Tā ir sātana diktēta ar mūka roku viduslaikos pierakstīta Dvēseļu grāmata, kas lasa cilvēku, nevis cilvēks lasa šo grāmatu.
Teksts grāmatā esot tas pats, kas bijis ar asinīm rakstīts uz Jeruzalemes tempļa pagraba sienas. Ja grāmata izlemj, ka izlasītais tai ir par vieglu, tad šis cilvēks pārvēršas par dēmonu apsēstu briesmoni. Nelaime vien tā, ka sens mūku ordenis, kam bijusi uzticēta grāmatas glabāšana, to izlaidis no savām rokām, bet galvenais sargātājs, sen mirušais tēvs Noams Antons, klīst pa pasauli, to meklēdams.
Žanru kokteilis
Interesantākais ir tas, ka Džeimss Osvalds šo klasisko šausmenes motīvu iekombinējis ļoti klasiskā policijas krimiķī, kas man šovasar kļuva par vismaz pagaidām spilgtāko atklājumu šajā žanrā. Rakstnieks ir skots, un šis salīdzinājumā ar pēdējā laikā lasītajiem amerikāņu krimiķiem šķiet īsts smagsvars, ko noteikti gribēsies pārlasīt vēl.
Dvēseļu grāmata ir sērijas otrais romāns, kurā galvenais varonis ir policijas inspektors Maklīns. Tā darbība norisinās Edinburgā, pilsētā, kurai piestāv laba deva mistikas, šausminoši noziegumi un negaidīti pavērsieni. It kā policijas kriminālromāns, žanra klasika, tomēr ar daudzām atkāpēm, kura nodaļas vietumis vairāk atgādina psiholoģisko trilleri, turklāt ar savdabīgi piespēlētu mistikas un šausmu piedevu. Īsti skarbs gabals, kurā ļaundaris maniaks Ziemassvētku laikā izvaro jaunas sievietes, pārgriež tām rīkli un, cītīgi nomazgātus, iemet savus upurus kaut kur upēs vai grāvjos ar strauji tekošu ūdeni, lai tādējādi slēptu jebkādas nozieguma pēdas.
Inspektors Maklīns ir vīrs, kurš reiz notvēris šo Ziemassvētku maniaku, kas pamanījies izvarot un noslepkavot arī Maklīna līgavu. Desmit gadi pagājuši, maniaku cietumā nodur viņa kameras biedrs. Maklīns pats dodas uz slepkavas bērēm, lai noslēgtu rēķinus ar pagātni un pārliecinātos, ka nelietis tiešām tiek aprakts. Bet pēc bērēm baisās slepkavības Edinburgā atsākas ar jaunu sparu, turklāt šoreiz vienos Ziemassvētkos līķu ir vairāk nekā pirms desmit gadiem, kad antikvārs psihopāts reizi gadā konsekventi noslaktēja vienu sievieti.
Aklie izdevēji
Reizēm grūti saprast, ar kuru galu izdevēji meklē un atrod savus autorus. Biju ļoti pārsteigts, lasot intervijas ar Džeimsu Osvaldu viņa treilerī kalna galā, tomēr kāds gan brīnums, ja tā. Cik var saprast, mistera Osvalda grāmatas tika noraidītas gandrīz divdesmit gadu, bet izlaušanās grāmatu pasaulē notika vien tad, kad godātais autors nolēma pats izdot romānu Dabiskā nāvē, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Īsā brīdī pārdotās astoņdesmit tūkstoš kopijas šķiet ātri atsvaidzināja lielo izdevniecību domāšanu un tās uz vairākkārt noraidītajiem manuskriptiem paraudzījās no jauna skatpunkta, kas honorāra izteiksmē mērāms ar sešciparu skaitli.
Grūti saprast, kas bijis pie vainas, ka fermeris Osvalds, kurš, ganot savu aitu ganāmpulku, izmanto vebkameras, lai sekotu līdzi avīm, gadiem varēja rakstīt nevienam nevajadzīgus, nepublicējamus romānus. Pats Osvalds ironizē, ka droši vien nelaimju cēlonis esot Maklīns. Šis inspektors neesot pietiekami vecs, neesot alkoholiķis un neesot šķīries no sievas. Turklāt jāpiebilst, viņa galvā mājo lieli tarakāni. Var jau būt, ka izdevēji izturējās noraidoši tāpēc, ka Maklīns, būdams iesācējs, ignorēja žanra robežas. Britu izdevēji, cik ar viņiem nācies komunicēt darba darīšanās, šajā ziņā ir lielāki stagnāti par Brežņeva laika partijas sekretāriem. Protams, tad, kad Maklīna autorizdevums pierādīja savu komercspēju, viņu viedoklis par romānu nepārprotami mainījās. Smieklīgākais šajā stāstā ir tas, ka Amazon izliktā autorizdevuma lielākās izmaksas bijušas astoņdesmit mārciņu honorārs par vāka dizainu. Divdesmit gadu viņu nevajadzēja nevienam, nu vajag visiem.
Starp citu, tagad, kad Maklīna kungs kļuvis par miljonāru, viņš negrasoties pārtraukt aitu audzēšanu. Šis darbs, pēc rakstnieka teiktā, esot maz ienesīgs, tomēr visus šos gadus tas devis viņam iespēju rakstīt un dzīvot.
Aizraujoši drūmi
Mani pārsteidza padrūmā, visnotaļ reālistiskā romāna vēstījuma maniere, kas vienlaikus ir valdzinoša un mudina neatrauties no lasīšanas, līdz nav pāršķirta pēdējā lappuse. Tomēr, ja, piemēram, Stīga Lāršona vai amerikāņu autora gadījumā pāršķirtas divdesmit lappuses uz vienu vai otru pusi neko daudz nemaina, te ir svarīgi lasīt pietiekami rūpīgi. Pirmkārt, nozīme ir detaļām, otrkārt, šis nav darbs, kur ļaundaris tiek noskaidrots tik ātri, ka īstā darbība vēl nav sākusies. Treškārt, ja sāksiet no beigām, īsti nebūs skaidrs, kas noticis pa vidu un sākumā. Osvalda kungs viltīgi izdara visu, lai viņa romānu tiešām izlasītu.
Grāmatas autors piedāvā labu kompromisu starp ārējo darbību - turklāt tā ir spraiga, biedējoša un vizuāli viegli uztverama - un iekšējo darbību. Nezinu, vai visiem lasītājiem viss šajā ziņā liksies līdz galam loģisks, bet Maklīns ir varonis ar savu psiholoģiju. Viņš nepieder inspektoru iluzionistu kategorijai, kas velk savus atklājumus dienasgaismā tāpat kā burvju mākslinieks no cepures trusi ikreiz, kad rakstniekam apnicis mudžināt savus rēbusus. Noziegumi ir briesmīgi, bet bez skandināvu stila naturālistiskajām detaļām, ko, piemēram, piedāvā Berjlindu laulātais pāris Pilnmēness paisumā. Drīzāk gan, meklējot salīdzinājumus, šis ir tāds Midsommeras smagais variants, kaut romāna varoņi paši piesauc viņa priekšgājēju inspektoru Morzi, kurš vizinājās jocīgā vecā auto. Mūsu skatītāji labāk zina šā seriāla sīkvelu Inspektoru Luisu.
Droši vien arī par realitātes un mistikas miksli ar daudzām košām ar sēra smaku apdvestajām (dabas gāze no vecajām ogļu šahtām) ugunsgrēka ainām lasītāju domas dalīsies. Kādam patiks, citam ne visai, tomēr šīs atribūtikas noliedzējiem nevajadzētu iespringt, jo atskārsme par mistikas slāņa esamību apziņā, visticamāk, nostiprināsies, lasot epiloga beigu rindkopu. Līdz tam tas netraucēs, jo vēstījums vairāk velk uz maniaka psihopāta atklāsmēm, nevis pārdabisku spēku klātbūtni. Drīzāk tad jau var traucēt viens otrs policijas iecirkņa darba organizācijas apraksts vai inspektoru nemitīgie savstarpējie kašķi, kas izmeklēšanas darbu pārvērš par tādu kā atpūtu pēc policijas midzenī piedzīvotajām intrigām un vārdu divkaujām, skotu uzvārdu juceklī.
Mūsdienās, protams, ieteikt kādam kaut ko lasīt vai nelasīt ir visai bīstama padarīšana, tomēr iepazīties ar inspektoru Maklīnu un viņa darba metodēm žanra cienītājiem vajadzētu. Šī ir grāmata, kas stāv nedaudz ārpus pieņemtajiem kanoniem. Tā droši vien nebūtu iedomājama pirms gadiem divdesmit drukāto policijas kriminālromānu kompānijā, tomēr ļoti labi ierakstās mūsdienu kriminālromānu pasaulē, kurā tiek meklēta izeja no nodilušām klišejām.