikti ir par īsu, lai izdarītu pārdrošus secinājumus. Bet, protams, iespaidi ir radušies. Tur es nedaudz apskatījos uz Eiropu no malas. Visu to slavināto intelektuālismu, progresu, kapitālismu, individuālismu es ieraudzīju no cita, daudz nepatīkamāka, skatpunkta. Ieraudzīju eiropieti kā bailīgu, savtīgu un samākslotu cilvēku, kuram ir liels darbs un pašattīrīšanās priekšā. Dienvidamerikas kolonizācija, afrikāņu un aziātu vergturība ir krietni piesārņojusi milzīgo kontinentu. Ir liela nabadzība. Miljonu miljoni cilvēku dzīvo graustos, mājās bez logiem, durvīm, elektrības, krājot lietus ūdeni un velkot vienas bikses visu gadu. Taču Dienvidamerika ir maģiska, apbrīnojami skaista, turienieši ir skaisti cilvēki, kuri prot priecāties, par spīti jebkādiem apstākļiem. Šī enerģija mani fascinē un ļoti iedvesmo.

- Novembrī plānota tūre pa Vāciju - kas tā būs par programmu?

- Vācijas tūres pamatideja ir uzstāšanos dalīt divos setos. Pirmajā muzicēsim Čudars & Draksler duo, bet otrajā džemosim kopā ar vietējiem improvizatoriem.

- Kur šobrīd ir jūsu mājas un māju sajūta? Un kas ir tas, kas aizrauj vai tieši relaksē ārpus mūzikas?

- Šobrīd esmu uz nenoteiktu laiku pārvācies atpakaļ uz Latviju. Šobrīd visvairāk mājās jūtos savos laukos Bērzgalē Latgalē. Es nogurstu no pilsētas dzīves, mašīnu trokšņiem, cilvēku kņudoņas, skriešanas pēc sazin kā. Pilsētā vienmēr ir jādzīvo pēc kāda cita izdomātiem likumiem, un tas ir tikai dabiski. Lai spētu šajā kņudoņā būt veselīgs un laimīgs, es jūtu dziļu nepieciešamību ik pa brīdim būt dabā, kur valda nevis cilvēka, bet gan Dieva likums. Sadzīves līmenī par manu relaksāciju parūpējas ikrīta jogas rituāls. Tad neprasās iet uz kaut kādiem spa centriem, skatīties relaksējošas TV programmas un tamlīdzīgi. Joga māca relaksēti uztvert visu notiekošo. Labprāt lasu grāmatas, mierīgi un iedziļinoties - prozu, informatīvo literatūru un dzeju, mums taču Latvijā vienmēr ir bijuši un vēl šobrīd ir tik daudz fantastisku un, galvenais, ārkārtīgi dažādu dzejnieku!

Matīss Čudars

• Ģitārists, improvizators, komponists, www.matisscudars.com

• Mācījies Ogres mūzikas skolā trombona, vēlāk sitaminstrumentu nodaļā, ģitāru spēlē kopš 9 gadu vecuma

• 2013. gadā ieguvis bakalaura grādu ģitārspēlē Amsterdamas konservatorijā

• Koncertē dažādos sastāvos kā roka, popa un džeza ģitārists

• Kopā ar slovēņu pianisti Kaju Dreksleri nodibinājis duetu Čudars & Draksler duo, ar ko pagājušā gada nogalē koncettūrē apceļojis Brazīliju, Argentīnu un Peru