Valdis Villerušs. Risks ar Lāčplēsi

MĀKSLINIECISKS PĀRSTEIGUMS. Valdis Villerušs: «Grūti paredzēt, ko par šo laiku, mūsdienām, domās un sapratīs tie, kas Lāčplēša jauno izdevumu skatīs pēc gadiem 200. Latvijā ik gadu konkursos izvēlas skaistākās grāmatas. Reizēm es tieku aicināts kādai starptautiskai izstādei atlasīt eksponātus no jau godalgotajām mūsu grāmatām, es ar mokām varu atlasīt dažas, kuras kaut teorētiski varētu interesēt cilvēkus ārpus Latvijas. Jo tās ir ikdienišķas. Grāmatai ir jābūt mākslinieciskam pārsteigumam, tad ir vērts par to runāt» © F64

Izdevniecībā Jumava nupat klajā nācis Andreja Pumpura eposa Lāčplēsis jauns izdevums ar novatoriskām, tieši šim izdevumam radītām ilustrācijām, to autori ir mākslinieki Aleksejs Naumovs, Helēna Heinrihsone, Kristians Brekte, Paulis Liepa un Ernests Kļaviņš. Izdevuma galvenais mākslinieks ir Valdis Villerušs, kurš ar šo izdevniecību sadarbojas kopš tās pirmsākumiem.

Dažādas versijas par vienu

«No jauna izdot Lāčplēsi ar mūsdienu mākslinieku radītām ilustrācijām ir ne grūts, ne viegls, bet riskants darbiņš,» uzskata grafiķis, grāmatu mākslinieks Valdis Villerušs. «Un ne tikai tāpēc, ka Lāčplēsis ir viena no tām grāmatām, kas ir ļoti daudz ilustrēta, turklāt to darījuši virkne izcilu mākslinieku, sākot ar Jani Rozentālu un Eduardu Brencēnu un beidzot ar Ģirtu Vilku un Gunāru Krolli. Loģiski, jo Lāčplēsis ir latviešiem svarīgs literārs darbs, mūsu literārā mitoloģija. Visi uzskata, ka tas ir kaut kas svarīgs mūsu tautai.» Dažādos laikos mākslinieki interpretē Lāčplēsī iekļautās tēmas, un tās daudz ko pasakot arī par laiku, kurā tās tapušas. «Piemēram, Gunāra Kroļļa ilustrācijas ir sterilas, pat plakātiskas. Tas bija padomju laikos veikts izdevums, un, manuprāt, ilustrācijas sasaucas ar padomju laika grafikas monumentalizācijas paņēmieniem. Nupoat klajā nākušajā izdevumā tas ir savādāk - vairāk un mazāk tradicionāls piegājiens, bet neviens nav stīvi plakātisks.»

Uzaicinot konkrētos māksliniekus, Valda Villeruša viens no galvenajiem argumentiem esot bijis - pēc iespējas lielāka dažādība. Ne tikai mākslinieki ir dažādi, viņu izteiksmes veids, bet arī viņu skatījums par konkrēto tēmu ir ļoti dažāds, tomēr visus vieno Lāčplēsis. Grafiķis ar milzīgu pieredzi grāmatu ilustrēšanā uzsver, ka «grāmatniecībā reizēm rodas paralēls vēstījums, tas īpaši novērojams dzejā, jo jūtas nav iespējams grafiski precīzi attēlot, tāpēc dzejas ilustrācijas nereti ir paralēlas pašai dzejai. Šis ir episks darbs, ir konkrēti tēli un notikumi, un mākslinieki atseguši konkrētas epizodes. Es biju patīkami pārsteigts par iznākumu».

Valdis Villerušs atzīst, ka viņš, uzaicinot konkrētus māksliniekus, itin nav ņēmis vērā, vai viņiem ir vai nav pieredze grāmatu ilustrēšanā. «Daudzi izglītojas kā grāmatu mākslinieki, bet, ja apskatītos, kas nedaudz vairāk kā simts gados noticis mūsu nacionālajā grāmatniecībā, tad nozīmīgākais devums bijis no tiem, kas nav grafiķi, kas grāmatu dizainu speciāli nav mācījušies. Piemēram, tēlnieks Emīls Melderis - viens no izcilākajiem grāmatu ilustratoriem. Protams, grāmatu iekārtojums ir cita liela.»

Priekš kam?

Mākslinieks ar grāmatu mākslu ir bijis saistīts visu dzīvi, un visai bieži viņam nācies dzirdēt jautājumu - priekš kam mums vajag tik dārgas grāmatas, var taču izdot vienkāršu grāmatu, un tie, kas grib baudīt tēlotājmākslu, lai iet skatīties izstādes. «Zināmā mērā tas taisnīgs jautājums. Ja nemaldos, Onorē de Balzaks teicis apmēram tā - priekš kam tie mākslinieki vajadzīgi, jo es mokos grūtos sviedros, kamēr uzrakstu savu darbu, bet tad atnāk kaut kāds perdelis un visu sabojā ar saviem zīmējumiem. Ar ilustrēšanu jābūt ļoti uzmanīgiem. Literārs darbs var pastāvēt bez ilustrācijām. Protams, cita lieta ir bērnu bilžu grāmatas, kurās nereti tekstam ir «starp citu» nozīme,» uzsver Valdis Villerušs. Tomēr atgādina, ka grāmata ir sintētisks, plašs mākslas objekts. «Literārais darbs, ilustrācijas, grāmatas apdare, kas jau pārstāv dekoratīvo mākslu, vēl ir burtu elementi... Jau izsenis grāmata ir kolekcionēšanas objekts tieši tās dažādo komponentu dēļ, un ne tikai dēļ fiksētā teksta. Tik tiešām - varētu jau uz visvienkāršākā papīra visvienkāršākā veidā iespiest... Tieši tāpat kā trauki - ir stikla, porcelāna trauki un kādi vēl ne, lai gan visi padzerties varētu no vienkāršām māla krūzītēm.»

«Kādreiz man patika lasīt vecas hronikas, gāju ganos un lasīju mēnešraksta Daugava hronikas,» Valdis Villerušs mēģina rast skaidrojumu, kāpēc grāmatām it tik liela nozīme viņa dzīvē. «Mākslas akadēmijā es beidzu Grafikas nodaļu, tad strādāju izdevniecībā, tagad pasniedzu akadēmijā. Man patīk vecas grāmatas, kas jau jūk ārā. No 16., 17., 18. gadsimta. Man patīk lietas, kas ar mokām ir pārdzīvojušas savu laiku, izglābušās...» Būtisks laiks tiek veltīts ne tikai grāmatu ilustrēšanai, bet arī rakstīšanai. Starp citu, sākotnēji bijusi ideja, ka arī viņš varētu būt viens no jauna izdotā Lāčplēša mākslinieku komandas. «Pasniedzēja darbs Mākslas akadēmijā, paša radošais darbs. Vēl bija jānodod raksts Mākslas akadēmijas Mākslas institūta izdotajam Latvijas Mākslas vēstures kārtējam sējumam par grāmatu mākslu laika posmā no 1915. gada līdz 1940. gadam. Man labi pārskatāms un zināms laiks, bet, līdz ko sāc rakstīt, ir gana daudz precizējumu. Tad bija jāgatavojas rakstīt nākamajam sējumam - par 18. gadsimta nogali un 19. gadsimta sākumu. Arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā top ekspozīcija, tur man arī iznāk šo un to darīt. Nu tā - dažādi solījumi un pienākumi.»

Ikdienišķais cauri gadsimtiem

Vienmēr aizņemtais mākslinieks savā mūžā sarīkojis vien piecas personālizstādes. «Jo tās prasa daudz laika. Man labāk patīk radošais process - rakstīt, izzināt, nevis vienkārši pārlikt savus darbus. Tad jādomā par ierāmēšanu, darbu vešanu no Ikšķiles uz Rīgu... Tik daudz ņemšanās,» viņš smaidot nosaka. Tomēr ieceru viņam esot gana, bet sevi viņš atzīst par mazliet haotisku. «Neesmu redzējis, kā strādā mākslinieks Imants Lancmanis, bet viņš saka, ka viņam vajag perfektu vidi, bet man tādas vides nav, jo man domas un darbi noris paralēli, turklāt - tie mainās. Mūsu ģimenē ir trīs datori, katrā no tiem ir iekšā cits darbs,» stāsta Valdis Villerušs. «Man patīk vecas naglas, tās sakrājušās patiešām daudz. Senas naglas no dažādiem laikiem, nevis rūpnieciski taisītas, bet kaltas. Man ir dažādas idejas, kā ar tām rīkoties. Daži zina, ka mani tās interesē, kāds uzdāvina, dažreiz nopērku krāmu tirdziņā. Man nagla ir ar simbolisku nastu. Ar naglu var sastiprināt, savienot, ar naglām sita krustā. Neesmu reliģijas cilvēks, bet tomēr... Nagla ir ikdienišķs, vajadzīgs un sens objekts. Tām nāk līdzi literāra bagāža, turklāt pašām naglām ir savi stāsti.... Kādreiz jau esmu tās izmantojis izstādēs, bet man vēl ir idejas.»

Reizēm idejas un iespējas uzrodas pašas. Pirms kāda laika viņu uzrunājusi režisore Madara Dišlere, piedāvājusi atveidot lomu īsfilmā Dārznieks. Viņš atteicis, bet ar piebildi - ja citu kandidatūru neatradīšot, tad tomēr varētu... «Es esmu mīkstsirdīgs. Mani uzrunāja, pēc gada vēlreiz mēģināja pierunāt, sakot, ka tas neprasīs daudz laika, un beigās, lai tam pietiktu punktu, es piekritu. Dzīve veidojas no dažādiem notikumiem, katrs kaut kādu nospiedumu atstāj,» saka Valdis Villerušs.

Vasaras atlikusī daļa paies viņa dzimtajā Ikšķilē. «Es tur esmu piedzimis, visu mūžu nodzīvojis, tāpēc es to redzu citādāk, bet tie, kas ienāk, Ikšķili dēvē par patīkamu vietu. Arī starpkaru laikā tur bija labs attīstības process, tur dzīvoja Jānis Kuga, krāsu rūpnieks Edvards Rozītis, augļkopības pamatlicējs Latvijā Jānis Sudrabs, vēl rinda kultūras darbinieku. Viņi sāka kopt to vietu, stādīja parkus un alejas, bet arī bez tā visa ir kaut kas tāds, kas daudzus pievilka un pievelk joprojām. Pēc kara, četrdesmito gadu nogalē, tur ieradās daudz mākslinieku, arhitektu, arī tagad tur dzīvo daudz ārstu, mākslinieku, politiķu...»

Ar dārza darbiem viņš neaizraujoties, vispār tā zona esot sievas pārziņā. «Plikām kājām pa zālāju maz staigāju. Man ir liels akmens no Ikšķiles kungu mājas pamatiem, liels un plakans, pirms pāris dienām atgūlos uz tā un skatījos mākoņos. Bet tā reti sanāk.»

Valdis Villerušs

• Grafiķis, mākslas zinātnieks, pedagogs

• Dzimis 1942. gada 6. maijā

• Precējies. Sieva Dagmāra Villeruša - mākslas pedagoģe, ilustratore. Dēls Uģis, seši mazbērni un viens mazmazbērns

• Absolvējis Ikšķiles Elkšņu septiņgadīgo skolu (1956), Rīgas 3. vidusskolu (1960), Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1968). Turpat 1992. gadā ieguvis mākslas maģistra grādu

• Izstādēs piedalās kopš 1968. gada

• Ieguvis vairākas godalgas starptautiskos grāmatu mākslas konkursos

• Pētījis grafikas vēsturi un tehnikas, grāmatu mākslas vēsturi. Kolekcionē Latvijas seniespiedumus, latviešu grafikas un pasta vēstures materiālus.

• Veidojis ilustrācijas un māksliniecisko apdari vairāk nekā 100 grāmatām.

• Darbojies Latvijas Heraldikas u.c. komisijās.

• Latvijas ZA goda doktors (2002)

• Mākslinieku savienības biedrs (kopš 1986)



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais