Reinis Suhanovs. Kaislības, brīvība, dusmas Valmierā

Šīs nedēļas nogalē, no 5. līdz 7. augustam, norisināsies pirmais Valmieras vasaras teātra festivāls, ko tā veidotāji definē kā skatuves mākslas notikumu pilsētvidē ar jaunradītu teātra iestudējumu pirmizrādēm, brīvdabas kino un mūzikas vakariem, kā arī īpašu programmu bērniem un jauniešiem.

Paredzams, ka turpmāk tas notiks reizi divos gados. Tā direktors Reinis Suhanovs, teātra publikai labi pazīstams kā scenogrāfs un pēdējās sezonās arī kā režisors, šī festivāla moto raksturo ar trim vārdiem - kaislības, brīvība, dusmas.

Festivālu piektdien atklās Igaunijas projektu teātris Kell Kümme ar Augusta Strindberga lugas Jūlijas jaunkundze iestudējumu, vecajā bānīša depo varēs noskatīties modes mākslinieku Mareunrol’s, mūziķa Shipsea un režisora Elmāra Seņkova versiju par Rūdolfa Blaumaņa balādi Tālavas taurētājs, bet režisors Mārtiņš Eihe kopā ar grupu Iļģi senā muižas kompleksa laidarā Valmiermuižā piedāvās Raiņa Spēlēju, dancoju. Būs arī iestudējumi bērniem un jauniešiem Nāc laukā! un Supsupsukas, kas norisināsies Valmieras daudzdzīvokļu namu pagalmos un skeitparkā. Paralēli teātra izrādēm ik vakaru notiks kino un mūzikas vakari. Bērnu un jauniešu programma, kā arī kino un mūzikas vakari būs pieejami bez maksas. Bija paredzēts, ka Sajūtu parka pļavā pie Gaujas komponists Kristaps Pētersons veidos audiālu instalāciju koncerta formā, kuras pamatā ir Rūdolfa Blaumaņa darbs Purva bridējs, bet vakar kļuva zināms, ka šis projekts tiek atcelts.

- Kāda bija ideālā vīzija par šo festivālu?

- Blaumaņa festivāls, kas savulaik notika Valmierā, tika veidots ar domu sapulcināt Blaumaņa un viņa laikabiedru iestudējumus, un tas ir formāts, kuram šodien ir grūti izdzīvot, galvenokārt tāpēc, ka nav iestudējumu. Tas bija gatavu izrāžu festivāls, turklāt šos pašus iestudējumus varēja noskatīties arī citur. Interesanti un barojoši, bet bija nepieciešamas jaunas radošas injekcijas un impulsi ne tikai māksliniekiem, bet arī teātra skatītājiem, jauni mākslinieciski kairinājumi negaidītos virzienos. Un pašreizējie biļešu pārdošanas rezultāti rāda, ka šāds festivāls ir vajadzīgs.

Mums apkārt esošās ziemeļu tautas, kam arī ir īsa vasara, šo laiku maksimāli izmanto profesionālās kultūras notikumiem ārtelpā. Piemēram, Igaunijā katru vasaru notiek ap 60 profesionālu iestudējumu, kas iekļaujas kopējā teātra procesā. Process notiek tā - uzbūvē skatuvi pilsētvidē un konkrētu iestudējumu izrāda, teiksim, 20 reizes, un tad viņi spēj nokomplektēt visneprognozējamāko radošo komandu, un tas ir izaicinājums gan māksliniekiem, gan skatītājiem. 60 iestudējumu ir pietiekami daudz, un tie, kurus tas interesē, brauc, skatās un izbauda. Savukārt Latvijas kultūrtelpā mēs paši esam degradējuši šo segmentu, mums vasaras izrādes saistās ar atvieglotiem nosacījumiem gan māksliniekiem, gan skatītājiem.

- Dziesmu spēles.

- Jā, dziesmu spēles. Mūsu festivāls ir mēģinājums iet specifiskā nišā. Teatrāli notikumi - tā es gribētu teikt. Uzstādījums festivālam - žanru daudzveidība, lai skatītāji, kurus tas interesē, šajā festivālā varētu grūt tādu pieredzi, kādu nav iespējams iegūt tradicionālās sezonas laikā. Jo festivāls var atļauties daudz drosmīgākus formas eksperimentus, tam nav tik ļoti jārēķinās ar repertuāru tādā ziņā, ka, iestudējot izrādi repertuāra teātrī, izrādei būtu jādzīvo zināms laiks, bet festivālā var sapulcināt potenciālos skatītājus vienā reizē. Šis festivāls ir nišas produkts.

- Esat radošs cilvēks, diplomēts režisors un scenogrāfs, kāpēc piekritāt būt par festivāla direktoru, nodarboties ar administratīviem pienākumiem?

- Festivāla direktors tomēr ir radošs izaicinājums. Turklāt man tā ir iespēja arī daļēji atpūsties jeb atjaunoties. Mans raksturs un līdzšinējā darba dzīve, izglītība... Es vienmēr esmu mācījies vismaz divās skolās, esmu beidzis divas augstskolas, esmu mākslas bakalaurs, esmu studējis arī tehniskajā universitātē inženierzinātnes... Man vienīgā iespēja atslēgt smadzenes no radošā darba ir strādāt praktiski. Administratīvais darbs patiesībā ir tā iespēja man pilnīgi izslēgt radošās ambīcijas. Mana ambīcija ir mēģināt nodrošināt maksimāli labākos radīšanas apstākļus festivāla mākslinieku komandai.

Esmu daudz veidojis alternatīvās mūzikas festivālus un pasākumus savā dzimtajā pusē Kandavā, kur mēs sākām kopā ar manu draugu un kolēģi Jāni Znotiņu un Ričardu Milleru. Savu organizāciju nosaucām Kandavas jauniešu alternatīvās kultūras veicināšanas organizācija. Tad arī guvu pārliecību - tavs devums vai tas, ko esi ieraudzījis, var noderēt citiem cilvēkiem.

Kad man piedāvāja veidot šo festivālu, bija laiks padomāt par to, kāds tas vispār varētu izskatīties. Tajā brīdī es amatieru līmenī nodarbojos ar skriešanu, jo darba bija tik daudz, ka vienā brīdī ķermenis prasīja enerģiju, ko var iegūt, tikai fiziski kaut ko darot. Turklāt skriešana ir laiks, kad smadzenes var atpūtināt.

Valmierā sāku skriet dažādas trases. Un es sapratu, ka pilsētas vide, Valmieras pilsēta kā tāda, slēpj bagātas vietas, ka būtu interesanti pilsētu atvērt pilsētniekiem. Lielākā daļa no festivāla pasākumu norises vietām ir liels pārsteigums pašiem valmieriešiem. Domāju, ka tās būs arī pārsteigums tiem cilvēkiem, kas brauc uz Valmieru uz teātri.

- Esat jau redzējis vismaz mēģinājumus. Uz ko velk?

- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka visas pirmizrādes būs katra absolūti citādāka, nebūs divu pat līdzīgu notikumu, un no skatītāju viedokļa tas būs vislabākais.

- Programma paredz samērā daudz bezmaksas pasākumu. Tā ir stratēģiska izvēle?

- Tas ir stratēģisks lēmums. Jāsaprot, ka šādi festivāli ir neprātīgas izmaksas. Kā mēs zinām, kultūru valsts ārprātīgi dotē.

- Ārprātīgi?

- Protams, ka visi mēs gribētu vairāk un to, lai tas būtu pieejams pilnīgi par velti, bet ja cilvēkiem būtu jāmaksā to, ko tas reāli maksā, tad Spēlēju, dancoju... Teiksim, ja iestudējumā ir 20 iesaistītie cilvēki, viņi strādā divus mēnešus, vēl divus mēnešus viņi domā par šo projektu, dzimst idejas, un par šo laiku visi grib saņemt atalgojumu. Par tehniskām izmaksām nerunāšu. Skaidrs, ka to visu nevar nosegt ar biļešu cenu. Skaidrs, ka Valmierā ir tā auditorijas daļa, kas ir sociāli neaizsargāta, un ir auditorija, kas nav lemtspējīga, teiksim, bērni paši nevar izlemt, vai viņi drīkst vai nedrīkst atļauties iet uz teātri, tāpēc mums jāiet pie šīs auditorijas daļas. Lai festivāls pilnvērtīgi iekļautos pilsētā un tiem iedzīvotājiem, kas dažādu apstākļu dēļ nevēlas vai nevar atļauties nāk uz festivāla izrādēm, vai var atļauties nākt tikai uz vienu, šī nedēļas nogale tomēr ir piepildīta, mums jābūt atvērtiem.

Arī ideja par filmu rādīšanu nav formāla - uz sienas vienkārši rādīt filmas. Šo programmu veido Rīgas starptautiskā kinofestivāla komanda.

- Mēģiniet prognozēt, cik festivālā būs vietējo skatītāju, cik - speciāli uz to braukušo?

- Tikai 30 procenti no Valmieras teātra skatītājiem ir vietējie, pārējie 70 procenti uz to brauc no apkārtējiem pagastiem un pilsētām, Vidzemes, Rīgas un vēl tālāk. Es zinu cilvēkus, kas uz festivālu brauks no Liepājas.

- Tagad ir jāpriecājas, ja pasākumam vispār iespējams iegūt finansiālos atbalstītājus, bet jums esot īpaša stratēģija to piesaistē.

- Būtiskais uzstādījums ir tas, ka mūsu sadarbības partneri kļūst par festivāla radošiem dalībniekiem, respektīvi - mēs cenšamies nepiesaistīt sponsorus tikai sponsorējuma pēc. Piemēram, Valmiermuižai kā uzņēmumam ir ārkārtīgi svarīga sociālā līdzatbildība par to vidi, kurā viņi strādā, un viņi ir ieinteresēti tajā, lai vide būtu laikmetīga un pievilcīga. Arī partneris Mākslai vajag telpu - tā ir organizācija, kas cīnās par to, lai mūsdienu māksla tiktu izstādīta, lai tai būtu savas mājas, sava vieta.

- Dzīvojam laikā, kad visu vajag spēt izmērīt skaitļos. Kā izmērīsit festivāla atdevi?

- Esam pieslēguši pētnieku grupu. Mums nepieciešams saprast, protams, galvenais - kļūdas. Jau šobrīd redzam daudzas lietas, kas varēja būt labāk.

Lai spertu nākamo soli, mums vajadzīgs paveiktā audits. Domāju, to noteikti palīdzēs veikt mediji, arī kritika. Protams, mēs rēķināmies ar to, ka šis festivāls mums pašiem varētu būt nopietna apdauzīšanās.

- Punu festivāls.

- Visi zina, ka tā būs. Tomēr izskatās, ka savu auditoriju mēs būsim savākuši, jo mums ir ļoti konkrēta niša - jaundarbi. Protams, mēs ceram, ka caur šiem darbiem mums teātrī parādīsies jauna auditorija, kas līdz šim nav bijusi mūsu skatītāji. Pēc kāda mēneša, kad emocijas būs aprimušas, varēs izvērtēt, vai risks veidot šādu programmu sevi ir attaisnojis, vai tas iegriež kādu procesus.

- Vai nākamajā festivālā pats kaut ko veidosit?

- Nē. Noteikti nē. Ir lietas, ko nevajag jaukt kopā. Nezinu, cik stingri man izdosies noturēt šo pozīciju, jo dzīve ievieš korekcijas. Man ir stingra nostāja - ja organizēju, ja esmu administrācijā, tad rūpējos par organizatoriskiem vai saimnieciskiem jautājumiem. Ja veidoju scenogrāfiju, tad strādāju tā, lai telpa emocionāli iedarbojas uz skatītāju, lai scenogrāfija palīdz iestudējumam, lai režisors var izstāstīt savu stāstu. Kad veidoju savu režiju, es daru visu, lai izstāstītu stāstu, kurš ir teātra izrādes vērts.

- Režija ņem virsroku pēdējā laikā.

- Tā ir... Domāju, ka man ceļš tā sanācis. Kad stājos scenogrāfos, es jau biju iestājies arī Arhitektu fakultātē un strādāju Jaunajā Rīgas teātrī par garderobistu, un man vienkārši šķita, ka ceļš uz teātri... Šobrīd vienkārši tas ir... Mani vienmēr vairāk interesējis tas, ko es neprotu, nekā tas, ko es protu. Tajā brīdī, kad kaut ko varu izdarīt labi un kad man vēl kāds saka, ka man tas padodas, es saprotu - man ir ērti, un tas ir vienīgais, kas mani dzīvē neapmierina. Un tāpēc metos lietā, kas ir lielāks izaicinājums personīgi man - manam raksturam, zināšanām, spējām. Režija man ir lielāks izaicinājums nekā scenogrāfija.

- Vai tiešām jums itin nemaz nebūs žēl, ka šajā festivālā visus aplausus saņems kolēģi, jo festivāla direktoram skatītāji neaplaudē, ziedus nepasniedz?

- Nē (smaida). Esmu sācis spert savus pirmos soļus teātra režijā, paralēli strādāju scenogrāfijā. Daudzi man prasa - kā tas ir? Man tas nesagādā nekādas problēmas - kad strādāju kā scenogrāfs, es kalpoju režisoram, piedāvāju scenogrāfiskos risinājumus. Man šķiet, ka tad, kad vēl nebiju studējis režiju, es režisoriem pat vairāk ieteicu to vai citu, tagad to daru daudz mazākā mērā. Mana interese kultūras laukā neaprobežojas ar scenogrāfiju radīšanu.

Organizējot festivālu un redzot, ar kādu atdevi visi darbojas, ar kādu azartu un degsmi strādā cilvēki, gribas novēlēt radošo veiksmi.

- Kas ir radoša veiksme?

- Kad radošā komanda atrod to valodu un kodus, kas konkrētajā brīdī ir skatītājiem ārkārtīgi uzrunājoši.