Madara Neikena. Reizēm gribas paslēpties

«Es neesmu ne īsti plenēriste, ne īsti konceptuāliste, es pati vēl sevi meklēju. Piedzīvotais paliek manī kā nospiedumi, kā zīmes uz audekla,» saka Madara Neikena. Galerijā Māksla XO skatāma jaunās mākslinieces pirmā personālizstāde Bezgalība.

Nedrīkst baidīties

Piedāvājums pirmajai izstādei jaunajai gleznotājai nācis no galerijas Māksla XO, kuras pārstāvji viņu esot ievērojuši jau pirms vairākiem gadiem, redzot viņas darbus ikgadējā studentu darbu izstādē Jarmarka, kas Mākslas akadēmijā tradicionāli notiek gada nogalē. «Kad mani uzrunāja, bija skaidrs, ka pirmajā personālizstādē galvenā tēma būs jūrmala. Netverama, nesasniedzama, bezgalīga... To nevar aptvert cilvēks, tā ir varenāka par cilvēku, bet man tas patīk. Zinu, ka dažiem nepatīk tas lielums un varenums, bet man tā šķiet brīnišķīga, vārdos neaprakstāma vieta, kas cilvēku attīra un arī dod emocionālu spēku,» uzskata Madara Neikena.

Jūrmala viņai iepatikusies pirms pāris gadiem, gleznojot plenērā Liepājā. «Tā bija dabiska izvēle - gleznot jūru, jo tur jūrmala ir brīnišķīga, plaša, gaiša un vējaina. Jūra kā tāda līdz tam man nešķita saistoša, līdzīgi kā ziedi, bet pirmajā plenērā pie jūras es sapratu, ka mani interesē zināmā mērā pieņemtās banalitātes... Daba ir tik pašpietiekama, šķiet, nu priekš kam to pārnest uz audeklu, bet - glezna nav dabas attēls, bet - manas sajūtas. Jūrmala ir ļoti mainīga vieta, tur katru brīdi ir kaut kas cits. Cilvēki ātri kustas, tāpēc viņi manās gleznās ir kā klekši. Vispār man svarīgi, ka cilvēki ir zināmā attālumā, distancēti. Pārāk cieša pietuvināšanās man šķiet kaitinoša, pārblīvētība man nepatīk, distance ir svarīga,» stāsta Madara Neikena. Konkrēti šai izstādei tika veltīts aprīlis un maijs, tad arī tapuši darbi izstādei. «Ir jākoncentrējas. Iedvesmu nevar gaidīt, tad to var arī nesagaidīt,» viņa nosaka. «Kāda mākslas zinātniece man jautāja, kāpēc es nevaru bez tiem cilvēciņiem? Nevaru. Bez cilvēciņiem nevaru. Grūti atbildēt uz šādu jautājumu, iespējams, ka bez viņiem mainās noskaņa. Pašai ejot gar jūru, ir patīkamāk, ka cilvēciņu nav, savukārt, kad gleznoju, labāk lai ir, bet ne pārāk tuvu man.»

Madara Neikena dažādās grupas izstādēs piedalās jau kopš 2010. gada, bet šī ir pirmā personālizstāde. Protams, ka viņai esot uztraukums par to, kāda būs cilvēku reakcija, «bet no tā nedrīkst baidīties, ir jāeksponē savu iekšējo es. Ir jau brīži, kad man šķiet, ka gribu gleznot tikai sev, nevienam citam nerādīt darbus, bet - tā nevar, jo ir svarīgi, ka arī citi to redz. Un svarīgi, ka arī citiem gribas tos redzēt. Protams, ka sevis eksponēšana rada zināmu satraukumu, reizēm gribas paslēpties».

Klātbūtne citā vietā

Pavisam drīz Madara Neikena brauks uz Parīzi, lai piedalītos Cites des Artes Paris rezidentūrā. «Es nezinu, cik liels bija konkurss uz vienu vietu. Tā ir liela veiksme, ja tevi izvēlas. Ir jau daudz iespēju pieteikties rezidentūrām daudzviet pasaulē, bet mazliet jau ir slinkums par tām interesēties, jo šis process paņem daudz laika - lai uzzinātu, lai iesniegtu pieteikumu, un tad vēl jāgaida atbilde...» Uz Parīzi Madara dodas ar mērķi iepazīt gan vietējo mākslas piedāvājumu, gan iepazīt citus māksliniekusrezidentus, gan pašai doties plenērā. «Es gan to saucu citādi - par klātbūtni, tiešā klātbūtnē ar dabu, kad nesēdi četrās sienās viens pats, neglezno pēc fotogrāfijas. Protams, dabā viss ir mainīgs, bet fotogrāfija mani sastindzina. Ir taču ērti sēdēt istabā, uzlikt audeklu, paņemt otu un krāsas un gleznot, bet tas man ir kaut kas sastindzis. Redzēs, kā Parīzē būs ar gleznošanu, varbūt arī taps kāds lielāka formāta darbs, lai gan tos ir grūti pārvietot, bet zinu, ka skicēšana noteikti būs. Turklāt šajā rezidencē piedalās ne tikai vizuālās mākslas pārstāvji, būs arī rakstnieki, mūziķi, un man noteikti būs ļoti interesanti viņus iepazīt un redzēt, kā viņi strādā,» stāsta Madara Neikena. Pirms diviem gadiem viņa bija mākslas rezidencē Itālijā, kopā ar vēl četriem māksliniekiem mēnesi cītīgi strādājusi, pēc tam bijusi darbu izstāde Ravennas Mākslas muzejā. «Iespēja izrauties no ierastās vides tikai sekmē pašattīstību, turklāt mans rokraksts vēl mainās.»

Nejauši, bet mērķtiecīgi

Studiju laikā Madara Neikena ir saņēmusi teju vai visas stipendijas (ieguvusi Borisa Bērziņa stipendiju zīmēšanā, Eiropas Sociālā fonda stipendiju, SEB stipendiju glezniecībā), bet savulaik par mākslas studijām pat neesot domājusi, iespējams, nav uzdrošinājusies domāt. Kad mācījusies 8. klasē, piedalījusies mākslas olimpiādē, kas norisinājās Rozentāla mākslas vidusskolas telpās. «Līdz tam vispār nedomāju par mākslu kā iespējamo profesiju nākotnē, vismaz ne apzināti. Tāpat kā daudzi bērni, es vienkārši zīmēju, protams, gāju pulciņos. Zīmēšana man patika, bet tas nelikās ticami, ka to varētu izvēlēties par dzīves ceļu. Turklāt manā dzimtā mākslinieku nav,» atzīst Madara Neikena. Pēc Rozentāla mākslas skolas mēģinājusi stāties Mākslas akadēmijā, bet nesekmīgi. «Tas bija neliels pārdzīvojums, bet man pat liekas, ka man vajadzēja pauzi. Bija sajūta, ka es nemaz to negribu, bet vienalga stājos akadēmijā. Es esmu spītīga, tā ir. Rezultātā man bija viens gads, lai noskaidrotu teorētiskās attiecības ar savu nākotnes profesiju. Gāju gan uz kursiem akadēmijā, gan pie māksliniekiem individuāli mācīties, pa tukšo gads nepagāja. Nav tik viegli definējams, kāpēc es mēģināju vēlreiz, iespējams, man likās, ka jāiet līdz galam, ja kaut kas ir iesākts... Zināju, ka daudzi nesekmīgi bija mēģinājuši stāties trīs un pat sešus gadus pēc kārtas, tas, protams, nebija pārāk iedvesmojoši, bet - bija jāmēģina.»

Augstskolas pēdējā kursā bakalaura programmā un arī maģistros viņa studējusi gleznotāju Kaspara Zariņa un Alekseja Naumova meistarklasē. «Konkrēta iemesla jau nebija, man bija jāizvēlas starp trim iespējām. Es vairāk vadījos pēc meistarklašu nosaukumiem, jo konceptuāliste es nejūtos, man nepatīk, ja viss ir jāpaskaidro, ka mākslas darbs ir tikai komplektā ar paskaidrojošo tekstu, es uzskatu, ka attēlam ir jābūt tik spēcīgam, ka tas runā pats par sevi. Arī figurālismu nejutu kā sev atbilstošu, jo mana interese par cilvēku nebija tik liela. Multivizuālā meistarklase, kurā pasniedzēji bija Zariņš un Naumovs, šķita, sniedz plašākas iespējas - no portretiem līdz ainavām un abstrakcijām, pat instalācijām un video.»

Kamēr apstākļi ļauj

«Kamēr apstākļi ļauj, tikmēr es tikai gleznošu, bet gan jau ar laiku būs jāmeklē pamatdarbs. Es neticu ilūzijām, ka iztikt var tikai ar gleznošanu, jo Latvija ir ļoti maza, iespējas nav tik plašas. Daži latviešu mākslinieki tikai glezno, no tā var iztikt... Iespējams, ir jābūt sabiedriskākam, es esmu vairāk intraverta, bet man pašai tas nešķiet slikti, jo man ir svarīga distance, man tā ir pat nepieciešama,» saka Madara Neikena. Šobrīd viņa nestrādā pastāvīgā darbā, «dažas gleznas ir pārdotas, pa biščiņam ir dažādi darbiņi, ir arī labvēlīgi radi. Kamēr varu, tikmēr vēl gribas izvairīties no tās... reālās dzīves. Es vēl sevi meklēju. Es nevaru teikt, ka esmu ārkārtīgi bagāta, bet ir robeža, kas man ļauj tā...»

Vasarās, kas daudziem ir atvaļinājumu laiks, Madarai sanāk visaktīvākās gleznošanas periods. «Bērnībā bieži braucām uz laukiem, ciemojāmies pie vecmāmiņas draudzenēm un radiem. Kad sāku mācīties akadēmijā, parasti vasara ir bijis tas laiks, kad visaktīvāk gleznoju plenērā. Pagājušā vasara bija īpaši saspringta - četri plenēri, radošais brauciens uz Amsterdamu. Gandrīz bez atelpas. Vairāki pārbraucieni, daudz gatavošanās, daudz audeklu jāgruntē... Arī šogad ir paredzēti vēl divi plenēri, kuros piedalīšos, pirms braucu uz rezidentūru Parīzē,» stāsta jaunā māksliniece. Vides maiņa kaut uz pāris dienām palīdz uz savu ikdienu paskatīties no malas, «novērtēt to, kas man ir, nevis gausties par to, kā man nav».

Kad Madara neglezno, viņai patīk braukt ar velosipēdu, jo tā esot laba iespēja pētīt vidi. Un vēl viņa, kā jau Pārdaugavas iedzimtā, nevar «iedomāties sevi dzīvojam pilsētas centrā, man vajag zemi».

Madara NEIKENA

• Māksliniece

• Dzimusi 1988. gada 26. martā

• Absolvējusi Rīgas Angļu ģimnāziju (2004), Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (specializācija - glezniecība, 2008), Latvijas Mākslas akadēmiju (bakalaura (2013) un maģistra grāds (2015)), ERASMUS apmaiņas programmā studējusi Notingemas Trentas universitātē (2013)

• Pirmā personālizstāde - Bezgalība (galerija Māksla XO, Rīga, 2016)

• Grupu izstādēs piedalās kopš 2010. gada

• Saņēmusi SEB stipendiju glezniecībā (2014), Eiropas sociālā fonda stipendiju (2013), Liepājas laikmetīgās mākslas izstādes balvu ALL (2011), Borisa Bērziņa stipendiju zīmēšanā (2010).

• Bijusi rezidente Premio Marina di Ravenna 2014. Šoruden - rezidentūra Cites des Artes Paris

• Piedalījusies mākslas plenēros Saulkrastos, Jūrkalnē, Cesvainē, Mārcienā u.c.